Par cilvēktiesību aizstāvjiem

Oktobra sākumā Briselē un novembra sākumā Strasbūrā man bija tas gods piedalīties un uzstāties cilvēktiesību aizstāvju konferencēs. Strasbūras konferences saturu palīdzēju pat veidot, jo biju konferences gatavošanas darba grupas locekle. Ir ļoti patīkami, ka tieši Mozaīkai ir iespēja aktualizēt LGBT jautājumus un pārstāvēt Eiropas LGBT tiesību aizstāvjus Eiropas mērogā kopā ar citu sabiedrības grupu tiesību aizstāvjiem. Jāteic arī, ka tikai kopš nesena laika LGBT tiesību aizstāvju problēmām tiek pievērsta īpaša uzmanība Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un nu jau arī ANO mērogā.

Ar jēdziena “cilvēktiesību aizstāvis” juridisko nozīmi iepazinos pagājušā gada novembrī Dublinā, kad piedalījos starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Frontline” reizi divos gados organizētajā Dublinas platformā, uz kuru sabrauc cilvēktiesību aizstāvji no visām pasaules malām.

Abas augstākminētās konferences rīkoja attiecīgi Eiropas Savienība un Eiropas Padome par godu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienai. Tiesa, tas nebija vienīgais iemesls. Mazāk zināms ir fakts, ka šogad aprit 10 gadi, kopš ANO tika pieņemta deklarācija par indivīdu, grupu un sabiedrības organizāciju tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītās cilvēktiesības un pamatbrīvības (Declaration on the Right and Responsibility of Individuals, Groups and Organs of Society to Promote and Protect Universally Recognized Human Rights and Fundamental Freedoms). Savukārt 2008. gada februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma deklarāciju par Eiropas Padomes darbībām, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu to darbību (Declaration of the Committee of Ministers on Council of Europe action to improve the protection of human rights defenders and promote their activities).

Jāatzīst, ka meklētājos neatradu abu minēto dokumentu tulkojumus latviešu valodā. Šo trūkumu noteikti vajadzētu novērst, jo Latvijā valda īpaša neizpratne par cilvēktiesību jautājumiem vispār, kur nu vēl par to, kas tie cilvēktiesību aizstāvji tādi ir. Atmosfērā, kurā Mozaīkas cilvēki tiek dēvēti par „perversijas sludinātājiem”, „ekstrēmistiem” un kā tik vēl ne, būtu ļoti svarīgi turpināt atkārtot, kāda tad ir patiesība. Vēl jo vairāk, ja daudzi „zinātāji” ir varas pārstāvji. Tieši tāpēc ir vērts īpaši izcelt valsts pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju darbības nodrošināšanu. Lūk, daži no tiem, kas minēti ANO cilvēktiesību aizstāvju deklarācijā:

Art. 2 1. Each State has a prime responsibility and duty to protect, promote and implement all human rights and fundamental freedoms, inter alia, by adopting such steps as may be necessary to create all conditions necessary in the social, economic, political and other fields, as well as the legal guarantees required to ensure that all persons under its jurisdiction, individually and in association with others, are able to enjoy all those rights and freedoms in practice.

2. Each State shall adopt such legislative, administrative and other steps as may be necessary to ensure that the rights and freedoms referred to in the present Declaration are effectively guaranteed.

Art. 8 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to have effective access, on a non-discriminatory basis, to participation in the government of his or her country and in the conduct of public affairs.

2. This includes, inter alia, the right, individually and in association with others, to submit to governmental bodies and agencies and organizations concerned with public affairs criticism and proposals for improving their functioning and to draw attention to any aspect of their work that may hinder or impede the promotion, protection and realization of human rights and fundamental freedoms.

Art. 9 1. In the exercise of human rights and fundamental freedoms, including the promotion and protection of human rights as referred to in the present Declaration, everyone has the right, individually and in association with others, to benefit from an effective remedy and to be protected in the event of the violation of those rights.

2. To this end, everyone whose rights or freedoms are allegedly violated has the right, either in person or through legally authorized representation, to complain to and have that complaint promptly reviewed in a public hearing before an independent, impartial and competent judicial or other authority established by law and to obtain from such an authority a decision, in accordance with law, providing redress, including any compensation due, where there has been a violation of that person's rights or freedoms, as well as enforcement of the eventual decision and award, all without undue delay.

3. To the same end, everyone has the right, individually and in association with others, inter alia:

(a) To complain about the policies and actions of individual officials and governmental bodies with regard to violations of human rights and fundamental freedoms, by petition or other appropriate means, to competent domestic judicial, administrative or legislative authorities or any other competent authority provided for by the legal system of the State, which should render their decision on the complaint without undue delay;

(b) To attend public hearings, proceedings and trials so as to form an opinion on their compliance with national law and applicable international obligations and commitments;

(c) To offer and provide professionally qualified legal assistance or other relevant advice and assistance in defending human rights and fundamental freedoms.

4. To the same end, and in accordance with applicable international instruments and procedures, everyone has the right, individually and in association with others, to unhindered access to and communication with international bodies with general or special competence to receive and consider communications on matters of human rights and fundamental freedoms.

5. The State shall conduct a prompt and impartial investigation or ensure that an inquiry takes place whenever there is reasonable ground to believe that a violation of human rights and fundamental freedoms has occurred in any territory under its jurisdiction.

Art. 12 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to participate in peaceful activities against violations of human rights and fundamental freedoms.

2. The State shall take all necessary measures to ensure the protection by the competent authorities of everyone, individually and in association with others, against any violence, threats, retaliation, de facto or de jure adverse discrimination, pressure or any other arbitrary action as a consequence of his or her legitimate exercise of the rights referred to in the present Declaration.

3. In this connection, everyone is entitled, individually and in association with others, to be protected effectively under national law in reacting against or opposing, through peaceful means, activities and acts, including those by omission, attributable to States that result in violations of human rights and fundamental freedoms, as well as acts of violence perpetrated by groups or individuals that affect the enjoyment of human rights and fundamental freedoms.

Īpaši interesants man šķiet deklarācijas 14. un 15. pants:

Art. 14 1. The State has the responsibility to take legislative, judicial, administrative or other appropriate measures to promote the understanding by all persons under its jurisdiction of their civil, political, economic, social and cultural rights.

2. Such measures shall include, inter alia:

(a) The publication and widespread availability of national laws and regulations and of applicable basic international human rights instruments;

(b) Full and equal access to international documents in the field of human rights, including the periodic reports by the State to the bodies established by the international human rights treaties to which it is a party, as well as the summary records of discussions and the official reports of these bodies.

3. The State shall ensure and support, where appropriate, the creation and development of further independent national institutions for the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms in all territory under its jurisdiction, whether they be ombudsmen, human rights commissions or any other form of national institution.

Art. 15 The State has the responsibility to promote and facilitate the teaching of human rights and fundamental freedoms at all levels of education and to ensure that all those responsible for training lawyers, law enforcement officers, the personnel of the armed forces and public officials include appropriate elements of human rights teaching in their training programme.

Par to, cik čakli mūsu valsts cenšas sekot deklarācijā minētajam, katrs varam izdarīt secinājumus paši…

Evita

Par pilsonību un pilsonību

Trešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.
Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo.
Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.
Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.
Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?
Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.
Linda

Par tiem, kas tic

Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī K.Suns norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu.

Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.

Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.

Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Front Line. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.

Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.

Jauku vakaru!

Evita

HIV/AIDS profilakse

Pasaulē statistikas dati par inficēšanos ar HIV vīrusu liecina par to, ka šo cilvēku skaits neiet mazumā bet, tieši otrādi, pieaug. Arī Latvijā, diemžēl, medicīnas dati liecina par līdzīgu ainu. Viena no lielākajām riska grupā arvien ir vīrieši, kuriem ir sekss ar citiem vīriešiem. Mēs to zinām. Mūsu valsts arī to zin, un to zin tās iestādes, kuras atbild par tautas veselību un labklājību. Kā tad ir izskaidrojams fakts, ka Latvijā pēdējo 10 gadus nav veikts NEVIENS PĒTĪJUMS par to, kāda ir šīs riska grupas seksuālā uzvedība, tās veselības stāvoklis un zināšanas par drošu seksu un sevis aizsargāšanu? Nekā savādāk jau to nevar izskaidrot kā ar intereses trūkumu -sak',vai tad nav svarīgākas lietas mūsu valstī par geju "čubināšanu"? Un vispār - vai tad mūsu valstī ir geji? Vai tad tie nav tikai saujiņa no rietumiem importētu jandāliņu cēlāji, kas reizi gadā izālējas Rīgas ielās? Bet, ja tomēr ir - vai tad nav paši vainīgi, ka saslimst???
Piedodiet manu ironiju, bet šādi viedokļi tik tiešām izskan ne tikai no "radikālajiem grupējumiem" bet arī no mūsu politiķu mutēm.
Tāpēc mēs ar lielu prieku piedalījāmies Sabiedrības Veselības Aģentūras konkursā par pētījuma "HIV prevalence un riska faktoru izplatība vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem" veikšanu, un ar gandarījumu uztvērām to, ka Mozaīka šo konkursu uzvarēja. Aktivitātes jau ir sākušās, septembrī katrs, kas vēlas varēs piedalīties pētījumā. Piedāvāsim tikties ar mediķi, nodot asins analīzi un aizpildīt anketu gan Rīgas klubos (piektdienas un sestdienas vakaros), gan arī Mozaīkas birojā un AIDS konsultāciju kabinetā (1. slimnīcā). Katram ir iespēja atrast kādu brīdi un sev piemērotu vietu lai piedalītos pētījumā. Anonimitāte tiek garantēta, netiks izpausta nedz informācija par testa rezultātiem, nedz pats fakts, ka pētījuma dalībnieks ir vīrietis, kuram ir sekss ar vīriešiem. Sīkāka informācija ir lasāma gay.lv un mozaika.lv lapās.
No savas puses gribētu izteikt tādu lielu lūgumu katram, kas sastopas ar šo informāciju arī pieņemt lēmumu par piedalīšanos pētījumā. Pat tādā gadījumā, ja esi pavisam nesen veicis veselības pārbaudi. Pat tādā gadījumā, ja esi HIV pozitīvs. Pat tādā gadījumā, ja tavi tuvākie cilvēki nezin, ka tev ir sekss ar vīriešiem. Jo lielāks būs pētījuma respondentu skaits, jo kvalitatīvāks būs pētījums, jo labāki būs argumenti tam, ka valstij ir nepieciešams iesaistīties VISU iedzīvotāju veselības jautājumu risināšanā (neizslēdzot homoseksuāļus) un jo mazāks pamats būs dažādiem sektantiem un ekstrēmistiem aurot par AIDS izplatību starp gejiem. Un, galu galā, būs sperts viens solis uz biedējošās statistikas līknes pagriešanu uz leju.
Linda

Par datumiem

Arī nākamgad notiks Draudzības dienas - 2009.gadā plānojam rīkot pirmo trīs Baltijas valstu praidu. Ārzemēs, arī Igaunijā un Lietuvā, par šo pasākumu daudzi jau priecājas, un grib uzzināt tieši kuros datumos tas notiks lai jau laicīgi uzrunātu politiķus, rezervētu biļetes un saplānotu atvaļinājumu. Un te sākas problēma. Gribējām kā līdz šim - rīkot Draudzības dienas jūnija pirmajā nedēļas nogalē. Izrādās, tieši šajā nedēļas nogalē notiks Eiropas parlamenta un Latvijas pašvaldību vēlēšanas. Tātad šis laiks neder, visi būs aizņemti citur. Arī iepriekšējās nedēļas tākā neder, jo risināsies vēlēšanu kampaņas un nevienam politiķim neinteresēs mūsu vēstījumi. Savukārt rīkot Draudzības dienas pēc Jāņiem arī ir slikti, jo tad Latvija un arī daudzas citas Eiropas valstis dodas atvaļinājumā, un būs grūti pieaicināt kādu pašmāju un ārvalstu politiķi kaut vai uz gadskārtējo politisko diskusiju. Nu tad, rīkojam ātrāk - kā ļoti piemērotu datumu atrodot 17. maiju vai starptautisko dienu pret homofobiju. Drošības pēc nolēmām pārbaudīt vai šajā dienā (no 15.-17. maijam, jo 17. maijs ir svētdiena) nav plānoti kādi valstiska mēroga svētki kā tas notika šogad - dabujām mainīt Draudzības dienu datumus jo Rīga gatavojās NATO valstsvīru uzņemšanai un policija teica, ka nepietikšot resursu.
Izsūtījām jautājumu par datuma piemērotību uz visām pusēm. Saņēmām vairākas atbildes kas apliecināja, ka vismaz pagaidām nekas liels un nozīmīgs netiek plānots. Tomēr viena atbilde krasi atšķīrās no pārējām, proti tā no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas. Šī atbilde ir tik fantastiska, ka nevaru to necitēt:
Katru gadu maija mēnesī tiek plānota virkne pasākumu, kas ir veltīti ģimenisko vērtību popularizēšanai, piemēram, pagājušajā gadā visas Latvijas pašvaldības maija mēnesī (jo īpaši nedēļas nogalēs) organizēja ģimenes stiprināšanai un popularizēšanai veltītus pasākumus – talkas, koncertus, izstādes un citus aktīvus ģimenes atpūtas pasākumus. Piemēram, ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas atbalstu un piedalīšanos šogad 24. maijā notika Ģimenes svētki Rīgā, no 23. – 25.maijam Ķīpsalā - izstāde „Bērnu pasaule 2008”, kurus atspoguļoja plašsaziņas līdzekļos.
Ministrija ik gadu aicina pašvaldības, kā arī komersantus aktīvi atbalstīt un atzīmēt ģimenes mēnesi, visus pasākumus iedzīvotāju ērtībai apkopojot ministrijas mājas lapā un popularizējot medijos – gan TV, gan laikrakstos u.c. Tādejādi Ģimenes mēnesis būtu uzskatāms par valstiski svarīgu pasākumu kopumu.
Līdz ar to uzskatām, ka maijs kopumā nav piemērots mēnesis Draudzības dienu/Baltijas praida rīkošanai, tādēļ iesakāms izvēlēties šim pasākumam citu laiku, piemēram, jūlijā vai augustā.
Ar citiem vārdiem valsts iestāde atļaujās pateikt, ka daļa valsts iedzīvotāju netiek pieskaitīti pie tiem cilvēkiem, kuriem ģimene ir vērtība, ka daļai ģimeņu šajā valstī, un daļai bērnu, vajadzētu klusi noiet malā un noskatīties kā citi svin svētkus. Acīm redzot BĢL ministrijai pilnībā ir pagājis secen mūsu šīgada Draudzības dienu sauklis - ka ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena. BĢL ministrijai neinteresē un nerūp tie bērni, kas aug viendzimuma ģimenēs, un kuriem pienāktos tādas pašas tiesības uz juridiski drošu vidi kā citiem bērniem. BĢL ministrijai neinteresē tās ģimenes, kuras Latvijā netiek atzītas par ģimenēm, kuras nebauda nekādu valsts aizsardzību, kuras ir juridiski nepasargātas. BĢL ministrijai arī neinteresē tas, ka pēc visiem statistikas datiem Latvija ierindojas absalūtā Eiropas topā kad iet runa par neiecietību un homofobiju - un neuzskata par vajadzīgu pievērst jebkādu uzmanību 17. maijam kā starptautiskajai dienai pret homofobiju.
Ir nožēlojami, ka cilvēkiem, kas vada ministriju, kuras uzdevums ir rūpēties par visām ģimenēm, un visiem bērniem, ir šādi uzskati. Ir nepieļaujami, ka viņi šos uzskatus tik krasi pauž, paši pat nenojaušot kāds efekts ir viņu vārdiem.
Un ko darīt mums? Rīkot Draudzības dienas augustā? Bet tad taču kliegs Pujāts, jo 15. augusts ir katoļu svētki, un kliegs Visu Latvijai un NSS, jo 23. augusts ir nacionāli svētki un piemiņas diena. Ko darīt mums, kuri (tā taču sanāk?) neesam nedz kādas ģimenes locekļi, nedz ģimenes vērtību cienītāji, nedz ticīgi, nedz patrioti, nedz.... cilvēki? Mums tad laikam vajadzētu meklēt kādu "piemērotu datumu", kādu tautas aizmirstu nedēļas nogali kad mēs klusi un nevienam nemanot varētu pastaigāt pārsimts metrus pa slēgtu pilsētas teritoriju. Ka tik kāds mūs neierauga, un neiedomājas, ka redz - otru cilvēku. Sev pavisam līdzīgu.
Linda

Vienaldzība

Pēdējās nedēļās un dienās mani skumdina vienaldzība... Vienaldzība spēj sagraut un iznīcināt daudz vairāk par naidu un karu. Par visu, par pilnīgi visu mūsu valstī (ar ļoti retiem izņēmumiem) viena saujiņa cilvēku ir „par” un vēl viena cita saujiņa cilvēku ir „pret”, vai kāda maza saujiņa cilvēku par kaut ko cīnās un pārējiem nav ne jausmas, ko viņi te plosās... Tas nav tikai praids un LGBT jautājumi, kuriem tik daudzi cilvēki vienkārši pagriež muguru, jo tas taču it kā nemaz uz viņiem neattiecas... Tas ir daudz kas vairāk. Būdama viena no tās saujiņas, kas lielajam vairumam nesaprotamu iemeslu dēļ velta savu brīvo laiku un enerģiju kaut kam, ko mēs dīvainie saucam par ideju un pārliecību, es allaž esmu aicinājusi cilvēkus iesaistīties. Ej un balso, ej un paraksties, izskati savu viedokli, ja visi ir par un tu esi pret, arī tas nav iemesls palikt mājās, piedalieties taču šīs valsts dzīvē, dariet taču kaut ko, lai padarītu šo valsti labāku... ja ne labāku, tad vismaz dariet kaut ko, lai attīstītu demokrātiskus procesus, lai veidotu sabiedrību, kurai rūp... Diemžēl visbiežāk es dzirdu atbildi, ka nav jau jēgas, ko tad es viens vai viena varu mainīt? Laikam neviens nekad nav aizdomājies par to, ka vairums izmaiņu pasaulē panākuši cilvēki vieni paši, konkrēti cilvēki – nekad ne abstrakta tūkstošu masa bez vārda un sejas. Vārds un seja ir visām lielajām lietām pasaulē – revolūcijām, varas maiņām, uzvarām, visiem cilvēces lielākajiem sasniegumiem. Tikai nez kāpēc mums vienmēr liekas, ka tiem ir jābūt kādiem citiem cilvēkiem, nevis mums.
Kad aicināju draugus doties gājienā Gruzijas atbalstam, saņēmu visdīvainākās atbildes. Populārākā bija „es jau tikko biju uz refendenumu”! It kā tas attaisno vienaldzību visu atlikušo gadu? Vai arī - „man ir savas problēmas”. Mums visiem ir savas problēmas, mēs visi dzīvojam grūstošā ekonomikā un visi cīnāmies pirmām kārtām par sevi – taču, ja nevaram vai negribam veltīt stundu sava laika, lai parādītu, ka atbalstam neatkarīgu valsti, kas nav tik ļoti atšķirīga no mūsējās, kura saskārusies ar Krievijas agresiju savas valsts teritorijā, mēs patiešām neesam pelnījuši ne labāku valsti, ne labāku valdību. Jo mums acīm redzot viss ir vienalga... Pagatavosim vakariņas un sēdēsim pie televizora – lai tā Gruzija kaut deg zilās liesmās. Tā taču ir tālu.
Kad mēs kļuvām pa r vienaldzīgu sabiedrību? Vai mūsu pašu vilšanās mūsu politiķos un mūsu demokrātijā ir padarījusi mūs neatgriezeniski ciniskus un neiejūtīgus? Vien viens tūkstotis cilvēku šajā valstī uzskatīja par pietiekami svarīgu atnākt pie Brīvības pieminekļa ar baltām rozēm, lai izteiktu savu viedokli par Krievijas iebrukumu Gruzijā. Citi saka, ka tas ir daudz. Es domāju, ka tas ir apkaunojoši maz. Es gaidīju, ka mēs vairāk kā jebkura cita valsts un nācija sapratīsim, cik tas ir svarīgi.
Mēs neuzskatām, ka ir iemesls nākt praidā, kamēr mēs paši vai kāds mūsu radinieks vai draugs nedabūs pa galvu uz seksuālās orientācijas pamata. Mēs neiesim gājienā par mieru, kamēr tanki nebrauks iekšā Rīgā. Mēs domājam, ka mums nav rasisma, kamēr citas rases cilvēku fiziski nesitīs mūsu mājas pagalmā mūsu acu priekšā. Mums viss ir vienalga, kamēr tas neskar mūs personīgi . Bet vai tad, kad tas skar mūs personīgi, vai tad jau nav par vēlu? Varbūt to varēja novērst, ja mēs būtu bijuši mazāk vienaldzīgi ?
Kristīne

Kopenhāgena!

Arī Dānijas galvas pilsēta rīko savu praidu, jau kuro gadu no kārtas. Tas nav tik grandiozs kā Stokholmā, un man paliek tā silti ap sirdi. Iedomājos, ka tieši šada izmēra draudzības dienas varētu notikt pie mums Rīgā pēc nedaudziem gadiem. Rātslaukums uz nedēļu pārvērsts par "praida laukumu"- tur vienu nedēļu saslietas teltis kurās darbojas dažādu organizāciju, politisku partiju un uzņēmumu pārstāvji - katrs, kas nāk garām var saņemt dažnedažādu informāciju, aprunāties par kādu sev interesējošu tēmu vai pierakstīties dažādiem pasākumiem. Turpat blakus ir maza skatuvīte, uz kuras vakaros notiek koncerti, bet pa dienu ik pa brīdim risinās kāda diskusija, bet pa starpām "dīdžeis" spēlē mūziku. Kam sagribās, tas padejo, daži to dara basām kājām. Kas vēlas var piesēst praida laukuma kafejnīcā, baudīt dāņu alu vai Kolombijas kafiju un vērot ko dara citi. Patīk, ka šajā laukumā iegriežas dažnedažādi cilvēki - garāmejošs pensionāru pāris, sieviete ar riteni un bērnu, kas ielikts riteņa vagoniņā, jauns panks, biznesa ļaudis. Visi šķiet ļoti relaksēti, saulīte mūs silda. Piektdienā novērojām skaļu demonstrācijas gājienu, kas lēni nogāja gar praida laukumu. Gājienā piedalās pārsvarā melnā tērpti, jauni cilvēki kas izsauc visādus grūti uztveramus saukļus. Man paskaidro, ka tā esot anarhistu grupa, kura protestē pret to, ka praids kļuvis pārāk komerciāls. Arī tāds viedoklis šeit pastāv - un nevienu tas īpaši nesatrauc. Policiju nekur neredzu, tikai kārtības sargus, kas palūdz aiziet tālāk kādam vīram, kas uz "dejas grīdas" grib kaisīt graudus Rātslaukuma baložiem.
Šodien būs gājiens caur Kopenhāgenas ielām, esot pieteicies rekorda liels skaits dalībnieku - pāri tūkstotim. Pirmo reizi piedalīsies armijas pārstāvji, un mūsu saimnieki šajā ceļojumā, Amnesty International. Esam saposušās, varavīksnes atribūtika ir pa rokai - iesim gājienā, iesim svinēt cilvēku dažādību un krāšņumu. Jo, kā rakstīts uz Amnesty krekliņiem - Love is a human right.
Linda

Stokholmā...

... ir ļoti karsts, cilvēki staigā pa ielām mazos krekliņos un īsos svārciņos vai šortos, atkailinot savas skaisti iedegušās, brūnās miesas. Kā parasti, laika dievi ir žēlīgi kad sākas praids vai draudzības dienas. Visus Stokholmas satiksmes autobusus rotā varavīksnes karodziņi, pie informācijas stendiem un dēļiem var lasīt kāda ir šīs nedēļas Eiropraida programma. Laikraksti apraksta iepriekšējās dienas pasākumus, radio un TV raidījumos piedalās grupas, kuras vakaros mūs visus izklaidē "praida parkā". Pašā Stokholmas sirdī pie centrālās metro stacijas atrodas stiklotais kultūras nams, kas šonedēļ pārvērties par "pride house". Šeit 5 dienu laikā tiek rīkoti vairāki simti lielāki un mazāki pasākumi - semināri, diskusijas, apaļie galdi, lasījumi un referāti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu - par mākslu un mūziku, par situāciju Āfrikas valstīs, par seksu un mīlestību, par vēsturi un socioloģiju. Šodien notika divi paneļi veltīti situācijai Baltijas valstīs un Polijā. Centāmies izskaidrot kāda ir dzīve tikai dažus simtus kilometrus no Zviedrijas galvas pilsētas - valstīs, kurās policija nožogo veselu pilsētas daļu lai mēs varētu iet savā gājienā, kur politiķi atļaujās saukt cilvēkus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju par slimiem un izrvirtušiem, kur vairums LGBT cilvēku dzīvo dubultdzīves un katru dienu izjūt bailes vai diskomfortu. Reizēs kā šajā ir grūti prātam aptvert kā šīs atšķirības var būt tik lielas. Bet tad es atceros savus jaunības gadus Zviedrijā, kad neviena slavenība vēl nebija "iznākusi no skapja", un nekad nedzirdēja politiķus runājam par LGBT tiesībām. Zviedrija ir ceļojusi garus gabalus kopš 70-tajiem gadiem uz to atvērto sabiedrību kāda tā ir šodien. Kā tas varēja notikt? Ne jau pateicoties politiķiem. Ne jau pateicoties medijiem. Pateicoties LGBT kopienai, kura nebija ar mieru dzīvot slepenu pagrīdes dzīvi, kas pieprasīja sev vienādas tiesības uz ģimenes dzīvi, cieņu un laimes meklējumiem.
1979. gadā liels bars Zviedrijas LGBT personas apsēdās uz Zviedrijas veselības aģentūras kāpnēm un teica, ka viņi tur sēdēs jo pēc toreizējās slimību klasifikācijas viņi taču skaitās slimi - tātad, nevar iet uz darbu. Divus mēnešus vēlāk homoseksualitāte pazuda no Zviedrijas slimību klasifikatora. To sauc par civīlo drosmi un civīlo sabiedrību. Tā ir tā, kas veido ilgspējīgas un atvērtas demokrātijas. Kāda Lietuvas parlamenta deputāte šodien debatēs teica, ka katram cilvēkam visu mūžu, katru dienu jācīnās pret tumsonību un cilvēku ierobežotību.
Un es pie sevis nodomāju - Cik Latvijas homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām pietiktu drosmes un apņēmības šodien apsēsties uz Saeimas kāpnēm un palikt tur sēžam līdz saņemam solījumu par partnerattiecību likuma ieviešanu?
Linda

Labojums

Savā iepriekšējā blogā aplami apgalvoju, ka "Tautvaldības" vārdā uzaicinājuma vēstuli Mozaīkai parakstīja Imants Parādnieks. Pareizais vārds ir Kaspars Apinis. Atvainojos par šo kļūdu, kas radās tikai tāpēc, ka man bloga rakstīšanas brīdī nebija vēstule pie rokas.
Protams, šī kļūda nemaina pārējo bloga saturu vai domu!
Linda

Dzīve laukos

Man ir tā privilēģija šo vasaru pavadīt Latvijas laukos - tikai vienu vai divas dienas nedēļā nākas aizšaut līdz Rīgai un kaut ko nokārtot. Esot laukos skats uz dzīvi izmainās, iestājās cits ritms un lietas, kas pilsētā šķiet ĻOTI svarīgas šeit kaut kā zaudē savu nozīmi. Svarīgāk taču ir skatīties kā bezdelīgas baro savus mazuļus un stārķis lido pāri šķūnim kārtējos varžu meklējumos. Šogad laukos ieradies tāds brīnums kā interneta pieslēgums. Tas ir gan labi, gan mazāk labi. Starp mazāk labajiem efektiem ir tas, ka pie manis atnāk dažādas ziņas. Piemēram par t.s. politiskās partijas "Visu Latvijai" satraukumu par to, ka viņi, lūk, nonākuši vienā komandā ar Mozaīku. Ārprāts, ārprāts, ko tagad domas viņu atbalstītāji?
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda

Ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs

Jā gan, kopš Draudzības dienām milzu ātrumā aizritējis jau vairāk nekā mēnesis. Esmu piedalījusies gan visās trijās Mozaīkas organizētajās Draudzības dienās, gan gājusi 2005. gada gājienā, bet tieši šogad man personīgi ir tāda kā tukšuma sajūta. Protams, 2005. un 2006. gadā bija milzīgs šoks, nevarēju atgūties pēc notikušā ļoti ilgi, bet tas iedvesmoja, tā teikt, „celties cīņai”, un tas ir lielā mērā mainījis manu dzīvi.
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita

Dzīve pēc draudzības dienām

Ir pagājis mēnesis, mēs visi esam vairāk vai mazāk atkopušies, atpūtušies un atslēgušies no jūnija pirmās nedēļas nogales... ko tālāk? Ideju ir daudz, iespēju arī - bet visam (gandrīz visam) vajadzīgi arī finansiāli līdzekļi un cilvēkresursi. Kur to visu atrast? Un kā izvairīties no valdes un citu aktīvistu "izdegšanas", nonākšanai līdz situācijai, kad neko vairs negribas darīt un nekam lāga nesaskata jēgu? Šīs nav jaunas problēmas, mēs neesam unikāla nevalstiskā organizācija - bet mums pašiem jāatrod ceļš kā mūsu problēmas risināt. Viens veids - labāka, tiešāka komunikācija ar biedriem. Šis emuārs (kas izdomāja šādu vārdu? Knapi biju pieradusi pie bloga) tātad ir pārtapis par visas Mozaīkas valdes emuāru, kurā rakstīsim par sev būtiskām un interesantām lietām. Cerot uz mūsu biedru atsaucību! Diskusiju, piedalīšanos. Lai tuvotos atbildei uz jautājumu par ko tad mēs īsti un tieši cīnamies?
Linda

Vēlreiz par ģimenes vērtībām

Šobrīd klausos „Dienas” audio interviju ar, kā raksta Kārlis Streips savā blogā, „pusministru Kastēnu”[1] un nevaru pat īsti pateikt, kā es jūtos. Nāk smiekli, bet reizē ir tā sajūta, kad ir tik ļoti neērti par otru cilvēku, ka aiz kauna gribas ielīst zemē. Īpaši par to neizsakāmi trulo attaisnošanos, ka „nezinu, vai to var nosaukt par pieskaršanos” un ka tā esot tikai spēle. Nez vai viņa sieva domā tāpat? Un, jā, par visām emocijām stiprākais ir pretīgums par to liekulību. Atceros tās reizes, kad O. Kastēns kaislīgi stāstīja par ģimenes vērtībām. Parasti tas noticis LGBT jautājumu kontekstā. Te nu mēs redzam, kas ar tām tiek saprasts. Acīmredzot galvenais, lai (potenciālie) seksa partneri nebūtu sava dzimuma. Iespējams, ja O. Kastēns būtu izteicis komplimentu par skaistām krūtīm un mēģinājis pieskarties kāda vīrieša intīmajām zonām, viņš atkāptos no amata. Bet tagad var atvainoties „ģimenei un partijai” (atvainošanās „partijai” vispār atgādina tos visādu svarīgu vērtību piesātinātos laikus, kurus kā bērns vēl paspēju piedzīvot), un lieta darīta. Un vēl es ļoti brīnos par to, kā ministrs ir varējis darboties sabiedrisko attiecību jomā. Neveiksmīgāku komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, kāda O. Kastēnam izdevusies pēdējo mēnešu laikā, ir ļoti grūti iedomāties.

Stāsts nav par to, ka O. Kastēnam nevajadzētu krāpt sievu. Viņš ir pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības rīkoties, kā viņam tīk. Stāsts ir par to, ka nevajag ar putām uz lūpām propagandēt to, kam viņš pats netic. „Klausieties manos vārdos, nevis skatieties uz maniem darbiem” princips nav efektīvs. Vismaz tā gribētos cerēt.

Evita

---

[1] http://www.diena.lv/lat/politics/politika/kastens-skaidro-ka-tikai-spelejies

Pārdomas

Te nu mēs esam, dienu pēc Draudzības dienām. Daudzi vaicā kā jūtos. Jūtos nekā. Ja pirms diviem gadiem sajūta bija gan šoks, gan arī kaifs par to, ka visi esam dzīvi, un pagājušajā gadā bija milzīgs prieks, ka vispār notika gājiens, tad šogad... nezinu. Nogurums, prieks, ka viss ir pagājis, pateicība, ka nevienam nekas slikts nenotika. Tajā pat laikā, milzīgas, bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds atlauza mūsu it kā drošo mājas lapu, nozaga biedru sarakstu un to publicēja. Kāpēc? Man ir liels kauns to mūsu biedru priekšā, kas uzticējās mums. Saprotu, ka tā nebija mūsu vaina, bet tomēr... varu tikai cerēt, ka nekas ļauns no tā visa nebūs.
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda

Uzbrukums mājas lapai

Šodien kādam izdevās uzlauzt Mozaīkas mājas lapu, dzēst daļu datu un lapā ievietot savas fotografijas. Tāpēc šobrīd lapa ir balta - kamēr izdosies to atjaunot. Tas gan ir inteliģenti, brutāli aizbāzt otram muti. Laikam tas liecina par šīs personas vai grupas augsto izglītību, asajiem prātiem un dziļo izpratni par demokrātiju. Kāpēc es nebūšu pārsteigta, ja uzzināšu, ka viņi arī sevi dēvē par kristiešiem un "tradicionālo ģimenes vērtību" aizstāvjiem?
Linda

Mozaīkas uzruna 11. novembra krastmalā

Esat sveicināti visi, kas esat šodien atnākuši uz 11. novembra krastmalu. Kā mums pirms dažām dienām atgādināja Rīgas vice mērs Almers Ludviks, šai vietai ir liela simboliska nozīme Latvijas valstiskajā, t.sk. latviešu tautas apziņā un vēsturē – tieši šeit 1991.g. notika lielākā manifestācija pret padomju okupāciju, kurā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.

Rīga - Berlīne

Otrdien Berlīnes sirdī, pretī holokaustā noslepkavoto ebreju piemineklim un pāris simt metru no Brandenburga vārtiem tika atklāt piemineklis nacionālsociālisma vajātajiem homoseksuāļiem. Viņu bija daudz, pēc oficiālajiem datiem ap 50,000. Septiņi tūkstoši zaudēja savas dzīvības savas seksuālās orientācijas dēļ (un kādam vēl šķiet, ka seksuālā orientācija ir "izvēle"?). Pieminekļa atklāšanā piedalījās Vācijas kultūras un mediju lietu ministrs, Bernd Neumann kā arī Berlīnes mērs, Klaus Wowereit. Abi savās runās pieminēja to, ka diemžēl tieši šai cilvēku grupai vajāšanas nebeidzās arī tad, kad Vācijā bija kritis nacionālsociālisms. Bija jāpaiet vēl vairāk nekā 20 gadiem pirms Rietumvācija atcēla pantu par homoseksuālu darbību kriminalizāciju (DDR to neatcēla vispār). Bija jāpaiet 63 gadiem pirms apvienotajā Vācijā tapa šis piemineklis. Diemžēl pēdējais koncentrācijas nometni pārdzīvojošais gejs mira 2005. gadā, nesagaidījis šo dienu. Viņa atmiņas tika citētas atklāšanas laikā - atmiņas par to, kā viņa acu priekšā nometnes sargi sarīdīja savus suņus, kas visu acu priekšā saplosīja cilvēku. Cilvēku, kas bija gejs, un acu liecinieka pirmā mīlestība.
Visi, kas teica runas piemiekļa atklāšanas ceremonijā pieminēja to, ka diemžēl vēl šodien homoseksuāļi tiek diskriminēti un vajāti savas seksuālās orientācijas dēļ. 86. pasaules valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma. 7 valstīs tiek izmantots nāvessods. Vēl daudzās citās valstīs homoseksuāļiem tiek liegta vai apšaubīta pulcēšanās un vārda brīvība, tiek apšaubītas viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir. Daudzās valstīs homoseksuāliem cilvēkiem nav iespējas veidot juridiski atzītas ģimenes.
Rīgas vicemērs Andris Ārgalis sestdien notiekošo gājienu par vienlīdzību dēvē par "izvirtības propagandu". Savukārt RD deputāts Almers Ludvigs ir izteicies, ka gājiens "mestu izaicinājumu 11. novembra krastmalas "dziļi simboliskajai nozīmei un radītu morālu kaitējumu rīdziniekiem"" (tieši kuriem rīdziniekiem? Visi Mozaīkas valdes locekļi ir rīdzinieki...).
Esot Berlīnē, klausoties vakardienas uzrunas un lasot par šo pasākumu šodienas Vācijas presē, ziņas no Latvijas šķiet gan groteskas, gan smieklīgas un nožēlojamas. Kas ir tādi Ārgalis un Ludvigs, ar kādām tiesībām viņi atļaujās tā runāt par saviem līdzpilsoņiem, par savas pilsētas iedzīvotājiem, par savu algu maksātājiem? Vai viņi šos vārdus spētu atkārtot acīs skatīdamies Berlīnes mēram, kurš ne tikai ar skaistiem vārdiem atklāja pieminekli, bet arī pats pirms dažiem gadiem publiski pateica, ka ir gejs - "un tā ir labi"? Un vai viņi tiešām iedomājās, ka Latvijas galvas pilsētas izaugsmi un attīstību nodrošinās tikai heteroseksuāli, fanātiski kristīgi, baltai rasei piederoši ārieši ar zilām acīm un atņirgtiem zobiem?
Ir sāpīgi saprast, ka mums laikam vēl ilgi būs jādzīvo provinicālisma pīļu dīķī kamēr atvērtas un daudzveidīgas pilsētas kā Berlīne attīstās par pasaules metropolēm.
Linda

Imagine all the people...

Pagājušajā gadā, rīkojot Draudzības Dienas, Mozaīkas birojā varēja vērot apbrīnojamu ainu. Trīs heteroseksuālas sievietes strādāja vaiga sviedros, lai 2007.gada gājiens noritētu gludi. Viņas būrās pa dažādu iestāžu birokrātiskajiem koridoriem, koordinēja brīvprātīgos, pārzināja Draudzības Dienu 2007 smalkākās nianses un ne vienu vien vēlu vakaru un agru rītu pavadīja plānojot, organizējot, ceļot un nesot. Nekas nebija neizdarāms. Viss tika paveikts. Vēl pāris dienas pirms gājiena, kad likās, ka jūk un brūk viss, kas vien varēja jukt un brukt, Mozaīkas biroja vadītāja Anna teica man - „mēs visu paspēsim!” Un visu paspēja!
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?

Kristīne Garina

Par ģimenes vērtībām

Šodienu pēc intensīvas darba nedēļas gribējās pavadīt pavisam mierīgi, bet galu galā tā izvērtās par iespaidiem bagātu. Pēc priekšpusdienā notikušās intervijas ar „Dienas” žurnālisti mēs ar manu dzīvesbiedri Līgu pusdienojām un lasījām interviju ar ģimenes lietu ministru A. Baštiku, kurš norādīja, ka Aivitas Putniņas pētījumā „Neredzamās viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā” parādoties „dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās”. Pēc šīs „pērles” izlasīšanas atcerējāmies, ka šodien taču tiek rīkoti „Jaunās paaudzes” cilvēku rīkotie, Rīgas domes un BĢLM ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem atbalstītie Ģimenes svētki.

Tā nu devāmies turp. Vērmanītī rosījās cilvēki ar bērniem, kuri priecīgi turēja rokās balonus ar ģimenes svētku logo, skanēja mūzika, bet zālājs un celiņi bija pamatīgi piemētāti ar saldējumu ietinamajiem papīriem un citām drazām. No kādas kundzes ieguvām pasākuma programmu, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka šis pasākums tiek rīkots tradicionālo ģimenes vērtību atbalstam. Tātad cilvēkiem, kuri LPP/LC acīs vienīgie ir veiksmīgi un nav bankrotējuši savās attiecībās. Devāmies prom, bet atgriezāmies, lai paskatītos gājienu, kura dalībnieki devās no Vērmanīša uz Doma laukumu gar Brīvības pieminekli. Pa priekšu gāja pūtēju orķestris, kas spēlēja svinīgu mūziku, un aiz tā vienā rindā kaislīgie tradicionālo ģimenes vērtību „sargi” – J. Pujats, J. Vanags un A. Baštiks – visi melnās drēbēs un svinīgām sejām. Uzreiz aiz viņiem – vēl kaislīgākais A. Ļedjajevs. Šo cilvēku savienība man vienmēr likusies tik groteska. Bija tiešām baisi atrasties tik tuvu cilvēkiem, kas sapludina valsti ar baznīcu un kurina naidu, izmantojot Dieva vārdu.

Noskatījāmies arī daļu pasākuma Doma laukumā. Jau pašā sākumā tā vadītājs A. Blodons atgādināja, ka „ģimene bez bērniem nav ģimene”. Pēc pāris dziesmām pie mikrofona nāca J. Vanags un skaitīja lūgšanu par ģimenēm (protams, tikai par „pareizajām”), bet pēc tam uzrunu teica... Jā, jā, V. Zatlers... Uzkavējāmies vēl kādu mirkli pēc tam. Katrā iespējamā brīdī tika atkārtots, ka tradicionālā ģimene esot Latvijas lepnums un spēks. Gribējās uzzināt, cik radošs nedēļu pirms Draudzības dienām būs J. Pujats. Sagaidījām gan tikai brīdi, kad viņš, sveicot kādu nominēto kundzi, teica, ka dāvina viņai „Mozaīkā veidotu Dievmātes attēlu”.

Skatījos uz to visu un domāju, kas visiem tiem cilvēkiem, kuri tik ļoti nīst LGBT cilvēkus, notiks, kad gejiem un lesbietēm Latvijā būs tiesības reģistrēt savas attiecības un audzināt savus bērnus neslēpjoties? Vai šiem cilvēkiem kaut kas tiks atņemts? Vai viņi tāpēc kļūs nelaimīgāki? Nē, protams. Gluži pretēji – sabiedrība kopumā būs daudz laimīgāka, jo piepildītāku dzīvi varēs dzīvot tie cilvēki, kurus, lai arī viņi strādā šīs valsts labā tāpat kā pārējie, valsts ignorē un pat pazemo. Un, kad sabiedrība kļūs informētāka par LGBT cilvēkiem, tā kļūs pret tiem draudzīgāka, jo gaisīs LPP/LC + baznīcas apzināti kultivētās LGBT cilvēku demonizācijas un mistifikācijas pamats - nezināšana.

Interesanti ir tas, ka LPP/LC vēlas ģimenes jēdzienu monopolizēt pilnīgi nepamatoti. Gan Satversmes 110. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse apliecina, ka ģimene nebūt nav saistīta tikai ar laulības attiecībām, bet gan ietver sevī arī citas attiecības. Ģimenes dzīves interpretācijā svarīga ir bioloģiskā un sociālā realitāte. Ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena.

Evita Goša

Par cilvēkiem Latvijā

5 gadus es nodzīvoju Amerikā un tikai trīs reizes es dzirdēju pieminam Latvijas vārdu savā universitātē. Pirmoreiz tas bija tad, kad Latvijas sportiste Jeļena Prokopčuka uzvarēja Bostonas maratonā, bet otro un trešo reizi tad, kad socioloģijā Latvija tika minēta to valstu skaitā, kurās dzīvo pasaulē visnelaimīgākie cilvēki. Vienmēr mēģināju šo statistiku apstrīdēt ar attaisnojumiem, ka cilvēki Latvijā nemaz nav tik nelaimīgi, kā mums tiek mācīts. Man likās, ka es taču esmu laimīga, un, cik zinu, arī mani radi un draugi jūtas laimīgi! Varbūt es neredzēju tālāk par laimīgajiem cilvēciņiem sev apkārt, bet varbūt es negribēju redzēt tālāk par savējiem. Vakar pastaigājos pa Kr. Barona un Tērbatas ielu, mēģināju ieskatīties pretimnākošajiem cilvēkiem acīs un kādam pat uzsmaidīt... Pretī saņēmu tikai nodurtas galvas, izņemot vienu puisi, kas man uzsmaidīja. Pie krustojuma viņam iezvanījās telefons, un viņš skaidrā angļu valodā saka runāties. Tad arī sapratu, ka viņš nav vietējais un laikam arī tas bija iemesls viņa smaidam.

Vienkārši man nācās savā ziņā piekrist statistikai par Latviju, cilvēki tiešām šeit izskatās nelaimīgi, jo diezin vai laimīgs cilvēks ejot visu ceļu skatās tikai un vienīgi uz asfaltu, vai tiešām laimīgs cilvēks neredz, ka ārā ir gaiši zilas debesis un saulīte spīd pilnā sparā?

Mēs paši veidojam šo vidi, kurā dzīvojam, un, ja mēs katrs kaut pāris reizes pretimnācējiem uzsmaidītu vienkārši tāpat vien vai novēlētu burvīgu dienu, gan mēs paši, gan arī kāds "svešais" justos laimīgāks tajā brīdī, jo negāciju, nodurto galvu un rupjo komentāru interneta portālos jau pietiek tāpat....

Domāju, ka tieši šī acīmredzamā neapmierinātība rada labvēlīgu augsni dažādām kustībām/ organizācijām, kas atrod „vainīgos” visās problēmās, kas izslēdz „nepareizos” un kas liek visiem pakļauties savām, „pareizajām”, vērtībām.

Nu, paskaties debesīs, pasmaidi un tici, ka viss jaukais ir tieši tev blakus, tikai jāprot to saņemt.

Burvīgu dienu un saulainas domas visiem vēlot,

Līga Kļaviņa

Par ticību

Šodien saņēmu garu, ar roku rakstītu vēstuli no pensionāres, kura man gribēja pateikt, ka esmu noklīdusi no Dieva ceļa bet, ka ar lūgšanām varu to atkal atrast. Tas, ka esmu lesbiete, viņasprāt varētu būt saistīts ar manu senču grēkiem - līdz ceturtajai paaudzei.
Visu cieņu šai pensionārei. Viņai nepietrūka drosmes man rakstītajā vēstulē norādīt savu vārdu un adresi. Es pat nevaru atcerēties otru gadījumu kad kāds cilvēks, kas tik viennozīmīgi ir pret Draudzības dienu un gājiena ideju man to pasaka tik tieši, neslēpjoties aiz interneta nikiem vai anonīmām īsziņām. Paldies viņai par to. Es viņai noteikti atbildēšu.
Pateikšos par vēstuli bet pateikšu, ka nevaru viņai piekrist - aiz daudziem iemesliem. Viens varētu būt tāds, ka viņa jauc veco un jauno derību. Visi citāti, kurus viņa piesauca un kas bargi nosoda homoseksualitāti ir ņemti no vecās derības. Vecā derība, manuprāt, ir viena traka grāmata, kurā tiek gan aprakstītas, gan attaisnotas masu slepkavības, terors, izvarošanas, nodevības un bērnu nogalināšana. Ja mēs dzīvotu pēc vecās derības "morāles", tad mēs nedzīvotu tiesiskā valstī. Savukārt Jēzus, cik stāsta jaunā derība, nekad nevienu sliktu vārdu nepateica par homoseksualitāti. Par laulības pārkāpšanu gan. Par visādām citām sliktām cilvēku īpašībām arī. Bet, pats galvenais, Jēzus runāja par mīlestību un par to, ka ta ir lielāka par visu, pārvar visu. Viņš arī teica, ka katrs bērns nāk šajā pasaulē tīrs un nevainīgs. Bez četru paaudžu grēku nastas uz saviem pleciem.
Es neesmu īpaši ticīgs cilvēks. Es esmu kristīta un iesvētīta, un savienību ar manu sievu svētīja ev. lut. baznīcas mācītājs. Tomēr, arvien vairāk nonāku pie atziņas, ka baznīca (vienalga kura, katoļu, ev. lut. vai kāda cita) ir cilvēku radīts pasaules lielākais varas koncentrāts, tāda kā mega korporācija kuras uzdevums gadsimtiem ilgi ir bijis cilvēkos iedzīt bijību un paklausību, radīt cilvēkos vainas un grēka apziņu, apspiest sievietes, apspiest cilvēku seksualitāti un kaisli - vārdu sakot, valdīt pāri cilvēkiem.
Neticu cilvēku radītiem mītiem - labākajā gadījumā tie ir metaforas, kas liek mums aizdomāties par garīgākām lietām. Tomēr, Jēzus vēsts man ir gana skaidra un simpātiska. Lielākais par visu ir mīlestība. Tāpēc neviens baznīckungs, nedz Pujāts, Vanags vai Brūveris, neviena dievbijīga pensionāre un neviens divkosīgs LPP aktīvists man nevar atņemt pārliecību, ka taisnība ir mūsu pusē. Ka aizstāvēt cilvēku mīlestību un vēlmi veidot savu un savu tuvāko dzīvi labāku nevar būt "grēks". Ka palīdzēt tiem, kas ir vientuļi, izstumti, nokaunināti, nobijušies, bēdīgi ir humāns un cilvēkcienīgs uzdevums. Un tad jau ir pilnīgi vienalga vai cilvēks to dara tāpēc, ka viņš tic, ka viņam tā liek rīkoties Dievs vai tāpēc, ka viņš tā uzskata par pareizu pēc savas iekšējās vērtību skalas.
Linda

Paslēpes

Vakardien satikos ar LNT žurnālisti, kura pārsteidza mani ar "ziņu", ka iekšlietu ministrs Segliņš neko nezinot par Mozaīkas plāniem organizēt gājienu un apgalvojot, ka mēs ar policiju neesam tikušies. Šorīt šie paši vārdi izskanēja LNT rīta raidījumā. Ministrs teica, ka "vispirs esot tā Mozaīka jāatrod". It kā mēs, 10 dienas pirms Draudzības dienām, būtu kaut kur paslēpušies (turklāt no policijas!). Iekšlietu ministrs atbild par valsts policijas darbu. Stipri šaubos, ka valsts policija būtu slēpusi informāciju no sava augstākā priekšnieka, nestāstot, ka tai pakļautā Kārtības policija ir tikusies ar Mozaīku nu jau 3 reizes pēdējo nedēļu laikā. Pēdējās divas reizes bija pagājušajā nedēļā, kad mēs vispirms visi tikāmies pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga (13. maijā) un vienojāmies par gājiena maršrutu 11. novembra krastmalā, bet pēc tam satikāmies atsevišķi ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieku Aleksandru Bukēviču (15. maijā) lai vienotos par maršruta detaļām, drošības pasākumiem un dažādiem tehniskiem jautājumiem.
Ja Segliņa kungam bija radušās šaubas par to, vai Mozaīka ir paslēpusies vai ne, vai viņš nebūtu varējis šo jautājumu uzdot kādam no sev pakļautajiem policistiem? Vai arī pajautāt savam kolēģim Kastēna kungam, kas arī savā laikā apgalvoja, ka mēs esot pazuduši, bet pēc tam veiksmīgi mūs atrada? Turklāt, zinu, ka vēl pirms divām dienām Segliņam kāda laipna persona, kas labi pārzin situāciju, iedeva manu vizītkarti un teica, ka varot arī mani sazvanīt un pajautāt kā iet ar plānošanu.
Tātad, varam secināt, ka ministrs ļoti labi zināja, gan kā atrast policiju, gan arī mani. Arī Mozaīkas mājas lapā ir kontakttālrunis, pa kuru var mūs sazvanīt. Nekur dziļi paslēpušies neesam, pasākumu arī plānojam ierastajā kārtībā un sadarbībā ar policiju.
Atliek jautājums - kāpēc Segliņa kungs saka šādas lietas masu saziņas līdzekļos?
Linda

Tiem, kam interesē!

Ļoti daudzi cilvēki sev uzdod jautājumu, doties gājienā vai nē!? Kam tas ir vajadzīgs? Kam no tā labums? Kas mainīsies? Vai būs droši? Kādi būs laikapstākļi? Un pat - Vai pēc gājiena būs svētku uguņošana? Kā arī desmitiem citu jautājumu! Vienu varu teikt droši - atbildes ir! Tiem, kas vēlas saņems atbildes uz visiem šiem jautājumiem saistītiem ar Draudzība Dienām(DD2008) , kā arī iegūt informāciju par citiem aktuāliem notikumiem - iesaku atnākt uz DD2008 Informācijas centru, kas uzsāks savu darbību jau 29.maijā pl.12.00! (Mozaīkas birojā Ģertrūdes ielā 19/21-5).Brīvā atmosfērā ,un patīkamu cilvēku sabiedrībā Tu varēsi iepazīties ar informatīvajiem materiāliem un iegūt informāciju par veiktajiem drošības pasākumiem veiksmīgai gājiena nodrošināšanai! Uzdot sev interesējošus jautājumus pasākuma organizētājiem un organizācijas biedriem! Atceries tikai to, ka bez gājiena par vienlīdzību, Draudzības Dienu programmā ir iekļauti arī virkne citu pasākumu, kurus esat laipni aicināti apmeklēt!
Novēlot veiksmīgu dienu
Māris Veidemanis

Kas būs nākošais?

Mēs dzīvojam ne pārāk lielā valstī. Pirms pāris dienām apspriedu to kādā darba intervijā. Šeit taču visi visus pazīst. Nākt praidā, piedalīties Draudzības Dienās nozīmē, ka gandrīz garantēti iekļūsi kādā televīzijas ziņu pārraidē vai ieraudzīsi sevi kāda laikraksta pirmajā lapā... Iespējams, ka ne viens vien potenciālais Draudzības Dienu dalībnieks tieši šo apsvērumu dēļ izvēlas palikt mājās. Priekš kam man zīmēties?

Bet varbūt tomēr ir kāds svarīgs iemesls.

Mēs dzīvojam heteronormativitātē. Kā saka, defoltā tiek pieņemts, ka cilvēks vienmēr un visur ir heteroseksuāls. Mēs to redzam ik dienas sev apkārt – reklāmās, filmās, ziņās un tenku žurnālos. Pasaulē, kur defolts ir heteroseksuālitāte, cilvēkam ar savādāku seksuālo orientāciju ir vai nu jācieš klusu vai „jāzīmējas”. Vidusceļa taču nav. Tiklīdz „nezīmējies” tā darbojas defolts.

Kad iegādājies datoru vai mobilo telefonu, vai tu pielāgo to savām vajadzībām un savai gaumei? Vai atstāj to defoltā? Vai vienmēr klausies sample music savā Ipod (vai kāds nu digitālās mūzikas nesējs ir tavā rīcībā) vai tomēr ieraksti tur dziesmas pēc savas gaumes? Vai tavs telefons zvana ar tādu signālu, kāds tam bija iestatīts, kad izņēmi to jaunu no kastītes?

Taču ir jomas, kurās spītīgi izvēlamies dzīvot defolta pasaulē. Vai patiešām neko negribas mainīt?

Manuprāt, ir skaidrs – jo vairāk cilvēku neslēps savu homoseksualitāti vai biseksualitāti un nebaidīsies parādīties Draudzības Dienu pasākumos un pašā gājienā, jo ātrāk mainīsies sabiedrības attieksme, jo pēkšņi izrādīsies, ka kāda rūdīta homofoba strādīgais un izpalīdzīgais kaimiņš vai vienmēr pret viņu laipnā pārdevēja pārtikas veikalā pieder šai cilvēku grupai, ko homofobs tik ļoti bija pieradis nīst, pat nedomājot, ka šis naids skar cilvēkus no viņa ikdienas dzīves. Kad aiz termina „seksuālās minoritātes” parādās šie reālie cilvēki, homofobam paliek arvien grūtāk turpināt nīst, kliegt, protestēt un kaitēt.

Varbūt tu esi kāds radinieks, ko homofobs mīl, vai kolēģis, ko homofobs ciena? Tu vari palīdzēt homofobam mainīties, neslēpjoties no viņa.

Ja esi sabiedrībā pazīstama seja, tu vari palīdzēt mainīties simtiem vai pat tūkstošiem homofobu. Sorry, mīļās slavenības un tautā mīlētās sejas, kas vēl aizvien slēpjas – Kārlis Streips nevar mūžīgi stiept šo nastu viens pats.

Kristīne Garina

Par normāliem cilvēkiem

Pirms pāris dienām es saņēmu īsziņu, kuras autors rupjos vārdos man ieteica doties atpakaļ uz Zviedriju jo "Latvija ir domāta normāliem cilvēkiem nevis s...iem kā tu". Lai gan es sen esmu iemācījusies neņemt galvā šādus komentārus un sapratusi, ka ar vienu daļu cilvēkiem nav vērts ielaisties diskusijās, man tomēr gribētos pajautāt šīs īsziņas rakstītājam kā, tieši, viņš (kaut kā pieņemu, ka šādus tekstus raksta vīrieši, pardon) definē normālu cilvēku? Vai normāls cilvēks ir īgns, dusmīgs, apdraudēts, uz lamu vārdiem gatavs balts, heteroseksuāls (vēlams latviešu) vīrietis? Tādā gadījumā ļoti priecājos par to, ka neesmu "normāla"! Kā zināms, mūsu interneta portāli arī ir pilni normāliem cilvēkiem, kas ir gatavi veltīt savas darba un vakara stundas citu cilvēku apsaukāšanai, lamāšanai, izsmiešanai. Kas acīm redzot ir tik nobijušies par to, ka viņi varētu zaudēt kripatiņas savas normalitātes, ka viņiem jāuztur virtuāls karš ar katru, kas viņu acīs nav normāls. Kas nerimstas salīdzināt divu pieaugušu cilvēku mīlestību un vēlmi būt kopā ar visādām kriminālām izdarībām un slimām novirzēm.
Manuprāt šī "normalomānija" pati par sevi ir novirze, kas daudz pasaka par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jābūt ļoti neapmierinātam ar sevi lai viņš būtu tik agresīvs pret citiem, sev nepazīstamiem, līdzcilvēkiem. Grūti iedomāties, ka laimīgs cilvēks pēc darba mājās paēd vakariņas ar savu ģimeni, palīdz bērniem ar mājas darbiem, aprunājās ar savu otro pusi, varbūt piezvana kādam draugam - un tad internetā sāk rakstīt jēlības. Vai apmierinātu ģimenes cilvēku, kas izvēlas siltā vasaras svētdienā nevis doties ar bērniem uz jūrmalu, bet labāk kopā ar savu 14 gadus veco dēlu doties uz centru mest petardes. Nemaz nerunājot par tiem, kas gatavoja jau slavenos maisiņus...
Man ir žēl šos "normālos" cilvēkus. Man šķiet, ka viņi liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti vesela, ka vienai daļai šeit dzīvojošo cilvēku ir tāds izmisums, tādas bailes un tāda vientulība, ka viņi ir gatavi darīt pāri citiem - vārdos un darbos. Varbūt vajadzētu ieviest obligāto terapiju visiem valsts iedzīvotājiem? Nevis lai ļaudis pārvarētu savu homofobiju, bet lai viņi iepazītos ar savu patieso "es", samierinātos ar to, iemīļotu to, sāktu rūpēties par to? Esmu pārliecināta, ka mēs visi no tā būtu ieguvēji - tā sakot, pa dažiem tūkstošiem "normālo" mazāk, bet par daudziem tūkstošiem unikālo, vienreizējo cilvēku vairāk.
Linda Freimane

Nedaudz par drošību

Mēs gribam, lai katrs, kas atnāks uz pasākumu, nepārprotami un skaidri apzinātos, ka mēs esam darījuši pilnīgi visu, lai gājiens ir drošs. Mēs labprāt klausām policiju un gribam policijai palīdzēt strādāt pēc iespējas efektīvāk. Tomēr vienlaicīgi mums arī jāatrod kāds zelta vidusceļš, lai drošības ziņā netiktu pieļauti nekādi kompromisi un pasākums arī nepārvērstos par militāru operāciju un dalībnieku ierašanās nepārtaptu par sarežģītu šķēršļu pārvarēšanas uzdevumu. Pagājušo gadu nācās dzirdēt daudz pārmetumu par pārāk striktu kontroli pie ieejas „vārtiem” un man patiešām rūp, ka galu galā izrādījās, ka bija cilvēki, kas nāca uz Vērmanes dārzu un netika ielaisti vai apņēmība piedalīties vienkārši apsīka un pazuda augstā žoga un policistu priekšā.
Mēs nevaram pateikt policijai necelt žogu, ja viņuprāt tas patiešām ir nepieciešams. Mēs varam aicināt cilvēkus nebaidīties no šiem drošības pasākumiem – gluži otrādi, to mērķis taču ir nodrošināt kārtību un izvairīties no incidentiem. Mēs varam nelikt šķēršļus nevienam, kas vēlas apmeklēt gājienu. Vai ir iespējams, ka ielaidīsim kādu nelabvēli? Protams. Taču pilnīgi droši zinu, ka policija vēros notiekošo cieši jo cieši. Tāpēc gribu aicināt visus šogad patiešām nebaidīties un nākt. Pie katra ieejas punkta atradīsies gan policija, gan kāds Mozaīkas pārstāvis, gan cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pārstāvji. Mēs lūgsim visus uzrādīt somu saturu – tas nepieciešams gadījumam, ja patiešām uz pasākumu ieradies kāds nelabvēlis. Mēs pārliecināsimies, ka nelabvēlis nav atnesis līdzi neko, kas varētu apdraudēt pasākuma un tā dalībnieku drošību. Lūdzu, esiet saprotoši un pēc iespējas neņemiet uz pasākumu lielas somas, stikla pudeles vai citus priekšmetus, ko parasti neatļauj ienest arī citos publiskos pasākumos un koncertos.
Es ticu, ka žogs ap mūsu gājienu nepaliks mūžīgi. Pirms gada Londonas praidā vēroju amizantu ainiņu – pus miljons cilvēku, kas gājienu atbalstīja un bija atnākuši sveikt gājiena dalībniekus, bija nodalīti no saujiņas protestētāju (kādi 10 vai 15 cilvēki), kas atradās ... aiz žoga!  Gājiena dalībnieki viņus sveica ar smaidiem, skaļām gavilēm un māja ar roku. Protestētāji stāvēja drūmi, nekustīgi un turēja rokās savus plakātus. Arī Rīgā protestētāji nepazudīs ne pēc gada ne pēc desmit gadiem. Taču mēs būsim vairāk – mēs smaidīsim, jo mēs esam „par” kaut ko. Mēs necīnāmies pret. Viņi būs mazāk un nesmaidīs, jo viņi ir „pret” kaut ko. Es neizprotu cilvēku vēlmi pavadīt jauku vasaras dienu, protestējot pret citiem cilvēkiem. Es saprotu vēlmi veltīt savu laiku un enerģiju, cīnoties par. Es nekad neiešu protestēt pret Pujāta „karu pret homoseksuālismu”. Es nemetīšu pašdarinātas petardes nevienā nelabvēļa rīkotajā pasākumā. Un es domāju, ka tieši tajā ir mans spēks un pārākums pār tiem, kas velta savu dzīvi, cīnoties „pret”. Viņu nemaz nav tik daudz. Mēs esam vairāk. Pēdējos pāris gadus viņi vienkārši ir bijuši skaļāki. Jūs varat to mainīt. Tikai no Jums ir atkarīgs tas, pēc cik gadiem mēs smaidot māsim ar roku mazai saujiņai protestētāju aiz žoga, kas uzcelts nevis mums, bet viņiem!
Kristīne Garina

Ceturtdienas pārdomas

Mēs to darām jau trešo reizi. Sākam jau pierast pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga nievājošajiem komentāriem, strupo toni un neizprotamās pie sevis purpināšanas. Neviens (balto, heteroseksuālo, latviešu vīriešu) integrācijas ministra Oskara Kastēna nepatiesais apgalvojums vairs nespēj mūs pārsteigt. Delfu komentārus izvairāmies lasīt. Tikai personīgi saņemtās īsziņas vēl sāp, mazliet. Bet arī tas ātri pāriet. Mēs to darām jau trešo reizi. Un, atzīšos, ir mirkļi kad es es sev vaicāju - kāpēc? Kāpēc sevi pakļaut riskam, draudiem un lamām? Kāpēc veltīt tik daudz sava brīvā laika un spēka pasākuma organizēšanai, kas izraisa tik asas reakcijas? Varētu taču mierīgi dzīvot, satikties ar draugiem, aiziet uz kādu labu filmu...
Un tomēr, man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu, es zinu kāpēc es to daru. Es to daru, jo es ticu, ka arī valsts kurā es dzīvoju, kurā mana ģimene ir dzīvojusi jau daudzas paaudzes, ir spējīga izaugt par atvērtu, iekļaujošu, demokrātisku valsti. Par tādu valsti, kur cilvēkam piedzimstot tiek dotas visas iespējas veidot savu dzīvi un savu karjeru pēc savām spējām un vēlmēm. Valsti, kur cilvēki veido godīgas, atklātas un draudzīgas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Kur nevienam aiz kauna vai bailēm nav jāslēpj sava identitāte, nav jādzīvo puspatiesībās un nav jāpiekrīt citu rasistiskajiem, homofobiskajiem vai seksistiskajiem viedokļiem aiz bailēm, ka savādāk par viņu nodomās "to". Un es nerunāju par gejiem un lesbietēm vien. Es runāju par dubultmorāli, kas valda Latvijā, par to, ka tik daudzi no mums tik ļoti baidās atšķirties no "normas", atzīt savas neveiksmes vai savas īpašības un īpatnības. Daudzi teiks - tas ir padomju mantojums, jāpaiet laikam, mēs vēl neesam gatavi... Un nākamajā elpas vilcienā ierosina "neprovocēt" tautu ar "skaļiem gājieniem". It kā "tauta" vienu jauku dienu (kamēr mēs tiekamies ar draugiem un ejam uz kino) vienkārši pamodīsies un nodomās: "šodien esmu gatavs/a pieņemt ko jaunu, piemēram, homoseksualitāti". TĀ TAS NENOTIEK. Jebkuras sabiedrības izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir cilvēki, kas apzināti vēlas lai šādas izmaiņas notiktu, un kaut ko dara lai tā būtu. Cilvēki nemainīs savu attieksmi, kamēr nebūs spiesti konfrontēt savus priekšstatus ar realitāti un līdz galam pārdomāt savu nostāju. Tikai runājot par to, kā Latvijā jūtas un dzīvo homoseksuāļi, biseksuāļi, transcilvēki - un daudzi citi, kas nejūt, ka ierakstās "pieņemtajās normās", šeit kaut kas mainīsies. Lai nebūtu tā, ka jaunietis tiek izmest no mājām jo ir gejs. Vai meitene klusībā un vienatnē uztaisa abortu, jo zina, ka vecāki viņu nosodīs. Vai sieviete apprec vīrieti tikai tāpēc, ka "tā tam jābūt" un pēc tam abi ir nelaimīgi jo viņa nav spējīga iemīlēt vīrieti un viņš to nemaz nezin. Vai bērns iemācās, ka pasaulē ir divas realitātes - viena mājās, ar abām mīlošām mammām, un otra dārziņā un skolā, kur viena mamma jānoliedz. Es negribu dzīvot tādā valstī. Bet es gribu dzīvot Latvijā. Tāpēc es rīkoju Draudzības dienas. Nāciet, esiet ar mums. Būs labi.
Linda