Šodien kādam izdevās uzlauzt Mozaīkas mājas lapu, dzēst daļu datu un lapā ievietot savas fotografijas. Tāpēc šobrīd lapa ir balta - kamēr izdosies to atjaunot. Tas gan ir inteliģenti, brutāli aizbāzt otram muti. Laikam tas liecina par šīs personas vai grupas augsto izglītību, asajiem prātiem un dziļo izpratni par demokrātiju. Kāpēc es nebūšu pārsteigta, ja uzzināšu, ka viņi arī sevi dēvē par kristiešiem un "tradicionālo ģimenes vērtību" aizstāvjiem?
Linda
piektdiena, 2008. gada 30. maijs
Mozaīkas uzruna 11. novembra krastmalā
Esat sveicināti visi, kas esat šodien atnākuši uz 11. novembra krastmalu. Kā mums pirms dažām dienām atgādināja Rīgas vice mērs Almers Ludviks, šai vietai ir liela simboliska nozīme Latvijas valstiskajā, t.sk. latviešu tautas apziņā un vēsturē – tieši šeit 1991.g. notika lielākā manifestācija pret padomju okupāciju, kurā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.
trešdiena, 2008. gada 28. maijs
Rīga - Berlīne
Otrdien Berlīnes sirdī, pretī holokaustā noslepkavoto ebreju piemineklim un pāris simt metru no Brandenburga vārtiem tika atklāt piemineklis nacionālsociālisma vajātajiem homoseksuāļiem. Viņu bija daudz, pēc oficiālajiem datiem ap 50,000. Septiņi tūkstoši zaudēja savas dzīvības savas seksuālās orientācijas dēļ (un kādam vēl šķiet, ka seksuālā orientācija ir "izvēle"?). Pieminekļa atklāšanā piedalījās Vācijas kultūras un mediju lietu ministrs, Bernd Neumann kā arī Berlīnes mērs, Klaus Wowereit. Abi savās runās pieminēja to, ka diemžēl tieši šai cilvēku grupai vajāšanas nebeidzās arī tad, kad Vācijā bija kritis nacionālsociālisms. Bija jāpaiet vēl vairāk nekā 20 gadiem pirms Rietumvācija atcēla pantu par homoseksuālu darbību kriminalizāciju (DDR to neatcēla vispār). Bija jāpaiet 63 gadiem pirms apvienotajā Vācijā tapa šis piemineklis. Diemžēl pēdējais koncentrācijas nometni pārdzīvojošais gejs mira 2005. gadā, nesagaidījis šo dienu. Viņa atmiņas tika citētas atklāšanas laikā - atmiņas par to, kā viņa acu priekšā nometnes sargi sarīdīja savus suņus, kas visu acu priekšā saplosīja cilvēku. Cilvēku, kas bija gejs, un acu liecinieka pirmā mīlestība.
Visi, kas teica runas piemiekļa atklāšanas ceremonijā pieminēja to, ka diemžēl vēl šodien homoseksuāļi tiek diskriminēti un vajāti savas seksuālās orientācijas dēļ. 86. pasaules valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma. 7 valstīs tiek izmantots nāvessods. Vēl daudzās citās valstīs homoseksuāļiem tiek liegta vai apšaubīta pulcēšanās un vārda brīvība, tiek apšaubītas viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir. Daudzās valstīs homoseksuāliem cilvēkiem nav iespējas veidot juridiski atzītas ģimenes.
Rīgas vicemērs Andris Ārgalis sestdien notiekošo gājienu par vienlīdzību dēvē par "izvirtības propagandu". Savukārt RD deputāts Almers Ludvigs ir izteicies, ka gājiens "mestu izaicinājumu 11. novembra krastmalas "dziļi simboliskajai nozīmei un radītu morālu kaitējumu rīdziniekiem"" (tieši kuriem rīdziniekiem? Visi Mozaīkas valdes locekļi ir rīdzinieki...).
Esot Berlīnē, klausoties vakardienas uzrunas un lasot par šo pasākumu šodienas Vācijas presē, ziņas no Latvijas šķiet gan groteskas, gan smieklīgas un nožēlojamas. Kas ir tādi Ārgalis un Ludvigs, ar kādām tiesībām viņi atļaujās tā runāt par saviem līdzpilsoņiem, par savas pilsētas iedzīvotājiem, par savu algu maksātājiem? Vai viņi šos vārdus spētu atkārtot acīs skatīdamies Berlīnes mēram, kurš ne tikai ar skaistiem vārdiem atklāja pieminekli, bet arī pats pirms dažiem gadiem publiski pateica, ka ir gejs - "un tā ir labi"? Un vai viņi tiešām iedomājās, ka Latvijas galvas pilsētas izaugsmi un attīstību nodrošinās tikai heteroseksuāli, fanātiski kristīgi, baltai rasei piederoši ārieši ar zilām acīm un atņirgtiem zobiem?
Ir sāpīgi saprast, ka mums laikam vēl ilgi būs jādzīvo provinicālisma pīļu dīķī kamēr atvērtas un daudzveidīgas pilsētas kā Berlīne attīstās par pasaules metropolēm.
Linda
Visi, kas teica runas piemiekļa atklāšanas ceremonijā pieminēja to, ka diemžēl vēl šodien homoseksuāļi tiek diskriminēti un vajāti savas seksuālās orientācijas dēļ. 86. pasaules valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma. 7 valstīs tiek izmantots nāvessods. Vēl daudzās citās valstīs homoseksuāļiem tiek liegta vai apšaubīta pulcēšanās un vārda brīvība, tiek apšaubītas viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir. Daudzās valstīs homoseksuāliem cilvēkiem nav iespējas veidot juridiski atzītas ģimenes.
Rīgas vicemērs Andris Ārgalis sestdien notiekošo gājienu par vienlīdzību dēvē par "izvirtības propagandu". Savukārt RD deputāts Almers Ludvigs ir izteicies, ka gājiens "mestu izaicinājumu 11. novembra krastmalas "dziļi simboliskajai nozīmei un radītu morālu kaitējumu rīdziniekiem"" (tieši kuriem rīdziniekiem? Visi Mozaīkas valdes locekļi ir rīdzinieki...).
Esot Berlīnē, klausoties vakardienas uzrunas un lasot par šo pasākumu šodienas Vācijas presē, ziņas no Latvijas šķiet gan groteskas, gan smieklīgas un nožēlojamas. Kas ir tādi Ārgalis un Ludvigs, ar kādām tiesībām viņi atļaujās tā runāt par saviem līdzpilsoņiem, par savas pilsētas iedzīvotājiem, par savu algu maksātājiem? Vai viņi šos vārdus spētu atkārtot acīs skatīdamies Berlīnes mēram, kurš ne tikai ar skaistiem vārdiem atklāja pieminekli, bet arī pats pirms dažiem gadiem publiski pateica, ka ir gejs - "un tā ir labi"? Un vai viņi tiešām iedomājās, ka Latvijas galvas pilsētas izaugsmi un attīstību nodrošinās tikai heteroseksuāli, fanātiski kristīgi, baltai rasei piederoši ārieši ar zilām acīm un atņirgtiem zobiem?
Ir sāpīgi saprast, ka mums laikam vēl ilgi būs jādzīvo provinicālisma pīļu dīķī kamēr atvērtas un daudzveidīgas pilsētas kā Berlīne attīstās par pasaules metropolēm.
Linda
pirmdiena, 2008. gada 26. maijs
Imagine all the people...
Pagājušajā gadā, rīkojot Draudzības Dienas, Mozaīkas birojā varēja vērot apbrīnojamu ainu. Trīs heteroseksuālas sievietes strādāja vaiga sviedros, lai 2007.gada gājiens noritētu gludi. Viņas būrās pa dažādu iestāžu birokrātiskajiem koridoriem, koordinēja brīvprātīgos, pārzināja Draudzības Dienu 2007 smalkākās nianses un ne vienu vien vēlu vakaru un agru rītu pavadīja plānojot, organizējot, ceļot un nesot. Nekas nebija neizdarāms. Viss tika paveikts. Vēl pāris dienas pirms gājiena, kad likās, ka jūk un brūk viss, kas vien varēja jukt un brukt, Mozaīkas biroja vadītāja Anna teica man - „mēs visu paspēsim!” Un visu paspēja!
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?
Kristīne Garina
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?
Kristīne Garina
sestdiena, 2008. gada 24. maijs
Par ģimenes vērtībām
Šodienu pēc intensīvas darba nedēļas gribējās pavadīt pavisam mierīgi, bet galu galā tā izvērtās par iespaidiem bagātu. Pēc priekšpusdienā notikušās intervijas ar „Dienas” žurnālisti mēs ar manu dzīvesbiedri Līgu pusdienojām un lasījām interviju ar ģimenes lietu ministru A. Baštiku, kurš norādīja, ka Aivitas Putniņas pētījumā „Neredzamās viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā” parādoties „dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās”. Pēc šīs „pērles” izlasīšanas atcerējāmies, ka šodien taču tiek rīkoti „Jaunās paaudzes” cilvēku rīkotie, Rīgas domes un BĢLM ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem atbalstītie Ģimenes svētki.
Tā nu devāmies turp. Vērmanītī rosījās cilvēki ar bērniem, kuri priecīgi turēja rokās balonus ar ģimenes svētku logo, skanēja mūzika, bet zālājs un celiņi bija pamatīgi piemētāti ar saldējumu ietinamajiem papīriem un citām drazām. No kādas kundzes ieguvām pasākuma programmu, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka šis pasākums tiek rīkots tradicionālo ģimenes vērtību atbalstam. Tātad cilvēkiem, kuri LPP/LC acīs vienīgie ir veiksmīgi un nav bankrotējuši savās attiecībās. Devāmies prom, bet atgriezāmies, lai paskatītos gājienu, kura dalībnieki devās no Vērmanīša uz Doma laukumu gar Brīvības pieminekli. Pa priekšu gāja pūtēju orķestris, kas spēlēja svinīgu mūziku, un aiz tā vienā rindā kaislīgie tradicionālo ģimenes vērtību „sargi” – J. Pujats, J. Vanags un A. Baštiks – visi melnās drēbēs un svinīgām sejām. Uzreiz aiz viņiem – vēl kaislīgākais A. Ļedjajevs. Šo cilvēku savienība man vienmēr likusies tik groteska. Bija tiešām baisi atrasties tik tuvu cilvēkiem, kas sapludina valsti ar baznīcu un kurina naidu, izmantojot Dieva vārdu.
Noskatījāmies arī daļu pasākuma Doma laukumā. Jau pašā sākumā tā vadītājs A. Blodons atgādināja, ka „ģimene bez bērniem nav ģimene”. Pēc pāris dziesmām pie mikrofona nāca J. Vanags un skaitīja lūgšanu par ģimenēm (protams, tikai par „pareizajām”), bet pēc tam uzrunu teica... Jā, jā, V. Zatlers... Uzkavējāmies vēl kādu mirkli pēc tam. Katrā iespējamā brīdī tika atkārtots, ka tradicionālā ģimene esot Latvijas lepnums un spēks. Gribējās uzzināt, cik radošs nedēļu pirms Draudzības dienām būs J. Pujats. Sagaidījām gan tikai brīdi, kad viņš, sveicot kādu nominēto kundzi, teica, ka dāvina viņai „Mozaīkā veidotu Dievmātes attēlu”.
Skatījos uz to visu un domāju, kas visiem tiem cilvēkiem, kuri tik ļoti nīst LGBT cilvēkus, notiks, kad gejiem un lesbietēm Latvijā būs tiesības reģistrēt savas attiecības un audzināt savus bērnus neslēpjoties? Vai šiem cilvēkiem kaut kas tiks atņemts? Vai viņi tāpēc kļūs nelaimīgāki? Nē, protams. Gluži pretēji – sabiedrība kopumā būs daudz laimīgāka, jo piepildītāku dzīvi varēs dzīvot tie cilvēki, kurus, lai arī viņi strādā šīs valsts labā tāpat kā pārējie, valsts ignorē un pat pazemo. Un, kad sabiedrība kļūs informētāka par LGBT cilvēkiem, tā kļūs pret tiem draudzīgāka, jo gaisīs LPP/LC + baznīcas apzināti kultivētās LGBT cilvēku demonizācijas un mistifikācijas pamats - nezināšana.
Interesanti ir tas, ka LPP/LC vēlas ģimenes jēdzienu monopolizēt pilnīgi nepamatoti. Gan Satversmes 110. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse apliecina, ka ģimene nebūt nav saistīta tikai ar laulības attiecībām, bet gan ietver sevī arī citas attiecības. Ģimenes dzīves interpretācijā svarīga ir bioloģiskā un sociālā realitāte. Ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena.
Evita Goša
Par cilvēkiem Latvijā
Vienkārši man nācās savā ziņā piekrist statistikai par Latviju, cilvēki tiešām šeit izskatās nelaimīgi, jo diezin vai laimīgs cilvēks ejot visu ceļu skatās tikai un vienīgi uz asfaltu, vai tiešām laimīgs cilvēks neredz, ka ārā ir gaiši zilas debesis un saulīte spīd pilnā sparā?
Mēs paši veidojam šo vidi, kurā dzīvojam, un, ja mēs katrs kaut pāris reizes pretimnācējiem uzsmaidītu vienkārši tāpat vien vai novēlētu burvīgu dienu, gan mēs paši, gan arī kāds "svešais" justos laimīgāks tajā brīdī, jo negāciju, nodurto galvu un rupjo komentāru interneta portālos jau pietiek tāpat....
Domāju, ka tieši šī acīmredzamā neapmierinātība rada labvēlīgu augsni dažādām kustībām/ organizācijām, kas atrod „vainīgos” visās problēmās, kas izslēdz „nepareizos” un kas liek visiem pakļauties savām, „pareizajām”, vērtībām.
Nu, paskaties debesīs, pasmaidi un tici, ka viss jaukais ir tieši tev blakus, tikai jāprot to saņemt.
Burvīgu dienu un saulainas domas visiem vēlot,
Līga Kļaviņa
piektdiena, 2008. gada 23. maijs
Par ticību
Šodien saņēmu garu, ar roku rakstītu vēstuli no pensionāres, kura man gribēja pateikt, ka esmu noklīdusi no Dieva ceļa bet, ka ar lūgšanām varu to atkal atrast. Tas, ka esmu lesbiete, viņasprāt varētu būt saistīts ar manu senču grēkiem - līdz ceturtajai paaudzei.
Visu cieņu šai pensionārei. Viņai nepietrūka drosmes man rakstītajā vēstulē norādīt savu vārdu un adresi. Es pat nevaru atcerēties otru gadījumu kad kāds cilvēks, kas tik viennozīmīgi ir pret Draudzības dienu un gājiena ideju man to pasaka tik tieši, neslēpjoties aiz interneta nikiem vai anonīmām īsziņām. Paldies viņai par to. Es viņai noteikti atbildēšu.
Pateikšos par vēstuli bet pateikšu, ka nevaru viņai piekrist - aiz daudziem iemesliem. Viens varētu būt tāds, ka viņa jauc veco un jauno derību. Visi citāti, kurus viņa piesauca un kas bargi nosoda homoseksualitāti ir ņemti no vecās derības. Vecā derība, manuprāt, ir viena traka grāmata, kurā tiek gan aprakstītas, gan attaisnotas masu slepkavības, terors, izvarošanas, nodevības un bērnu nogalināšana. Ja mēs dzīvotu pēc vecās derības "morāles", tad mēs nedzīvotu tiesiskā valstī. Savukārt Jēzus, cik stāsta jaunā derība, nekad nevienu sliktu vārdu nepateica par homoseksualitāti. Par laulības pārkāpšanu gan. Par visādām citām sliktām cilvēku īpašībām arī. Bet, pats galvenais, Jēzus runāja par mīlestību un par to, ka ta ir lielāka par visu, pārvar visu. Viņš arī teica, ka katrs bērns nāk šajā pasaulē tīrs un nevainīgs. Bez četru paaudžu grēku nastas uz saviem pleciem.
Es neesmu īpaši ticīgs cilvēks. Es esmu kristīta un iesvētīta, un savienību ar manu sievu svētīja ev. lut. baznīcas mācītājs. Tomēr, arvien vairāk nonāku pie atziņas, ka baznīca (vienalga kura, katoļu, ev. lut. vai kāda cita) ir cilvēku radīts pasaules lielākais varas koncentrāts, tāda kā mega korporācija kuras uzdevums gadsimtiem ilgi ir bijis cilvēkos iedzīt bijību un paklausību, radīt cilvēkos vainas un grēka apziņu, apspiest sievietes, apspiest cilvēku seksualitāti un kaisli - vārdu sakot, valdīt pāri cilvēkiem.
Neticu cilvēku radītiem mītiem - labākajā gadījumā tie ir metaforas, kas liek mums aizdomāties par garīgākām lietām. Tomēr, Jēzus vēsts man ir gana skaidra un simpātiska. Lielākais par visu ir mīlestība. Tāpēc neviens baznīckungs, nedz Pujāts, Vanags vai Brūveris, neviena dievbijīga pensionāre un neviens divkosīgs LPP aktīvists man nevar atņemt pārliecību, ka taisnība ir mūsu pusē. Ka aizstāvēt cilvēku mīlestību un vēlmi veidot savu un savu tuvāko dzīvi labāku nevar būt "grēks". Ka palīdzēt tiem, kas ir vientuļi, izstumti, nokaunināti, nobijušies, bēdīgi ir humāns un cilvēkcienīgs uzdevums. Un tad jau ir pilnīgi vienalga vai cilvēks to dara tāpēc, ka viņš tic, ka viņam tā liek rīkoties Dievs vai tāpēc, ka viņš tā uzskata par pareizu pēc savas iekšējās vērtību skalas.
Linda
Visu cieņu šai pensionārei. Viņai nepietrūka drosmes man rakstītajā vēstulē norādīt savu vārdu un adresi. Es pat nevaru atcerēties otru gadījumu kad kāds cilvēks, kas tik viennozīmīgi ir pret Draudzības dienu un gājiena ideju man to pasaka tik tieši, neslēpjoties aiz interneta nikiem vai anonīmām īsziņām. Paldies viņai par to. Es viņai noteikti atbildēšu.
Pateikšos par vēstuli bet pateikšu, ka nevaru viņai piekrist - aiz daudziem iemesliem. Viens varētu būt tāds, ka viņa jauc veco un jauno derību. Visi citāti, kurus viņa piesauca un kas bargi nosoda homoseksualitāti ir ņemti no vecās derības. Vecā derība, manuprāt, ir viena traka grāmata, kurā tiek gan aprakstītas, gan attaisnotas masu slepkavības, terors, izvarošanas, nodevības un bērnu nogalināšana. Ja mēs dzīvotu pēc vecās derības "morāles", tad mēs nedzīvotu tiesiskā valstī. Savukārt Jēzus, cik stāsta jaunā derība, nekad nevienu sliktu vārdu nepateica par homoseksualitāti. Par laulības pārkāpšanu gan. Par visādām citām sliktām cilvēku īpašībām arī. Bet, pats galvenais, Jēzus runāja par mīlestību un par to, ka ta ir lielāka par visu, pārvar visu. Viņš arī teica, ka katrs bērns nāk šajā pasaulē tīrs un nevainīgs. Bez četru paaudžu grēku nastas uz saviem pleciem.
Es neesmu īpaši ticīgs cilvēks. Es esmu kristīta un iesvētīta, un savienību ar manu sievu svētīja ev. lut. baznīcas mācītājs. Tomēr, arvien vairāk nonāku pie atziņas, ka baznīca (vienalga kura, katoļu, ev. lut. vai kāda cita) ir cilvēku radīts pasaules lielākais varas koncentrāts, tāda kā mega korporācija kuras uzdevums gadsimtiem ilgi ir bijis cilvēkos iedzīt bijību un paklausību, radīt cilvēkos vainas un grēka apziņu, apspiest sievietes, apspiest cilvēku seksualitāti un kaisli - vārdu sakot, valdīt pāri cilvēkiem.
Neticu cilvēku radītiem mītiem - labākajā gadījumā tie ir metaforas, kas liek mums aizdomāties par garīgākām lietām. Tomēr, Jēzus vēsts man ir gana skaidra un simpātiska. Lielākais par visu ir mīlestība. Tāpēc neviens baznīckungs, nedz Pujāts, Vanags vai Brūveris, neviena dievbijīga pensionāre un neviens divkosīgs LPP aktīvists man nevar atņemt pārliecību, ka taisnība ir mūsu pusē. Ka aizstāvēt cilvēku mīlestību un vēlmi veidot savu un savu tuvāko dzīvi labāku nevar būt "grēks". Ka palīdzēt tiem, kas ir vientuļi, izstumti, nokaunināti, nobijušies, bēdīgi ir humāns un cilvēkcienīgs uzdevums. Un tad jau ir pilnīgi vienalga vai cilvēks to dara tāpēc, ka viņš tic, ka viņam tā liek rīkoties Dievs vai tāpēc, ka viņš tā uzskata par pareizu pēc savas iekšējās vērtību skalas.
Linda
trešdiena, 2008. gada 21. maijs
Paslēpes
Vakardien satikos ar LNT žurnālisti, kura pārsteidza mani ar "ziņu", ka iekšlietu ministrs Segliņš neko nezinot par Mozaīkas plāniem organizēt gājienu un apgalvojot, ka mēs ar policiju neesam tikušies. Šorīt šie paši vārdi izskanēja LNT rīta raidījumā. Ministrs teica, ka "vispirs esot tā Mozaīka jāatrod". It kā mēs, 10 dienas pirms Draudzības dienām, būtu kaut kur paslēpušies (turklāt no policijas!). Iekšlietu ministrs atbild par valsts policijas darbu. Stipri šaubos, ka valsts policija būtu slēpusi informāciju no sava augstākā priekšnieka, nestāstot, ka tai pakļautā Kārtības policija ir tikusies ar Mozaīku nu jau 3 reizes pēdējo nedēļu laikā. Pēdējās divas reizes bija pagājušajā nedēļā, kad mēs vispirms visi tikāmies pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga (13. maijā) un vienojāmies par gājiena maršrutu 11. novembra krastmalā, bet pēc tam satikāmies atsevišķi ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieku Aleksandru Bukēviču (15. maijā) lai vienotos par maršruta detaļām, drošības pasākumiem un dažādiem tehniskiem jautājumiem.
Ja Segliņa kungam bija radušās šaubas par to, vai Mozaīka ir paslēpusies vai ne, vai viņš nebūtu varējis šo jautājumu uzdot kādam no sev pakļautajiem policistiem? Vai arī pajautāt savam kolēģim Kastēna kungam, kas arī savā laikā apgalvoja, ka mēs esot pazuduši, bet pēc tam veiksmīgi mūs atrada? Turklāt, zinu, ka vēl pirms divām dienām Segliņam kāda laipna persona, kas labi pārzin situāciju, iedeva manu vizītkarti un teica, ka varot arī mani sazvanīt un pajautāt kā iet ar plānošanu.
Tātad, varam secināt, ka ministrs ļoti labi zināja, gan kā atrast policiju, gan arī mani. Arī Mozaīkas mājas lapā ir kontakttālrunis, pa kuru var mūs sazvanīt. Nekur dziļi paslēpušies neesam, pasākumu arī plānojam ierastajā kārtībā un sadarbībā ar policiju.
Atliek jautājums - kāpēc Segliņa kungs saka šādas lietas masu saziņas līdzekļos?
Linda
Ja Segliņa kungam bija radušās šaubas par to, vai Mozaīka ir paslēpusies vai ne, vai viņš nebūtu varējis šo jautājumu uzdot kādam no sev pakļautajiem policistiem? Vai arī pajautāt savam kolēģim Kastēna kungam, kas arī savā laikā apgalvoja, ka mēs esot pazuduši, bet pēc tam veiksmīgi mūs atrada? Turklāt, zinu, ka vēl pirms divām dienām Segliņam kāda laipna persona, kas labi pārzin situāciju, iedeva manu vizītkarti un teica, ka varot arī mani sazvanīt un pajautāt kā iet ar plānošanu.
Tātad, varam secināt, ka ministrs ļoti labi zināja, gan kā atrast policiju, gan arī mani. Arī Mozaīkas mājas lapā ir kontakttālrunis, pa kuru var mūs sazvanīt. Nekur dziļi paslēpušies neesam, pasākumu arī plānojam ierastajā kārtībā un sadarbībā ar policiju.
Atliek jautājums - kāpēc Segliņa kungs saka šādas lietas masu saziņas līdzekļos?
Linda
otrdiena, 2008. gada 20. maijs
Tiem, kam interesē!
Ļoti daudzi cilvēki sev uzdod jautājumu, doties gājienā vai nē!? Kam tas ir vajadzīgs? Kam no tā labums? Kas mainīsies? Vai būs droši? Kādi būs laikapstākļi? Un pat - Vai pēc gājiena būs svētku uguņošana? Kā arī desmitiem citu jautājumu! Vienu varu teikt droši - atbildes ir! Tiem, kas vēlas saņems atbildes uz visiem šiem jautājumiem saistītiem ar Draudzība Dienām(DD2008) , kā arī iegūt informāciju par citiem aktuāliem notikumiem - iesaku atnākt uz DD2008 Informācijas centru, kas uzsāks savu darbību jau 29.maijā pl.12.00! (Mozaīkas birojā Ģertrūdes ielā 19/21-5).Brīvā atmosfērā ,un patīkamu cilvēku sabiedrībā Tu varēsi iepazīties ar informatīvajiem materiāliem un iegūt informāciju par veiktajiem drošības pasākumiem veiksmīgai gājiena nodrošināšanai! Uzdot sev interesējošus jautājumus pasākuma organizētājiem un organizācijas biedriem! Atceries tikai to, ka bez gājiena par vienlīdzību, Draudzības Dienu programmā ir iekļauti arī virkne citu pasākumu, kurus esat laipni aicināti apmeklēt!
Novēlot veiksmīgu dienu
Māris Veidemanis
Novēlot veiksmīgu dienu
Māris Veidemanis
pirmdiena, 2008. gada 19. maijs
Kas būs nākošais?
Mēs dzīvojam ne pārāk lielā valstī. Pirms pāris dienām apspriedu to kādā darba intervijā. Šeit taču visi visus pazīst. Nākt praidā, piedalīties Draudzības Dienās nozīmē, ka gandrīz garantēti iekļūsi kādā televīzijas ziņu pārraidē vai ieraudzīsi sevi kāda laikraksta pirmajā lapā... Iespējams, ka ne viens vien potenciālais Draudzības Dienu dalībnieks tieši šo apsvērumu dēļ izvēlas palikt mājās. Priekš kam man zīmēties?
Bet varbūt tomēr ir kāds svarīgs iemesls.
Mēs dzīvojam heteronormativitātē. Kā saka, defoltā tiek pieņemts, ka cilvēks vienmēr un visur ir heteroseksuāls. Mēs to redzam ik dienas sev apkārt – reklāmās, filmās, ziņās un tenku žurnālos. Pasaulē, kur defolts ir heteroseksuālitāte, cilvēkam ar savādāku seksuālo orientāciju ir vai nu jācieš klusu vai „jāzīmējas”. Vidusceļa taču nav. Tiklīdz „nezīmējies” tā darbojas defolts.
Kad iegādājies datoru vai mobilo telefonu, vai tu pielāgo to savām vajadzībām un savai gaumei? Vai atstāj to defoltā? Vai vienmēr klausies sample music savā Ipod (vai kāds nu digitālās mūzikas nesējs ir tavā rīcībā) vai tomēr ieraksti tur dziesmas pēc savas gaumes? Vai tavs telefons zvana ar tādu signālu, kāds tam bija iestatīts, kad izņēmi to jaunu no kastītes?
Taču ir jomas, kurās spītīgi izvēlamies dzīvot defolta pasaulē. Vai patiešām neko negribas mainīt?
Manuprāt, ir skaidrs – jo vairāk cilvēku neslēps savu homoseksualitāti vai biseksualitāti un nebaidīsies parādīties Draudzības Dienu pasākumos un pašā gājienā, jo ātrāk mainīsies sabiedrības attieksme, jo pēkšņi izrādīsies, ka kāda rūdīta homofoba strādīgais un izpalīdzīgais kaimiņš vai vienmēr pret viņu laipnā pārdevēja pārtikas veikalā pieder šai cilvēku grupai, ko homofobs tik ļoti bija pieradis nīst, pat nedomājot, ka šis naids skar cilvēkus no viņa ikdienas dzīves. Kad aiz termina „seksuālās minoritātes” parādās šie reālie cilvēki, homofobam paliek arvien grūtāk turpināt nīst, kliegt, protestēt un kaitēt.
Varbūt tu esi kāds radinieks, ko homofobs mīl, vai kolēģis, ko homofobs ciena? Tu vari palīdzēt homofobam mainīties, neslēpjoties no viņa.
Ja esi sabiedrībā pazīstama seja, tu vari palīdzēt mainīties simtiem vai pat tūkstošiem homofobu. Sorry, mīļās slavenības un tautā mīlētās sejas, kas vēl aizvien slēpjas – Kārlis Streips nevar mūžīgi stiept šo nastu viens pats.
Kristīne Garina
Par normāliem cilvēkiem
Pirms pāris dienām es saņēmu īsziņu, kuras autors rupjos vārdos man ieteica doties atpakaļ uz Zviedriju jo "Latvija ir domāta normāliem cilvēkiem nevis s...iem kā tu". Lai gan es sen esmu iemācījusies neņemt galvā šādus komentārus un sapratusi, ka ar vienu daļu cilvēkiem nav vērts ielaisties diskusijās, man tomēr gribētos pajautāt šīs īsziņas rakstītājam kā, tieši, viņš (kaut kā pieņemu, ka šādus tekstus raksta vīrieši, pardon) definē normālu cilvēku? Vai normāls cilvēks ir īgns, dusmīgs, apdraudēts, uz lamu vārdiem gatavs balts, heteroseksuāls (vēlams latviešu) vīrietis? Tādā gadījumā ļoti priecājos par to, ka neesmu "normāla"! Kā zināms, mūsu interneta portāli arī ir pilni normāliem cilvēkiem, kas ir gatavi veltīt savas darba un vakara stundas citu cilvēku apsaukāšanai, lamāšanai, izsmiešanai. Kas acīm redzot ir tik nobijušies par to, ka viņi varētu zaudēt kripatiņas savas normalitātes, ka viņiem jāuztur virtuāls karš ar katru, kas viņu acīs nav normāls. Kas nerimstas salīdzināt divu pieaugušu cilvēku mīlestību un vēlmi būt kopā ar visādām kriminālām izdarībām un slimām novirzēm.
Manuprāt šī "normalomānija" pati par sevi ir novirze, kas daudz pasaka par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jābūt ļoti neapmierinātam ar sevi lai viņš būtu tik agresīvs pret citiem, sev nepazīstamiem, līdzcilvēkiem. Grūti iedomāties, ka laimīgs cilvēks pēc darba mājās paēd vakariņas ar savu ģimeni, palīdz bērniem ar mājas darbiem, aprunājās ar savu otro pusi, varbūt piezvana kādam draugam - un tad internetā sāk rakstīt jēlības. Vai apmierinātu ģimenes cilvēku, kas izvēlas siltā vasaras svētdienā nevis doties ar bērniem uz jūrmalu, bet labāk kopā ar savu 14 gadus veco dēlu doties uz centru mest petardes. Nemaz nerunājot par tiem, kas gatavoja jau slavenos maisiņus...
Man ir žēl šos "normālos" cilvēkus. Man šķiet, ka viņi liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti vesela, ka vienai daļai šeit dzīvojošo cilvēku ir tāds izmisums, tādas bailes un tāda vientulība, ka viņi ir gatavi darīt pāri citiem - vārdos un darbos. Varbūt vajadzētu ieviest obligāto terapiju visiem valsts iedzīvotājiem? Nevis lai ļaudis pārvarētu savu homofobiju, bet lai viņi iepazītos ar savu patieso "es", samierinātos ar to, iemīļotu to, sāktu rūpēties par to? Esmu pārliecināta, ka mēs visi no tā būtu ieguvēji - tā sakot, pa dažiem tūkstošiem "normālo" mazāk, bet par daudziem tūkstošiem unikālo, vienreizējo cilvēku vairāk.
Linda Freimane
Manuprāt šī "normalomānija" pati par sevi ir novirze, kas daudz pasaka par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jābūt ļoti neapmierinātam ar sevi lai viņš būtu tik agresīvs pret citiem, sev nepazīstamiem, līdzcilvēkiem. Grūti iedomāties, ka laimīgs cilvēks pēc darba mājās paēd vakariņas ar savu ģimeni, palīdz bērniem ar mājas darbiem, aprunājās ar savu otro pusi, varbūt piezvana kādam draugam - un tad internetā sāk rakstīt jēlības. Vai apmierinātu ģimenes cilvēku, kas izvēlas siltā vasaras svētdienā nevis doties ar bērniem uz jūrmalu, bet labāk kopā ar savu 14 gadus veco dēlu doties uz centru mest petardes. Nemaz nerunājot par tiem, kas gatavoja jau slavenos maisiņus...
Man ir žēl šos "normālos" cilvēkus. Man šķiet, ka viņi liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti vesela, ka vienai daļai šeit dzīvojošo cilvēku ir tāds izmisums, tādas bailes un tāda vientulība, ka viņi ir gatavi darīt pāri citiem - vārdos un darbos. Varbūt vajadzētu ieviest obligāto terapiju visiem valsts iedzīvotājiem? Nevis lai ļaudis pārvarētu savu homofobiju, bet lai viņi iepazītos ar savu patieso "es", samierinātos ar to, iemīļotu to, sāktu rūpēties par to? Esmu pārliecināta, ka mēs visi no tā būtu ieguvēji - tā sakot, pa dažiem tūkstošiem "normālo" mazāk, bet par daudziem tūkstošiem unikālo, vienreizējo cilvēku vairāk.
Linda Freimane
piektdiena, 2008. gada 16. maijs
Nedaudz par drošību
Mēs gribam, lai katrs, kas atnāks uz pasākumu, nepārprotami un skaidri apzinātos, ka mēs esam darījuši pilnīgi visu, lai gājiens ir drošs. Mēs labprāt klausām policiju un gribam policijai palīdzēt strādāt pēc iespējas efektīvāk. Tomēr vienlaicīgi mums arī jāatrod kāds zelta vidusceļš, lai drošības ziņā netiktu pieļauti nekādi kompromisi un pasākums arī nepārvērstos par militāru operāciju un dalībnieku ierašanās nepārtaptu par sarežģītu šķēršļu pārvarēšanas uzdevumu. Pagājušo gadu nācās dzirdēt daudz pārmetumu par pārāk striktu kontroli pie ieejas „vārtiem” un man patiešām rūp, ka galu galā izrādījās, ka bija cilvēki, kas nāca uz Vērmanes dārzu un netika ielaisti vai apņēmība piedalīties vienkārši apsīka un pazuda augstā žoga un policistu priekšā.
Mēs nevaram pateikt policijai necelt žogu, ja viņuprāt tas patiešām ir nepieciešams. Mēs varam aicināt cilvēkus nebaidīties no šiem drošības pasākumiem – gluži otrādi, to mērķis taču ir nodrošināt kārtību un izvairīties no incidentiem. Mēs varam nelikt šķēršļus nevienam, kas vēlas apmeklēt gājienu. Vai ir iespējams, ka ielaidīsim kādu nelabvēli? Protams. Taču pilnīgi droši zinu, ka policija vēros notiekošo cieši jo cieši. Tāpēc gribu aicināt visus šogad patiešām nebaidīties un nākt. Pie katra ieejas punkta atradīsies gan policija, gan kāds Mozaīkas pārstāvis, gan cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pārstāvji. Mēs lūgsim visus uzrādīt somu saturu – tas nepieciešams gadījumam, ja patiešām uz pasākumu ieradies kāds nelabvēlis. Mēs pārliecināsimies, ka nelabvēlis nav atnesis līdzi neko, kas varētu apdraudēt pasākuma un tā dalībnieku drošību. Lūdzu, esiet saprotoši un pēc iespējas neņemiet uz pasākumu lielas somas, stikla pudeles vai citus priekšmetus, ko parasti neatļauj ienest arī citos publiskos pasākumos un koncertos.
Es ticu, ka žogs ap mūsu gājienu nepaliks mūžīgi. Pirms gada Londonas praidā vēroju amizantu ainiņu – pus miljons cilvēku, kas gājienu atbalstīja un bija atnākuši sveikt gājiena dalībniekus, bija nodalīti no saujiņas protestētāju (kādi 10 vai 15 cilvēki), kas atradās ... aiz žoga! Gājiena dalībnieki viņus sveica ar smaidiem, skaļām gavilēm un māja ar roku. Protestētāji stāvēja drūmi, nekustīgi un turēja rokās savus plakātus. Arī Rīgā protestētāji nepazudīs ne pēc gada ne pēc desmit gadiem. Taču mēs būsim vairāk – mēs smaidīsim, jo mēs esam „par” kaut ko. Mēs necīnāmies pret. Viņi būs mazāk un nesmaidīs, jo viņi ir „pret” kaut ko. Es neizprotu cilvēku vēlmi pavadīt jauku vasaras dienu, protestējot pret citiem cilvēkiem. Es saprotu vēlmi veltīt savu laiku un enerģiju, cīnoties par. Es nekad neiešu protestēt pret Pujāta „karu pret homoseksuālismu”. Es nemetīšu pašdarinātas petardes nevienā nelabvēļa rīkotajā pasākumā. Un es domāju, ka tieši tajā ir mans spēks un pārākums pār tiem, kas velta savu dzīvi, cīnoties „pret”. Viņu nemaz nav tik daudz. Mēs esam vairāk. Pēdējos pāris gadus viņi vienkārši ir bijuši skaļāki. Jūs varat to mainīt. Tikai no Jums ir atkarīgs tas, pēc cik gadiem mēs smaidot māsim ar roku mazai saujiņai protestētāju aiz žoga, kas uzcelts nevis mums, bet viņiem!
Kristīne Garina
Mēs nevaram pateikt policijai necelt žogu, ja viņuprāt tas patiešām ir nepieciešams. Mēs varam aicināt cilvēkus nebaidīties no šiem drošības pasākumiem – gluži otrādi, to mērķis taču ir nodrošināt kārtību un izvairīties no incidentiem. Mēs varam nelikt šķēršļus nevienam, kas vēlas apmeklēt gājienu. Vai ir iespējams, ka ielaidīsim kādu nelabvēli? Protams. Taču pilnīgi droši zinu, ka policija vēros notiekošo cieši jo cieši. Tāpēc gribu aicināt visus šogad patiešām nebaidīties un nākt. Pie katra ieejas punkta atradīsies gan policija, gan kāds Mozaīkas pārstāvis, gan cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pārstāvji. Mēs lūgsim visus uzrādīt somu saturu – tas nepieciešams gadījumam, ja patiešām uz pasākumu ieradies kāds nelabvēlis. Mēs pārliecināsimies, ka nelabvēlis nav atnesis līdzi neko, kas varētu apdraudēt pasākuma un tā dalībnieku drošību. Lūdzu, esiet saprotoši un pēc iespējas neņemiet uz pasākumu lielas somas, stikla pudeles vai citus priekšmetus, ko parasti neatļauj ienest arī citos publiskos pasākumos un koncertos.
Es ticu, ka žogs ap mūsu gājienu nepaliks mūžīgi. Pirms gada Londonas praidā vēroju amizantu ainiņu – pus miljons cilvēku, kas gājienu atbalstīja un bija atnākuši sveikt gājiena dalībniekus, bija nodalīti no saujiņas protestētāju (kādi 10 vai 15 cilvēki), kas atradās ... aiz žoga! Gājiena dalībnieki viņus sveica ar smaidiem, skaļām gavilēm un māja ar roku. Protestētāji stāvēja drūmi, nekustīgi un turēja rokās savus plakātus. Arī Rīgā protestētāji nepazudīs ne pēc gada ne pēc desmit gadiem. Taču mēs būsim vairāk – mēs smaidīsim, jo mēs esam „par” kaut ko. Mēs necīnāmies pret. Viņi būs mazāk un nesmaidīs, jo viņi ir „pret” kaut ko. Es neizprotu cilvēku vēlmi pavadīt jauku vasaras dienu, protestējot pret citiem cilvēkiem. Es saprotu vēlmi veltīt savu laiku un enerģiju, cīnoties par. Es nekad neiešu protestēt pret Pujāta „karu pret homoseksuālismu”. Es nemetīšu pašdarinātas petardes nevienā nelabvēļa rīkotajā pasākumā. Un es domāju, ka tieši tajā ir mans spēks un pārākums pār tiem, kas velta savu dzīvi, cīnoties „pret”. Viņu nemaz nav tik daudz. Mēs esam vairāk. Pēdējos pāris gadus viņi vienkārši ir bijuši skaļāki. Jūs varat to mainīt. Tikai no Jums ir atkarīgs tas, pēc cik gadiem mēs smaidot māsim ar roku mazai saujiņai protestētāju aiz žoga, kas uzcelts nevis mums, bet viņiem!
Kristīne Garina
trešdiena, 2008. gada 14. maijs
Ceturtdienas pārdomas
Mēs to darām jau trešo reizi. Sākam jau pierast pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga nievājošajiem komentāriem, strupo toni un neizprotamās pie sevis purpināšanas. Neviens (balto, heteroseksuālo, latviešu vīriešu) integrācijas ministra Oskara Kastēna nepatiesais apgalvojums vairs nespēj mūs pārsteigt. Delfu komentārus izvairāmies lasīt. Tikai personīgi saņemtās īsziņas vēl sāp, mazliet. Bet arī tas ātri pāriet. Mēs to darām jau trešo reizi. Un, atzīšos, ir mirkļi kad es es sev vaicāju - kāpēc? Kāpēc sevi pakļaut riskam, draudiem un lamām? Kāpēc veltīt tik daudz sava brīvā laika un spēka pasākuma organizēšanai, kas izraisa tik asas reakcijas? Varētu taču mierīgi dzīvot, satikties ar draugiem, aiziet uz kādu labu filmu...
Un tomēr, man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu, es zinu kāpēc es to daru. Es to daru, jo es ticu, ka arī valsts kurā es dzīvoju, kurā mana ģimene ir dzīvojusi jau daudzas paaudzes, ir spējīga izaugt par atvērtu, iekļaujošu, demokrātisku valsti. Par tādu valsti, kur cilvēkam piedzimstot tiek dotas visas iespējas veidot savu dzīvi un savu karjeru pēc savām spējām un vēlmēm. Valsti, kur cilvēki veido godīgas, atklātas un draudzīgas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Kur nevienam aiz kauna vai bailēm nav jāslēpj sava identitāte, nav jādzīvo puspatiesībās un nav jāpiekrīt citu rasistiskajiem, homofobiskajiem vai seksistiskajiem viedokļiem aiz bailēm, ka savādāk par viņu nodomās "to". Un es nerunāju par gejiem un lesbietēm vien. Es runāju par dubultmorāli, kas valda Latvijā, par to, ka tik daudzi no mums tik ļoti baidās atšķirties no "normas", atzīt savas neveiksmes vai savas īpašības un īpatnības. Daudzi teiks - tas ir padomju mantojums, jāpaiet laikam, mēs vēl neesam gatavi... Un nākamajā elpas vilcienā ierosina "neprovocēt" tautu ar "skaļiem gājieniem". It kā "tauta" vienu jauku dienu (kamēr mēs tiekamies ar draugiem un ejam uz kino) vienkārši pamodīsies un nodomās: "šodien esmu gatavs/a pieņemt ko jaunu, piemēram, homoseksualitāti". TĀ TAS NENOTIEK. Jebkuras sabiedrības izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir cilvēki, kas apzināti vēlas lai šādas izmaiņas notiktu, un kaut ko dara lai tā būtu. Cilvēki nemainīs savu attieksmi, kamēr nebūs spiesti konfrontēt savus priekšstatus ar realitāti un līdz galam pārdomāt savu nostāju. Tikai runājot par to, kā Latvijā jūtas un dzīvo homoseksuāļi, biseksuāļi, transcilvēki - un daudzi citi, kas nejūt, ka ierakstās "pieņemtajās normās", šeit kaut kas mainīsies. Lai nebūtu tā, ka jaunietis tiek izmest no mājām jo ir gejs. Vai meitene klusībā un vienatnē uztaisa abortu, jo zina, ka vecāki viņu nosodīs. Vai sieviete apprec vīrieti tikai tāpēc, ka "tā tam jābūt" un pēc tam abi ir nelaimīgi jo viņa nav spējīga iemīlēt vīrieti un viņš to nemaz nezin. Vai bērns iemācās, ka pasaulē ir divas realitātes - viena mājās, ar abām mīlošām mammām, un otra dārziņā un skolā, kur viena mamma jānoliedz. Es negribu dzīvot tādā valstī. Bet es gribu dzīvot Latvijā. Tāpēc es rīkoju Draudzības dienas. Nāciet, esiet ar mums. Būs labi.
Linda
Un tomēr, man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu, es zinu kāpēc es to daru. Es to daru, jo es ticu, ka arī valsts kurā es dzīvoju, kurā mana ģimene ir dzīvojusi jau daudzas paaudzes, ir spējīga izaugt par atvērtu, iekļaujošu, demokrātisku valsti. Par tādu valsti, kur cilvēkam piedzimstot tiek dotas visas iespējas veidot savu dzīvi un savu karjeru pēc savām spējām un vēlmēm. Valsti, kur cilvēki veido godīgas, atklātas un draudzīgas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Kur nevienam aiz kauna vai bailēm nav jāslēpj sava identitāte, nav jādzīvo puspatiesībās un nav jāpiekrīt citu rasistiskajiem, homofobiskajiem vai seksistiskajiem viedokļiem aiz bailēm, ka savādāk par viņu nodomās "to". Un es nerunāju par gejiem un lesbietēm vien. Es runāju par dubultmorāli, kas valda Latvijā, par to, ka tik daudzi no mums tik ļoti baidās atšķirties no "normas", atzīt savas neveiksmes vai savas īpašības un īpatnības. Daudzi teiks - tas ir padomju mantojums, jāpaiet laikam, mēs vēl neesam gatavi... Un nākamajā elpas vilcienā ierosina "neprovocēt" tautu ar "skaļiem gājieniem". It kā "tauta" vienu jauku dienu (kamēr mēs tiekamies ar draugiem un ejam uz kino) vienkārši pamodīsies un nodomās: "šodien esmu gatavs/a pieņemt ko jaunu, piemēram, homoseksualitāti". TĀ TAS NENOTIEK. Jebkuras sabiedrības izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir cilvēki, kas apzināti vēlas lai šādas izmaiņas notiktu, un kaut ko dara lai tā būtu. Cilvēki nemainīs savu attieksmi, kamēr nebūs spiesti konfrontēt savus priekšstatus ar realitāti un līdz galam pārdomāt savu nostāju. Tikai runājot par to, kā Latvijā jūtas un dzīvo homoseksuāļi, biseksuāļi, transcilvēki - un daudzi citi, kas nejūt, ka ierakstās "pieņemtajās normās", šeit kaut kas mainīsies. Lai nebūtu tā, ka jaunietis tiek izmest no mājām jo ir gejs. Vai meitene klusībā un vienatnē uztaisa abortu, jo zina, ka vecāki viņu nosodīs. Vai sieviete apprec vīrieti tikai tāpēc, ka "tā tam jābūt" un pēc tam abi ir nelaimīgi jo viņa nav spējīga iemīlēt vīrieti un viņš to nemaz nezin. Vai bērns iemācās, ka pasaulē ir divas realitātes - viena mājās, ar abām mīlošām mammām, un otra dārziņā un skolā, kur viena mamma jānoliedz. Es negribu dzīvot tādā valstī. Bet es gribu dzīvot Latvijā. Tāpēc es rīkoju Draudzības dienas. Nāciet, esiet ar mums. Būs labi.
Linda
Abonēt:
Ziņas (Atom)
