Stokholmā...

... ir ļoti karsts, cilvēki staigā pa ielām mazos krekliņos un īsos svārciņos vai šortos, atkailinot savas skaisti iedegušās, brūnās miesas. Kā parasti, laika dievi ir žēlīgi kad sākas praids vai draudzības dienas. Visus Stokholmas satiksmes autobusus rotā varavīksnes karodziņi, pie informācijas stendiem un dēļiem var lasīt kāda ir šīs nedēļas Eiropraida programma. Laikraksti apraksta iepriekšējās dienas pasākumus, radio un TV raidījumos piedalās grupas, kuras vakaros mūs visus izklaidē "praida parkā". Pašā Stokholmas sirdī pie centrālās metro stacijas atrodas stiklotais kultūras nams, kas šonedēļ pārvērties par "pride house". Šeit 5 dienu laikā tiek rīkoti vairāki simti lielāki un mazāki pasākumi - semināri, diskusijas, apaļie galdi, lasījumi un referāti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu - par mākslu un mūziku, par situāciju Āfrikas valstīs, par seksu un mīlestību, par vēsturi un socioloģiju. Šodien notika divi paneļi veltīti situācijai Baltijas valstīs un Polijā. Centāmies izskaidrot kāda ir dzīve tikai dažus simtus kilometrus no Zviedrijas galvas pilsētas - valstīs, kurās policija nožogo veselu pilsētas daļu lai mēs varētu iet savā gājienā, kur politiķi atļaujās saukt cilvēkus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju par slimiem un izrvirtušiem, kur vairums LGBT cilvēku dzīvo dubultdzīves un katru dienu izjūt bailes vai diskomfortu. Reizēs kā šajā ir grūti prātam aptvert kā šīs atšķirības var būt tik lielas. Bet tad es atceros savus jaunības gadus Zviedrijā, kad neviena slavenība vēl nebija "iznākusi no skapja", un nekad nedzirdēja politiķus runājam par LGBT tiesībām. Zviedrija ir ceļojusi garus gabalus kopš 70-tajiem gadiem uz to atvērto sabiedrību kāda tā ir šodien. Kā tas varēja notikt? Ne jau pateicoties politiķiem. Ne jau pateicoties medijiem. Pateicoties LGBT kopienai, kura nebija ar mieru dzīvot slepenu pagrīdes dzīvi, kas pieprasīja sev vienādas tiesības uz ģimenes dzīvi, cieņu un laimes meklējumiem.
1979. gadā liels bars Zviedrijas LGBT personas apsēdās uz Zviedrijas veselības aģentūras kāpnēm un teica, ka viņi tur sēdēs jo pēc toreizējās slimību klasifikācijas viņi taču skaitās slimi - tātad, nevar iet uz darbu. Divus mēnešus vēlāk homoseksualitāte pazuda no Zviedrijas slimību klasifikatora. To sauc par civīlo drosmi un civīlo sabiedrību. Tā ir tā, kas veido ilgspējīgas un atvērtas demokrātijas. Kāda Lietuvas parlamenta deputāte šodien debatēs teica, ka katram cilvēkam visu mūžu, katru dienu jācīnās pret tumsonību un cilvēku ierobežotību.
Un es pie sevis nodomāju - Cik Latvijas homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām pietiktu drosmes un apņēmības šodien apsēsties uz Saeimas kāpnēm un palikt tur sēžam līdz saņemam solījumu par partnerattiecību likuma ieviešanu?
Linda