piektdiena, 2008. gada 16. maijs

Nedaudz par drošību

Mēs gribam, lai katrs, kas atnāks uz pasākumu, nepārprotami un skaidri apzinātos, ka mēs esam darījuši pilnīgi visu, lai gājiens ir drošs. Mēs labprāt klausām policiju un gribam policijai palīdzēt strādāt pēc iespējas efektīvāk. Tomēr vienlaicīgi mums arī jāatrod kāds zelta vidusceļš, lai drošības ziņā netiktu pieļauti nekādi kompromisi un pasākums arī nepārvērstos par militāru operāciju un dalībnieku ierašanās nepārtaptu par sarežģītu šķēršļu pārvarēšanas uzdevumu. Pagājušo gadu nācās dzirdēt daudz pārmetumu par pārāk striktu kontroli pie ieejas „vārtiem” un man patiešām rūp, ka galu galā izrādījās, ka bija cilvēki, kas nāca uz Vērmanes dārzu un netika ielaisti vai apņēmība piedalīties vienkārši apsīka un pazuda augstā žoga un policistu priekšā.
Mēs nevaram pateikt policijai necelt žogu, ja viņuprāt tas patiešām ir nepieciešams. Mēs varam aicināt cilvēkus nebaidīties no šiem drošības pasākumiem – gluži otrādi, to mērķis taču ir nodrošināt kārtību un izvairīties no incidentiem. Mēs varam nelikt šķēršļus nevienam, kas vēlas apmeklēt gājienu. Vai ir iespējams, ka ielaidīsim kādu nelabvēli? Protams. Taču pilnīgi droši zinu, ka policija vēros notiekošo cieši jo cieši. Tāpēc gribu aicināt visus šogad patiešām nebaidīties un nākt. Pie katra ieejas punkta atradīsies gan policija, gan kāds Mozaīkas pārstāvis, gan cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pārstāvji. Mēs lūgsim visus uzrādīt somu saturu – tas nepieciešams gadījumam, ja patiešām uz pasākumu ieradies kāds nelabvēlis. Mēs pārliecināsimies, ka nelabvēlis nav atnesis līdzi neko, kas varētu apdraudēt pasākuma un tā dalībnieku drošību. Lūdzu, esiet saprotoši un pēc iespējas neņemiet uz pasākumu lielas somas, stikla pudeles vai citus priekšmetus, ko parasti neatļauj ienest arī citos publiskos pasākumos un koncertos.
Es ticu, ka žogs ap mūsu gājienu nepaliks mūžīgi. Pirms gada Londonas praidā vēroju amizantu ainiņu – pus miljons cilvēku, kas gājienu atbalstīja un bija atnākuši sveikt gājiena dalībniekus, bija nodalīti no saujiņas protestētāju (kādi 10 vai 15 cilvēki), kas atradās ... aiz žoga!  Gājiena dalībnieki viņus sveica ar smaidiem, skaļām gavilēm un māja ar roku. Protestētāji stāvēja drūmi, nekustīgi un turēja rokās savus plakātus. Arī Rīgā protestētāji nepazudīs ne pēc gada ne pēc desmit gadiem. Taču mēs būsim vairāk – mēs smaidīsim, jo mēs esam „par” kaut ko. Mēs necīnāmies pret. Viņi būs mazāk un nesmaidīs, jo viņi ir „pret” kaut ko. Es neizprotu cilvēku vēlmi pavadīt jauku vasaras dienu, protestējot pret citiem cilvēkiem. Es saprotu vēlmi veltīt savu laiku un enerģiju, cīnoties par. Es nekad neiešu protestēt pret Pujāta „karu pret homoseksuālismu”. Es nemetīšu pašdarinātas petardes nevienā nelabvēļa rīkotajā pasākumā. Un es domāju, ka tieši tajā ir mans spēks un pārākums pār tiem, kas velta savu dzīvi, cīnoties „pret”. Viņu nemaz nav tik daudz. Mēs esam vairāk. Pēdējos pāris gadus viņi vienkārši ir bijuši skaļāki. Jūs varat to mainīt. Tikai no Jums ir atkarīgs tas, pēc cik gadiem mēs smaidot māsim ar roku mazai saujiņai protestētāju aiz žoga, kas uzcelts nevis mums, bet viņiem!
Kristīne Garina

1 komentārs:

Liga K. teica...

Tieshaam liels paldies Tev Lindu par to ka esi un par to, ko dari, un protams par emuariem:)