Par eglīti

Atceros Andersena pasaku par eglīti, kas ļoti gribēja tikt aiznesta mājās un izrotāta. Zvirbuļi mežā zināja stāstīt, ka redzējuši caur pilsētas māju logiem, cik glīti eglītes tiek ietērptas, cik siltas un omulīgas ir to jaunās mājas, cik priecīgi ir cilvēki tām apkārt. Pasaka beidzās dikti skumīgi. Eglīti nocirta, aiznesa mājās, ietērpa greznajās rotās. Pēc divām nedēļām eglīte bija veca un to izmeta. Eglīte domāja, kā tad tā, es nemaz neesmu veca, mežā ir daudz daudz vecākas egles par mani... Taču reiz egle ir nocirsta, tās mūžs iet uz beigām ļoti strauji. Eglīte tika izģērbta no savām krāšņajām rotām, sacirsta gabalos un sadedzināta. Viss.

Bērnībā šī pasaka mani dikti skumdināja. Es neļāvu vecākiem mest ārā krāšņo egli līdz pat februārim, kad viņi parasti pazaudēja pacietību un izmeta egli pa kluso, kamēr es neredzēju. Ap to laiku tā bija pusplika, skujas nobirušas, diezgan bēdīgs skats. Taču man tā bija mīļa, es negribēju, lai to vienkārši salauž pa zariem un iemet miskastē.

Šīs sajūtas mani nav pametušas līdz pat šai dienai. Manās mājās jau sen vairs nav egles uz Ziemassvētkiem. Doma vien, ka es nocirtīšu dzīvu, jaunu koku, lai tas nobirst un nomirst manās mājās, neliekas neko simpātiska. Es nezinu, varbūt vainīga ir tieši Andersena pasaka.

http://hca.gilead.org.il/fir_tree.html

R.I.P. Stephen Gately

„Boyzone” nebija mana mīļākā puišu grupa, lasi, boyband. Mans mīļākais boyband līdz par šim laikam droši vien ir „The Beatles”. „The Monkees”. „Wham!”. Varbūt tāpēc vakar tik traģiski mūžībā aizgājušā Stīvena Geitlija (Stephen Gately) vārds man nekad tā īsti nav asociējies ar mūziku. Vairāk ar mūsu laiku vēsturi.
1999.gadā Stīvens Geitlijs, toreiz vēl viena no super-boyband „Boyzone” sejām un balsīm, iznāca no skapja. 23 gadu vecumā, savas karjeras krustcelēs, „Boyzone” pastāvēšanas pēdējos mēnešos un vienu soli pirms savas solo karjeras sākuma, viņš publiski atzina, ka ir gejs, un ka viņa dzīvesdraugs ir cita tolaik populāra boyband „Caught in the act” dalībnieks. „Boyzone”, tolaik lielākais Īrijas eksporta produkts pasaulē, beidza pastāvēt tikai dažus mēnešus vēlāk un Stīvens Geitlijs pazuda no pasaules popmūzikas redzesloka.
Lai gan popmūzika, sevišķi Eiropas un jo sevišķi Britu salu popmūzika, kur „Boyzone” arī plūca savus lielākos laurus, ir, iespējams, vismazāk homofobiskā vide pasaulē, jāatdzīst, ka maz varu nosaukt piemērus, kad mūziķi atklāj savu homoseksualitāti karjeras sākumā. Vai arī mēs par viņiem vienkārši nekad neuzzinām. Lai cik homoseksuāli-labvēlīgas un geju-draudzīgas nebūtu popmūzikas aizkulises, par mūziku maksājošā publika nav paredzama. Džordžs Maikls atklāja savu homoseksuālo orientāciju 15 gadus pēc tam, kad pirmo reizi kļuva slavens. Eltons Džons savā karjeras kāpumā bija precējies, ar sievieti. Deivids Bovijs sagaidīja seksuālās revolūcijas pašu kulmināciju, lai paziņotu, ka ir biseksuāls. Nils Tenants parādījās uz geju žurnāla Attitude vāka dekādi pēc „Pet Shop Boys” slavas uzplaukuma. Nav jāmeklē tik tālā pagātnē – jaunā „karstā” pop zvaigzne Mika iznāca no skapja pirms pāris mēnešiem, arī tikai pēc tam, kad bija jau nopelnījis savus pirmos miljonus ar „Life in cartoon motion” albumu.
Homoseksuāli izpildītāji, jau no paša karjeras sākuma, vienmēr tiek ielikti kādā citā kategorijā, nekad ne meinstrīmā. Viņi ir alternatīvi, labākajā gadījumā elitāri. Rufus Wainwright. Antony and the Johnsons. Declan Bennett. Brīnišķīgi talantīgi mūziķi, kas tomēr nez vai jebkad savā karjerā savāks stadionu koncertus. Stīvens Geitlijs pēc „Boyzone” arī nekad vairs nedziedāja tik lieliem cilvēku pūļiem kā tad, kad bija daļa no meinstrīma. Žēl, ka tik maz cilvēku zina, ka kvantitāti viņa karjerā aizvietoja kvalitāte. Viņš dziedāja, un ļoti labi dziedāja, uz Londonas WestEnd muzikālo teātru skatuvēm, kur katru viņa uzstāšanos dzirdēja vien pāris simti cilvēku.

Manuprāt, Stīvens Geitlijs ir veidojis daļu vēstures – LGBT kustības un vienlaicīgi arī popmūzikas vēsturi. Pirmais no skapja iznākušais boyband produkts. Produkts, kas ticis atlasīts, radīts un veidots, vizuāli un emocionāli, lai līdz neprātam tracinātu meitenes 11 – 15 gadu hormonu svārstību fāzē. Drosmīgi. 3 gadus vēlāk pasaulē pirmo dziedošo realitātes šovu, britu Pop Idol , kas kopš tā laika franšīzēts pa visu pasauli līdz nelabumam, pirmo reizi 2002.gadā uzvarēja Vils Jangs (Will Young). Viņš atklāja savu homoseksualitāti pēc balsošanas, kurā 4.6 miljoni britu izvēlējās viņu par šova uzvarētāju. Vēl gadu vēlāk Robijs Viljams izteicās, ka tik daudzi geji popmūzikā mēģina izlikties heteroseksuāli, ka viņš, vienmēr oriģināls, būs vienīgais heteroseksuālis, kas izliekas par geju.

P.S. Stīvens Geitlijs nomira vakar, 10.oktobrī, 33 gadu vecumā. Viņš atpūtās Spānijā kopā ar savu vīru Endrjū, ko 2003.gadā aprecēja neoficiālā ceremonijā Lasvegasā, bet vēlāk, 2006.gadā, oficiālā ceremonijā Lielbritānijā.

Stīvena Geitlija oficiālajā mājas lapā šodien var lasīt :
'We are completely devastated by the loss of our friend and brother, Stephen. We have shared such wonderful times together over the years and were all looking forward to sharing many more. Stephen was a beautiful person in both body and spirit. He lit up our lives and those of the many friends he had all over the world. Our love and sympathy go out to Andrew and Stephen's family. We love you and will miss you forever, 'Steo'.' From Ronan, Keith, Mikey & Shane

Dimiters metas cīņā par LGBT !

Kaspars Dimiters ir izdomājis jaunu atšifrējumu labi pazīstamajai abreviatūrai LGBT - Laiks Glābt Bojāejošo Tēvzemi ! Tā apgalvo Dimitera kungs savā emuārā ar tādu pašu nosaukumu. No kāda, kas uzskata, ka mūsu Saeimā ir „daudz brīnišķīgu cilvēku”, šis patiešām skan diezgan ciniski. Varbūt īstenam savas tautas patriotam pirmām kārtām Tēvzeme būtu jāglābj no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, un tikai tad būtu jāķeras klāt geju un lesbiešu kino kluba likvidācijai? Saprotams, sekas no geju un lesbiešu kino kluba pastāvēšanas varētu būt graujošas! Kāds vēl pasarg dies’ noskatīties kādu filmu, kas krasi disonēs ar Dimitera kunga bieži pieminēto garīgo skaidrību. Interesanti, vai Dimitera kungam ar visu kundzi nebūtu jāguļas arī uz Parex Plaza kāpnēm, ņemot vērā garīgās skaidrības pārpilnību, kas plūst no šī kinoteātra ekrāniem? Vai Amerikas „bojeviki” tik ļoti negrauj mūsu garīgo skaidrību kā kvalitatīvs kino par geju un lesbiešu tēmu?
Soross ir ļauns tieši kā ebrejs , nemaz nerunājot par vārdu nēģeri, kas, gan nomaskēts ar smaidiņu, tomēr slēpj sevī draudus, ko acīm redzot Dimitera kungs jūt pret visu, kas ir kaut nedaudz savādāks. Man ir Dimitera kungam labas un sliktas ziņas. Sāksim ar sliktajām. Mēs (un ar vārdu „mēs” es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, kam, starp citu, arī pieder šī valsts) esam ne tikai balti heteroseksuāli vīrieši labākajos gados. Mēs esam arī ebreji un arī čigāni. Mēs esam ne tikai kristieši – mēs esam arī krišnaīti, musulmaņi un, starp citu, arī ateisti. Mēs esam heteroseksuāli un homoseksuāli. Gaļēdāji un veģetārieši. Precēti un neprecēti. Ja Kasparam Dimiteram liekas, ka Latvija pieder tikai viņa uzskatiem un tikai viņa reliģijai, un tikai viņa ģimenes modelim, un tikai viņa tautībai, un tikai viņa rasei, un tikai viņa seksualitātei (ko , starp citu, viņš ir izrādījis un izbazūnējis pa visu Latviju daudz skaļāk kā jebkurš praida gājējs savējo!), tad viņš dziļi maldās. Mēs esam dažādi un Latvija pieder mums visiem. Labās ziņas ir tās, ka šeit vieta ir arī tādiem kā Kaspars Dimiters. Lai dibina savu kino klubu, lai nosauc to „Baidos no visa savādākā” un lai rāda savai gaumei un saprašanai atbilstošas filmas uz nebēdu! Apsolos, ka mēs neiesim protestēt, negulsimies ceļā šī klubiņa apmeklētājiem un nelaistīsim tos ar LGBT-ūdeni !

Par cietsirdību un tiem, kam nav iespējas sevi aizsargāt

Šī gada 14. janvārī Ivars Godmanis teica, ka esam modušies citā Latvijā. Nu man gribas teikt tieši to pašu – no šodienas, 17. septembra, vismaz es noteikti dzīvoju citā Latvijā. No šodienas tā ir ne tikai zeme, no kuras cilvēki kā žurkas no slīkstoša kuģa bēg materiālu iemeslu dēļ un drausmīgas sociālās vides dēļ, un ne tikai zeme, kurā tēze „viens likums, viena taisnība visiem” ir anekdote. No šodienas tā ir zeme, kurā drīkstēs nežēlīgi slaktēt dzīvniekus tāpēc, ka vienam Tautas partijas atbalstītam uzņēmējam ir pasūtījums no Zviedrijas musulmaņiem. Protams, tas valsts kasē ienesīs naudu. Bet naudu tajā ienestu arī citi „ekonomikas veicināšanas pasākumi”. Vienā no plakātiem šodien pie Saeimas bija „aicinājums” steidzamības kārtā atļaut rīkot koridu. Man ir vēl dažas idejas. Varbūt mēs varētu atļaut, piemēram, rīkot publiskas suņu un gaiļu, un jebkuru citu dzīvnieku cīņas, pārdodot biļetes. Piemēram, Vērmanītī, Doma laukumā vai Mežaparkā. Nešaubos, ka sanāktu diezgan daudz „mīlīgu” cilvēku izpriecāties par šādiem pasākumiem. Un vispār jau dažādās pasaules malās ir visādi dzīvnieku slaktēšanas veidi. Kāpēc mums vajadzētu samierināties ar asins notecināšanu pie apziņas esošiem dzīvniekiem tāpēc, ka ir pasūtījums no Zviedrijas? Ja mēs piedāvātu arī citādu rituālu kaušanu, varbūt mēs dabūtu pasūtījumus no dažādām citām valstīm? Mēs varētu eksportēt uz nebēdu, ekonomika būtu atveseļota, cilvēkiem būtu darbs.

Mani nebeidz pārsteigt deputātu liekulība. Vienam puisim šorīt bija plakāts: „Geju sekss uztrauc, bet lopu kaušanas veids – nē.” Cilvēki, kuri veido savstarpējās attiecības saskaņā ar savām jūtām, ir izolējami, bet nežēlīga dzīvnieku mocīšana ir morāla? Bērniem var ar priecīgu smaidu stāstīt, cik tas ir labi? Es nespēju aptvert šo ārprātu. Es esmu pret jebkuru dzīvnieku rūpniecisku nogalināšanu. Bet, ja es nevaru ietekmēt nogalināšanu vispār, es tomēr mēģināju ietekmēt to, lai netiek pieņemts lēmums slaktēt ar cietsirdīgākām metodēm, nekā tas notiek šobrīd. Diemžēl tas ir noticis. Un kauns par šo valsti ir kļuvis vēl lielāks.

Evita

Efrems

Vakar saņēmu vienu priecīgu un vienu skumju ziņu. Vienam manam labam draugam nomira tēvs. Otram piedzima dēls. Dzīves lielie notikumi, no kuriem nevienam neizbēgt. Kādu dienu arī mana drauga jaundzimušais puisītis zaudēs savu tēvu (cerēsim, jo pretējais notikums - zaudēt bērnu - ir daudzreiz briesmīgāks).
Jaunie vecāki, protams, ir ļoti lepni, un jau pirmajā dienā pēc lielā notikuma izsūtīja vēstules visiem draugiem, paziņojot, ka mazais Efrems ir 51 cm garš, sver 3,2 kg un tiks kristīts Stokholmas Doma baznīcā šī gada decembrī. Turklāt viņam dažas nedēļas pēc kristībām tiks rīkota „dzimšanas dienas ballīte” Briselē.
Mazajam Efremam ir laimējies. Viņš ir piedzimis mīlošā ģimenē, viņš bija dikti gaidīts un gribēts. Viņa vecāki ir labi situēti, strādā labos darbos, ir izskatīgi un patīkami cilvēki. Viss it kā ņemts no paraugu grāmatas par to, kādai jābūt „īstai” ģimenei, kura kopj tradīcijas un ģimenes vērtības.
Patiesībā Efremam ir laimējies divkārt, jo šim mazajam puisēnam ir divi tēvi un divas mātes. Mans draugs no Ziemeļzviedrijas ir veicis veiksmīgu diplomāta karjeru un tagad strādā ES komisijā. Viņa dzīves biedrs ir flāmu tautai piederošs beļģis. Viņi abi dzīvo kopā jau 8 gadus, un pamazām šo gadu gaitā nobrieda viņu vēlme kļūt par vecākiem. Pirms gada viņi atrada kopēju valodu ar diviem labiem draugiem, lesbiešu pāri, kas arī dzīvo Briselē. Pirms deviņiem mēnešiem mazais Efrems tika radīts – daži teiktu „mākslīgos apstākļos” – es teiktu, lielas mīlestības rezultātā.
Protams, šai ģimenei vēl priekšā stāv daudzi izaicinājumi. Beļģija skaitās viena no Eiropas visiecietīgākajām valstīm, kur ir atļauta laulība viendzimuma pāriem un kur Efrems nebūt nav pirmais bērns ar četriem vecākiem. Tomēr arī Beļģijā viņam tāpat kā viņa vecākiem noteikti nāksies sastapties ar aizspriedumiem. Arī Beļģijā nav atrisināts jautājums par to, kāds juridisks statuss pienākas tām divām personām, kuras nav Efrema bioloģiskie vecāki.
Abiem tēviem un abām mātēm būs jāspēj vienoties par ļoti daudzām lietām, sākot ar to, kuras dienas Efrems pavadīs kurās mājās un, beidzot ar to, kurā skolā viņam mācīties. Bet bērna audzināšana ir liels izaicinājums jebkuriem vecākiem, un es esmu pārliecināta, ka Efrema vecāki ir vismaz tikpat labi sagatavoti šim izaicinājumam kā jebkuri citi vecāki. Savā ziņā pat labāk – viņi tam ir gatavojušies ilgi un ļoti apzināti, un viņi ir centušies jau savlaicīgi izrunāt visus būtiskos jautājumus, lai nerastos lielas domstarpības vēlāk.
Turklāt, kad nomirs Efrema tēvs un māte, tad viņam vēl kādu laiciņu dzīvē būs otrs tēvs un otra māte. Divkārša mīlestība.
Linda

Vietējie latvieši

Vasara beigusies, jāķeras pie rakstīšanas. Šodien bija interesants piedzīvojums, baudījām Rīgu tūristu acīm. Viena draudzene aicināja mūs ar Līgu doties ekskursijā pa Rīgu tūristu autobusā. Jāteic, ka tiešām gribējās zināt, kā un kas tad tiek stāstīts tūristiem par vietām un celtnēm, kurām ikdienā iets vai braukts garām daudz jo daudz reižu.

Diemžēl pirmais šoks mani pārņēma jau brīdī, kad kāpām iekšā autobusā. To rotāja cenu lapa, kurā viens no uzrakstiem vēstīja, ka "vietējiem" izdevīgākas cenas! Tūristiem biļete maksā LVL 10, bet "vietējiem" - LVL 5. Man ir tiešām kauns, ka neesam tikuši nekur tālāk par Krieviju, kur cenas Krievijas pilsoņiem un ārzemniekiem atšķiras vairākas reizes. Vēl jo vairāk, kas ir vietējais? Vai tas ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai ir uzturēšanās atļauja vai varbūt vīza? Izskatījās, ka šoferim izšķirošā šķita latviešu valodas prasme. Brrrrrrrr... Visiem vienlīdzīgas iespējas, kā tad... Nožēlojami.

Tas, ka kādā brīdī salūza ierīce, kura nodrošina stāstījuma klausīšanos, protams, var gadīties jebkur, un galu galā šī problēma tika novērsta. Bet uzkrītošs bija stāstījuma milzīgais uzsvars uz latviešiem, neatkarīgu valsti, latviešu valodu kā valsts valodu, vēlreiz latviešiem, latviskumu un atkal latviešiem... Protams, ekskursija bija pa Latvijas galvaspilsētu, tomēr neviens nevar noliegt, ka tādu Rīgu, kāda tā ir pašlaik, nav veidojuši tikai latvieši. Tas tomēr ir spēcīgs komplekss - izmisīgā vēlēšanās neredzēt realitāti un ignorēt tos, kas nav latvieši. Tik ļoti gribas sev Jesaju Berlinu, Mihailu Barišņikovu un Gidonu Krēmeru, prieks, ja Aleksandrs Ņiživijs gūst vārtus, bet citādi viss ir tik latvisks, tik latvisks, un mēs paši varoņi, mūsu valsts, un tikai latviešu valsts... Tiešām apnikusi šī liekulība.

Visbeidzot, īpatnēji šķita arī tas, ka pat šajos diždimbas laikos par autobusa šoferi strādā cilvēks, kurš ne vārda nerunā angliski.

Laikam iznāca dikti negatīvi. Bet kopumā jau bija interesanti.

Evita

arī ne visas baznīcas ir vienādas ... (Manchester)

Īss komentārs par grāmatu dedzināšanu

Neskatoties uz visādiem citiem notikumiem, mani joprojām neliek mierā Jāņu „kristīgais” grāmatu dedzināšanas pasākums. Savulaik Heinrihs Heine rakstīja: „Dort, wo man Bücher verbrennt, verbrennt man am Ende auch Menschen” („tur, kur dedzina grāmatas, galu galā dedzina cilvēkus”). Vēsture mums rāda, ka šis apgalvojums mēdz izrādīties ļoti patiess.
Evita

Seid ihr Berliner?

Pagājusī nedēļa aizritēja Jesajas Berlina zīmē. Man bija tas gods piedalīties ne tikai viņa simtgadei veltītās konferences publiskajā daļā, bet arī būt kopā ar daudziem Austrumeiropas un Centrāleiropas jauniem, liberāliem censoņiem, kuri pulcējās arī uz atsevišķiem pasākumiem, galvenokārt, diskusijām ar redzamiem domātājiem, kuri Latviju ikdienā neapciemo. Jāteic, ka darba dēļ nevarēju pilnībā izbaudīt visu šo pasākumu burvību, jo pārsvarā ieskrēju pasākumos aizelsusies no darba un tieši tāda pati atgriezos darbā. Un tomēr es gan paspēju nedaudz iepazīt dažus agrāk nesatiktus jaukus cilvēkus no Gruzijas, Igaunijas, Krievijas, Azerbaidžānas, Slovākijas u.c. tuvākām un tālākām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm, gan arī izbaudīt ļoooooti cienījamu cilvēku pārdomas. Bija burvīgi satikt arī sen neredzētus cilvēkus, kas nu jau kādu laiku Latvijā nedzīvo un bija speciāli atbraukuši uz Berlinam veltīto konferenci vai arī Latvijas apciemojuma laikā nevarēja uz kādu no tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem neatnākt.
Viena no diskusijām, kas man prātā iespiedusies visvairāk, bija tā, kuru vadīja Berlina simtgades goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Jā, jā, nu, patīk man viņa ārkārtīgi... Es joprojām domāju, ka viņa ir tas labākais, kas šajā valstī ir noticis pēc neatkarības atjaunošanas, un, īpaši raugoties tieši no šodienas skatpunkta, ka viss, ko viņa Latvijas labā ir darījusi, diemžēl nav ticis novērtēts un ir izmainīts sīknaudā. Diskusijas nobeigumā Nils Muižnieks viņai lūdza, lai viņa min kādu, viņasprāt, spilgtu konkrētu notikumu, kas ir noticis, pateicoties viņai, un kas, viņasprāt, ir pacēlis Latviju. Viņa vienkārši atbildēja, ka tad, kad viņu ievēlēja par prezidenti, viņai nebija nekāda atbalsta, aprēķina, aiz viņas nestāvēja oligarhi, ka viss, kas viņai bija, bija viņas pārliecība un patiesums un ka acīmredzot tas ir palīdzējis. Un tā tas, manuprāt, ir, to nevar nospēlēt.
Kad piektdien skatījos Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filmu par Jesaju Berlinu „Born in Riga” un tai sekojošās divas senas intervijas ar viņu, atcerējos arī VVF augstāk minētos vārdus. Un, klausoties Berlina nosvērtajās pārdomās, domāju par to, ka patiesi viedi cilvēki ir tik aizkustinoši savā vienkāršībā. Tur nav nekā no bravūras, prastuma, lecīguma, rupjības un naida, kas pēdējā laikā tik uzmācīgi vīdēja no katra stūra un, kā izskatās, turpinās to darīt ar jaunu sparu.
Milzīgs paldies visiem Berlina simtgades organizatoriem. Dž.F. Kenedija „ich bin ein Berliner” nu tiešām ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi ;).
Evita

Lepnums par naidu

Aizvakar pirmo reizi TV redzēju baismīgo TB/LNNK reklāmu, kurā krievi attēloti kā drauds Latvijas nākotnei, kā pilnīgi degradējušies tipi, kas tik vien spēj kā rādīt vidējo pirkstu. Nekad dzīvē neesmu balsojusi par TB/LNNK un netaisos to darīt arī nākotnē, galvenokārt tieši šīs apvienības naida pret atšķirīgo, t.sk., tiem, kas nedaino kristālskaidrā latviešu valodā un tiem, kas par savu galveno dzīves piepildījumu neuzskata vairošanos Latvijai, dēļ. Ļoti komisku gan visu šo teātri padara, piemēram, Helmī Staltes pretgeju koalīcija ar LPP/LC dīvu Ainu Krūkli, kas ir aktīva Jaunās paaudzes atbalstītāja. Kā zināms, tieši šajā sektā dominē krievu cilvēki un tās līderis, kaku metēju iedvesmotājs A. Ļedjajevs, ar latviešu valodu nu itin nemaz nav draugos.

Vienkārši domāju par to, kāpēc tik mazā valstī kā Latvija tik daudz cilvēku nespēj un nespēj pārvarēt kaut kādas iedomātas bailes no „baismīgajiem” krieviem, gejiem un imigrantiem. Tik bēdīgi ir tas, ka politiskās partijas savu pozīciju nodrošināšanai izmanto nevis lozungus, kas cilvēkus vieno, kas pārkāpj pāri aizspriedumiem, iekļauj, iedrošina un stiprina visu sabiedrību kopumā, bet gluži pretēji – augstāk minētās bailes un nedrošību tikai veicina, nostiprina stulbus stereotipus par dažādām sabiedrības grupām un līdz ar to veicina naidu pret tām. Un visriebīgākais ir tas, ka politiķi, kuri to visu dara, lepojas ar to. Lai tad šī valsts arī turpina atrasties tajā bedrē, kur tā ir patlaban.

Evita

Cilvēku aprobežotībai nav robežu.

Vakar Rīgas Domē Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijā nācās uzklausīt daudz par tikumību, morāli un ētiku... It kā manu ētiku un manu tikumību spēj izmērīt un novērtēt kāds, kas mani pirmo reizi saticis, tikai un vienīgi uz tā pamata, kādu nevalstisko organizāciju es pārstāvu. Vēl jo vairāk – izrādās, cilvēka tikumība un ētika mainās atkarībā no tā, ko, par piemēru, Staltes kundze zina par cilvēku. Jo iepriekš taču Staltes kundze nezināja, ka Linda Freimane ir lesbiete un varēja ar viņu svinēt Jāņus un dziedāt Līgo dziesmas. Taču tagad, kad viņa to zina, viss ir mainījies un, saprotams, nekāda Līgo dziesmu dziedāšanas vairs nevarētu notikt, jo pēkšņi Linda kļuvusi par šo netikumisko būtni, kas „apdraud nācijas garīgo veselību” (citāts no sēdes!). Es gan domāju, ka nācijas garīgo veselību vairāk apdraud reliģiski-fanātiskas organizācijas, kas liek cilvēkiem krist gar zemi un citādi uzvesties kā pilnīgiem plānprātiņiem. Es domāju, ka tikumību un ētiku nekādos savos argumentos nedrīkstētu izmantot cilvēki, kuru politiskais un garīgais (riebj pat šo vārdu šajā kontekstā lietot) līderis izpircis lielos reklāmas laukumus pa visu pilsētu un neskatoties ne uz kādiem Jūrmalas skandāliem ne aci nepamirkšķinot un pat nenosarkstot par visu līdz šim sadarīto turpina tukšu demagoģiju un sola visu ko, kas tikai nodrošinās viņam amatu, aizmirstot par ētiku, tikumību, spļaujot virsū savam „vīrs un vārds”, mainot lozungus atkarībā no ekonomiskās situācijas un atklāti manipulējot ar viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kas šobrīd nokļuvuši krīzes izraisītā atkarībā no kāda, kas sola darbu un lielu algu. Vai tā ir tā izslavētā ētika un tikumība?
Vai ir ētiski un tikumīgi apšaubīt citu cilvēku spēju audzināt bērnus, ja vienīgais, ko tu par viņiem zini, ir tas, ka viņi atbalsta geju un lesbiešu tiesības? Vai ētiski un tikumīgi ir personiski uzbrukumi cilvēkiem, ja tikšanās mērķis ir saskaņot gājiena maršrutu, nevis sludināt savus politiskos uzskatus, izmantojot bezmaksas reklāmas laiku TV ziņās? Nez kāpēc tādus garus traktātus par tikumību, ētiku un nācijas garīgo veselību mēs netikām dzirdējuši iepriekšējos gados, kad šīs sēdes bija slēgtas un noritēja bez mediju klātbūtnes?
Personīgi vēlos uzrunāt Staltes kundzi un Krūkles kundzi un pavisam īsi atbildēt uz viņu izteicieniem vakardienas sēdes laikā. Jūs neko nezināt par manu ētiku, manu tikumību, manu spēju audzināt bērnus, jūs neko nezināt par manām ģimenes vērtībām un manām vērtībām vispār. Jūsu pieņēmumi par to, kas ir ētiski un tikumīgi, acīm redzot krasi atšķiras no manējiem, jo es nekad neatļautos tik personiski, neētiski un riebīgi uzbrukt citam cilvēkam, vienkārši lai lieku reizi pareklamētu savu homofobiju un uz tā rēķina sazvejotu vēl pāris nelaimīgu un izmisušu vēlētāju balsis. Jo tikai nelaimīgs un izmisis cilvēks var izvēlēties par savu idejisko platformu naidu pret citiem cilvēkiem.

Sanfrancisko

Vakar ar dzīvesbiedri atgriezāmies no atvaļinājuma ASV. Kopā pabijām 7 štatos, apmeklējām brīnišķīgas vietas, un viena no iespaidīgākajām, protams, ir Sanfrancisko. Grandiozā okeāna piekraste, omulīgā pilsētas apbūve, fantastiskie skati uz pilsētu no kalniem, cilvēku dažādība un krāsainība… Un, jā, Sanfrancisko ir Hārvija Milka pilsēta ar Castro un ap to esošajām ieliņām! Droši vien, neko nezinot par Hārviju Milku, es uz Sanfrancisko skatītos ar nedaudz citām acīm. Protams, tā būtu tikpat skaista un omulīga, taču viņa aura pilsētai noteikti piešķir īpašu šarmu. Viņa netiešā klātbūtne ir jūtama ne tikai Castro ielas rajonā, kurā ir arī Hārvija Milka vārdā nosaukts laukums. Par viņu var izlasīt pat Sanfrancisko sabiedriskajā transportā. Lai arī Hārvijs Milks ir LGBT cilvēku ikona, viņa darbība nebūt neaprobežojās ar LGBT tiesību nodrošināšanu.
It kā nieks, bet nu man ir cepure ar uzrakstu „MILK”, kuru iegādājos Human Rights Campaign organizācijas (www.hrc.org) veikaliņā Castro ielā. Un jau ar to galvā braši devos iekšā Hārvija Milka kādreizējā veikaliņā, kura vienu sienu rotā viņa vēsturiskais teiciens: „If a bullet should enter my brain, let that bullet destroy every closet door.”
Sanfrancisko ir vieta, kur atgriezties. Ceru, ka tas notiks jau pavisam drīz.
Evita

Baltijas praids 2009

Beidzot, beidzot, beidzot sāk darboties mūsu lapa www.balticpride.eu, kurā šobrīd atrodama Baltijas Praida 2009 programma angļu valodā un jau tuvākajā laikā informācija tajā parādīsies gan latviešu, gan lietuviešu, gan igauņu valodā.

Kā jau izskanējis iepriekš, šogad 15. – 17. maijā pirmo reizi vēsturē notiks Baltijas valstu LGBT organizāciju kopīgi rīkotas Draudzības dienas - Baltijas Praids 2009. Par to ir milzīgs prieks, īpaši tāpēc, ka kopīgā pasākuma organizēšana ir gan satuvinājusi baltiešu aktīvistus cilvēciskā ziņā, gan rosinājusi idejas turpmākai sadarbībai ne tikai saistībā ar Draudzības dienu rīkošanu.

Vēl šobrīd ar smaidu var atcerēties pagājušās nedēļas nogales baltiešu tikšanos Viļņā, kas aizritēja darbīgā, humora pilnā gaisotnē.

Esam iedvesmoti jauniem darbiem un aicinām visus piedalīties Baltijas praidā 2009! Lai uzzinātu visu par plānotajiem pasākumiem, esiet laipni aicināti apmeklēt www.balticpride.eu!

Evita

Catch 22

Iz dzīves - es mazgāju traukus, klausoties Nina Simone. Ja pašpietiekamību var definēt ar mūziku, tad pilna turpat ekciklopēdiska definīcija atrodama manā iPod saturā. Es izvēlos un izbaudu komponentus, kas veido manu dzīvi tieši tādu. Es skatos uz to ar gandarījuma sajūtu un tas dzen mani izvēlēties vēl vairāk (kas šajā kontekstā laikam nozīmē mazāk, bet labāk). Pašpietiekamība rada izolācijas efektu. Taču tā dod necerētu mieru pat laikos, kad sabiedrība (valsts?) jūk prātā. Varu dienām ilgi ignorēt apkārtējo pasauli, pavadot jaukus vakarus sveču gaismā bez smagām pārdomām par ekonomisko sabrukumu un parodiju par valsti kā efektīvu un savos pamatos iecerētu kā lietderīgu sabiedrības pārvaldes mehānismu. Bet reizēm miera jaucējus var sastapt necerētākajās vietās. Man patīk apmainīties ar zināšanām un pieredzi kādā kulinārijas portālā. Laba mūzika virtuvē iedvesmo mani, un dalīties jaunatklājumos, nepametot mājas, ir viena no privilēģijām, ko mums dāvā modernās tehnoloģijas. Ja kulinārie pulciņi vēl aizvien noritētu „dzīvajā realitātē”, nevis virtuālajā telpā, neviens nekad neuzzinātu par manu veģetāro čili ar lēcām un saulē kaltētiem tomātiem. Man patīk dalīties iespaidos, ko rada eksperimenti ar eksotiskiem produktiem. Taču nesen savā iecienītajā kulinārajā portālā saņēmu šādu ziņu, „Kristīne mani sasmīdināja, gandrīz anekdotiski. Nez kāpēc iedomājas, ka tikai Rīgā dzīvo cilvēki, ka tikai šampinjoni ir sēnes, ka tikai lasis ir zivs utt. Man nav gadījies esot pat rajonu centros būt veikalā, kur tirgo tādas lietas, kur nu vēl ciematos un ciematiņos. Realitāte! Horoskopi ar tikai rīdziniekiem domāti, radio un Tv arī gandrīz tikai rīdziniekiem. Bet ēst gribas visiem!” Tā nu es ar savu labo gribu dalīties pārgudros padomos tiku apsēdināta skarbajā realitātē. Par zivīm nezinu – neēdu. Ir nojausma, ka sēnes tomēr ir tās, kas aug mežā. Savukārt ar cilvēkiem gan ir ķēpa. Cilvēki ir dažādi. Ar šādu saukli taču notika pirmās Mozaīkas rīkotās Draudzības Dienas („Cilvēki ir dažādi, mīlestība ir viena”).
Mozaīka izmisīgi vēlas būt tuvāka un pieejamāka saviem biedriem, iesaistīt savās aktivitātes pēc iespējas vairāk cilvēku, būt atvērta un demokrātiska. Taču kad mēs cenšamies veidot pasākumus, lai tuvinātos biedriem, atbalstītājiem un citiem interesentiem, mums nav citu vērtību un citu interešu, uz ko balstīties, kā tikai savējās. Mūsu jaunākā iecere – aicināt interesantus cilvēkus uz atvērtu diskusiju ne tikai par LGBT tēmām, bet par dzīvi, valsti un sabiedrību vispār, atduras klasiskā Catch 22 apburtajā lokā. Mūsuprāt interesanti cilvēki un aktuālas tēmas taču var izrādīties lasis un šampinjoni kādam, kas meklē saldūdens asarus un baravikas. Kā uzrunāt cilvēkus, kas nedzīvo mūsu pašpietiekamības zonā un nedala mūsu intereses un mūsu aktualitātes? Amerikāņu rakstnieks Džozefs Hellers Catch 22 pārvarēšanai piedāvāja visai oriģinālus risinājumus. Novedot šo apburto loku līdz absurdam, viņš parāda, uz kādām muļķībām un bezjēdzībām cilvēks ir spējīgs, neredzot savu dzīvi (situāciju, problēmu) kontekstā ar pārējo pasauli.
Varbūt mēs darām visu ačgārni? Varbūt ir vajadzīgs kaut kas pavisam atšķirīgs?

Par pistolēm

It kā jau šodien vajadzētu par valdību. Bet ir kaut kas tāds, kas par mūsu brīnišķās valsts īpatnībām šodien ir liecinājis vēl spilgtāk. Šodienas ziņās izlasīju, ka mūsu „punkts viens, punkts divi” parakstījis rīkojumu par personiskā apbalvojuma - ieroča - piešķiršanu veterinārārstam, kurš pats domā, ka ir aizsardzības ministrs, Vinetam Veldrem. Tas esot piešķirts par būtisku ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā. Kā, lūdzu? Kas būtu šis būtiskais ieguldījums? Pistoles savulaik tika piešķirtas arī pašam „punkts viens, punkts divi”, kā arī runīgajam Gundaram Bērziņam. Protams, arī viņiem par „ieguldījumu”.

Vai tiešām 21. gadsimta demokrātiskā sabiedrībā nav nekā piemērotāka apbalvojumiem „par ieguldījumu” nekā ieroči? Vai par ieguldījumu, piemēram, labklājības sfērā pistoli saņems Iveta Purne? Ja ne viņa, tad, cerams, vismaz Tatjana Koķe (neskatoties uz to, ka viņa, visticamāk, būs arī „jaunajā” valdībā)?

Bet, ja nopietni, šī mačo krāmēšanās ar pistolēm neatgādina neko citu kā mērīšanos ar krāniņiem.

Evita

Buldozers

Lūk, pastarā diena laikam vairs nav tālu. Nu ir pavisam skaidrs, ka LPP/LC Rīgas mēra kandidāts ir Ainārs Šlesers, cilvēks, kuram no iekšām nāk ne tikai skaistums, bet arī kristīgās ģimenes vērtības.

Protams, protams, apetīte rodas ēdot. Jāteic, ka man ir bail no šī cilvēka (?) rijības. Nez no kurienes tā nāk? Droši vien ne jau no Norvēģijas Kristīgās tautas augstskolas.

Būs jau ļoti interesanti pavērot, cik naivi joprojām spēs būt cilvēki un cik aktīvi balsos par LPP/LC pašvaldību vēlēšanās. Nav šaubu, patiesībā ir jau ļoti labi zināms, ka LPP/LC kārtējo reizi par vēlēšanu platformu izmantos homofobiju, jo ir taču skaidrs, ka LGBT cilvēki ar gājieniem un vispār savu eksistenci valsti ir noveduši tajā bedrē, kurā tā patlaban atrodas.

Cilvēki turpina pamest valsti kā žurkas pamet grimstošu kuģi. Ja buldozers kļūs par Rīgas mēru, arī es jau pamatīgāk apsvēršu šo iespēju.

Evita

Lūdzu, nesūtiet Normundu uz Eiropu!

Ir ziema un krīze, tāpēc garajos pelēkajos aukstajos vakaros, kad nevaram atļauties krogus un dzīres un veselība pieklibo, nekas cits neatliek kā mājas mierā lasīt grāmatas un skatīties filmas. Adrenalīnam var mēģināt televīziju, bet vajag stiprus nervus. Nesen ne no laba prāta ieslodzīta četrās sienās un aiz slinkuma celties no dīvāna savā televizora ekrānā novēroju kādu amizantu parādību ar nosaukumu Cerību iela 21. Jā, mūsu pašmāju ražotais laika kavēklis latviešu tautai. Kamēr LTV1 visiem līdzekļiem sparīgi cīnās par finansējumu savam seriālam Neprāta Cena, Rūperts Mērdoks acīm redzot nolēmis latviešu publiku turpināt lutināt ar LNT ražojumu un Cerību ielas iemītniekus vēl aizvien varam sastapt savos tv ektrānos teju katru dienu. Protams, tās nav Hameleonu Rotaļas... Tīri aiz matemātiskas ziņkāres novēroju piecdesmit tūkstoš sēriju amerikāņu fenomenus kā šis, kur varoņi, kuriem aiz loģiska seriāla ritējuma hronoloģijas jau sen bija jābūt mirušiem, vēl aizvien atrod savus pazudušos vecākus un vecvecākus... Aizrauj - vai tiešām Amerikā neviens neprot skaitīt? Bet ne par to ir stāsts. Cerību ielā viss ir savādāk. Pensijas vecuma tantēm, pusaugu meitenēm un visu vecumu un sociālo stāvokļu geju vīriešiem ir iespēja priecēt acis pie sava elka Intara Rešetina smukumiem, dažāda ranga un pieredzes aktieriem acīm redzot lieliska iespēja pārvarēt krīzi, kad teātriem naudas nav un algas nemaksā, televīzijai iespēja aizpildīt ētera laiku, kad nopietnā ziņu tauta vēl nav atnākusi mājās, bet mājās sēdētāji – mājsaimnieki(ces) jau noguruši no tv veikalu piedāvājumiem un devušies gatavot maltītes nopietnajai ziņu tautai, kas jau brauc mājās... Visi vinnētāji, viss loģiski, viss mierīgi rit savu garlaicīgo gaitu. Un te pēkšņi Cerību ielā parādās geji! Mūsu pašmāju seriāla banālajās sižeta līnijās iemaisījusies delikātā tēma... Nu ja tā padomā, statistika ir skarba... Ja Cerību ielā ir kādi 20 varoņi, tad kādiem 2 jābūt seksuālo minoritāšu pārstāvjiem... Paldies dievam mēs vēl skaitīt mākam, atšķirībā no tiem tur Kalifornijā. Nu tad Cerību ielas Normunds ar kariķējoši stereotipiskiem Deivida Bekema un Džordža Maikla plakātiem pie sienas ir atklājies, ka ir gejs. Ne tik vien - viņam ir arī partneris. No vienas puses sanāca tā drusku neveikli un piespiesti... Nu iespējams, tā nav geja vaina, jo neveikli un piespiesti viņiem tur tai Cerību ielā sanāk gluži viss. No otras puses, esam progresīvi priekšā daudziem ārvalstīs ražotiem seriāliem un cita veida tv izklaidēm, kur Vils ir Greisas labālais draugs un radīts smīdināt tautu vai kur Geju Patruļa māca lielajam neveiklajam heteroseksuālim kā nogriezt nagus un neatraugāties dāmas klātbūtnē. Vairums šo mākslīgi veidoto tv tēlu sasūkušies sevī visus iespējamos stereotipus un katru no tiem vismaz desmitkāršo. Reālajā dzīvē nav tāda perfekta vīnu pārzinātāja ar izteiksmīgi skaisti uzkrāsotām acīm, manikīrētiem nagiem, atpazīstama dizainera drēbēm, pie kam ideāli saskaņotās krāsās, seksīgu labāko draudzeni, perfektiem matiem, kliedzoši uzkrītošiem roku žestiem, dzēlīgiem jokiem un nepārspējamu sejas mīmiku, kas tikai ienāk telpā un visiem uzreiz ir jautri. Tas ir tēls, kas gadiem ilgi veidojies televīzijā, filmās, teātrī un citos mākslas veidos, kas varbūt sākotnēji nesa kādu cēlu mērķi integrēt geja tēlu kopējā ainā, bet gala rezultātā panāca stereotipa izveidošanos, no kura izrādās ļoti grūti izrauties. Mūsu Cerību ielā Normunds nav ne klauns, ne meiteņu labākais draugs. Viņš ir vienkārši cilvēks, viens no varoņiem, ko garāmejot varētu pat nepamanīt. Turklāt viņam ir māte, partneris un lēšu, ka arī darbs. Kāda satriecoša vēsts raidlaikā starp tv veikalu un vakara ziņu izlaidumu - Normunds ir gluži tāds pats kā citi!
Godīgi sakot, kopš nejauši atklāju šādu negaidītu sižeta pavērsienu LNT pēcpusdienas ēterā, manī modusies tīri cilvēcīga interese, vai Normunda stāsts tiks turpināts un attīstīsies vai atkarībā no seriāla mērķa auditorijas reakcijas geji pazudīs no stāsta peripētijām pēc ASV seriālu analoģijas, kur, ja kādam varonim viena vai otra iemesla dēļ jāizgaist, to allaž nosūta ceļojumā pa Eiropu, kas ilgst vismaz 20 gadus.

Par izdzīvošanu, cilvēcību, naidu un izslēgšanu

No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi.

Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:

„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””

Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu.

Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.

Evita