tag:blogger.com,1999:blog-11814785379008798932024-03-13T09:58:58.731-07:00MozaīkaŠajā blogā piedalās cilvēki, kas visi ir LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes locekļi. Dalīsimies savās pārdomās par to, kāpēc veltam savu brīvo laiku un enerģiju šai organizācijai, par tēmām, kuras mums šķiet svarīgas, un par to, ko mēs ceram panākt. Bet arī tīri cilvēcīgi dalīsimies savos priekos un bēdās.Mozaikahttp://www.blogger.com/profile/02490676175620627554noreply@blogger.comBlogger49125tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-40653624148148669282011-02-15T07:18:00.001-08:002011-02-15T07:26:19.654-08:00Seminārs „Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības”Ņemot vērā to, ka ar "Mozaīkas" tīmekļvietni mozaika.lv šobrīd ir tehniskas problēmas, gribētu šeit uzrakstīt par pasākumu, uz kuru aicinu visus, kurus interesē LGBT tiesību jautājumi.<br /><br />"Mozaīka" sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu 2011. gada 25. februārī no plkst. 13 līdz 16 rīkos semināru "Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības". Tas notiks Rīgas Juridiskās augstskolas telpās Rīgā, Strēlnieku ielā 4k-2.<br /><br />Semināra dalībnieki tiks iepazīstināti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attīstību attiecībā uz LGBT tiesībām, kā arī ar diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās un to ietekmi uz situāciju Latvijā.<br /><br />Semināru atklās Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Dr.iur. Mārtiņš Mits, par Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi diskriminācijas uz seksuālās orientācijas pamata un dzimuma maiņas lietās stāstīs juriste, "Mozaīkas" valdes locekle Evita Goša, bet diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās analizēs Dr. iur. Kristīne Dupate.<br /><br />Lūdzu pieteikt savu dalību seminārā līdz šī gada 21. februārim, nosūtot e-pastu uz adresi evitagosa@gmail.com vai zvanot pa tālruni 29221044.<br /><br />Dalība seminārā ir bezmaksas.<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-69682868229885494852010-12-16T03:31:00.000-08:002010-12-16T03:47:57.564-08:00Aptauja par un ap "Mozaīku"Diemžēl jau krietnu laika sprīdi neesam aktīvi rakstījuši ierakstus šajā blogā, taču nemetam plinti krūmos un domājam to "atdzīvināt". Labā ziņa saistībā ar ierakstu neveikšanu gan ir tā, ka ir bijis svarīgs iemesls. "Mozaīka" šogad ir bijusi ļoti aktīva, un tieši tāpēc ir nedaudz pietrūcis spēka rakstīt šeit. <br /><br />Lai atskatītos uz iepriekšējos 5 gados paveikto un nepaveikto ("Mozaīka" drīzumā svinēs 5 gadu jubileju!), aicinām Tevi<br />piedalīties aptaujā par mūsu līdzšinējo darbību. Anketa pieejama šeit: https://spreadsheets.google.com/viewform?formkey=dFE4MUV6cUh3U2ZENWRab3lreV<br />B2Wnc6MQ. Lai mēs iegūtu pēc iespējas plašāku viedokļu spektru, lūdzu,<br />pārsūtiet saiti uz šo anketu arī citiem, kuriem varētu būtu interese to<br />aizpildīt!<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-51243580335434471652010-03-30T12:15:00.000-07:002010-03-30T12:25:48.462-07:00Living la vida locaVisbiežāk dzirdētā frāze pēdējās pāris dienas –„kurš tad to nezināja!” Tomēr tas nokļuva ziņu karstākajā virpulī un BBC galveno ziņu par terora aktiem Maskavas metro ātri vien nomainīja vēstījums, ka Rikijs Mārtins ir gejs. Tātad, ne visi zināja? Un ne visi vienaldzīgi paraustīja plecus un gāja tālāk?<br /> <br />Šādas ziņas maina to, kā mēs visi redzam „zvaigznes”. Pirms tam viņš bija seksīgais <em>latino</em> apspīlētos džinsos, dziedāja lipīgus meldiņus, slēpa personīgo dzīvi, bija ekstravagants un dīvains, izvēlējās surogātmāti saviem bērniem un visādi citādi uzvedās „pa zvaigzniski”. Un te pēkšņi – viņš ir cilvēks. Viņa īstais vārds izrādās Enriki. Viņš ir gejs, kas šobrīd viens pats audzina divus bērnus. Bērnu nākšana pasaulē ir bijis skaistākais notikums viņa dzīvē, un bez savas homoseksualitātes atklāšanas viņš nekad nevarētu līdz galam izteikt to, cik šie bērni ir bijuši gaidīti un cik ļoti viņš ir vēlējies kļūt par tēvu. Gandrīz 40 gadus viņš ir sadzīvojis ar kādu noslēpumu. Īstenībā taču mēs neko nekad neesam par šo cilvēku zinājuši! <br /><br />Varbūt arī mūsu pašmāju zvaigznēm un zvaigznītēm derētu padomāt, kā padarīt sevi nedaudz cilvēcīgāku skatītāju acīs. Viņi taču nav tikai dziedātāji un dejotāji, žūrijās sēdētāji, bargi kritiķi, televīzijas sejas un dīvas vai apģērbu darinātāji. Viņi ir arī cilvēki. Paskatoties uz Rikiju Mārtinu ir skaidrs, ka zeme zem kājām neiebrūk, ja beidzot atklāj par sevi kaut ko patiesu un īstu. Cilvēki gluži vienkārši iepazīst tevi nedaudz tuvāk. Protams, var teikt, ka tas taču nevienam nav jāzina. Tomēr dzīvē ir tādi mirkļi, kuros cilvēki grib dalīties ar citiem. Bērnu nākšana pasaulē, nozīmīgi notikumi, kas piedzīvoti kopā ar savu otru pusi, priekos un bēdās vismaz mūsdienu pasaulē esam paraduši dalīties daudz plašāk nekā tas bija pirms 20 vai pat tikai 10 gadiem. Neviens, kas nav patiess saziņā ar pasauli, nekad nevarēs pa visu pasauli izkliegt „es tevi mīlu!”, kaut mirkli dzīvot tā saukto <em>la vida loca</em>, lai cik ļoti viņam vai viņai to gribētos. Varbūt nekad negribēsies... Bet ja nu gribēsies... būs jāpaskatās apkārt, septiņreiz jānomēra, jāpiezvana savam PR-istam, jāpadomā par publisko tēlu, un mirklis būs pazaudēts. Žēl! <br /> <br /><br />Zemāk lasiet Rikija Mārtina vēstījumu, visā tā emocionālā pilnībā. <br /><br /><em>Courtesy of RickyMartinOnline.com:<br /><br />A few months ago I decided to write my memoirs, a project I knew was going to bring me closer to an amazing turning point in my life. From the moment I wrote the first phrase I was sure the book was the tool that was going to help me free myself from things I was carrying within me for a long time. Things that were too heavy for me to keep inside. Writing this account of my life, I got very close to my truth. And this is something worth celebrating.<br /> <br />For many years, there has been only one place where I am in touch with my emotions fearlessly and that's the stage. Being on stage fills my soul in many ways, almost completely. It's my vice. The music, the lights and the roar of the audience are elements that make me feel capable of anything. This rush of adrenaline is incredibly addictive. I don't ever want to stop feeling these emotions. But it is serenity that brings me to where I'm at right now. An amazing emotional place of comprehension, reflection and enlightenment. At this moment I'm feeling the same freedom I usually feel only on stage, without a doubt, I need to share.<br /> <br />Many people told me: "Ricky it's not important", "it's not worth it", "all the years you've worked and everything you've built will collapse", "many people in the world are not ready to accept your truth, your reality, your nature". Because all this advice came from people who I love dearly, I decided to move on with my life not sharing with the world my entire truth. Allowing myself to be seduced by fear and insecurity became a self-fulfilling prophecy of sabotage. Today I take full responsibility for my decisions and my actions.<br /><br />If someone asked me today, "Ricky, what are you afraid of?" I would answer "the blood that runs through the streets of countries at war...child slavery, terrorism...the cynicism of some people in positions of power, the misinterpretation of faith." But fear of my truth? Not at all! On the contrary, it fills me with strength and courage. This is just what I need especially now that I am the father of two beautiful boys that are so full of light and who with their outlook teach me new things every day. To keep living as I did up until today would be to indirectly diminish the glow that my kids where born with. Enough is enough. This has to change. This was not supposed to happen 5 or 10 years ago, it is supposed to happen now. Today is my day, this is my time, and this is my moment.<br /><br />These years in silence and reflection made me stronger and reminded me that acceptance has to come from within and that this kind of truth gives me the power to conquer emotions I didn't even know existed.<br /><br />What will happen from now on? It doesn't matter. I can only focus on what's happening to me in this moment. The word "happiness" takes on a new meaning for me as of today. It has been a very intense process. Every word that I write in this letter is born out of love, acceptance, detachment and real contentment. Writing this is a solid step towards my inner peace and vital part of my evolution.<br /><br />I am proud to say that I am a fortunate homosexual man. I am very blessed to be who I am.</em>Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-66562547547304391302010-03-02T12:44:00.000-08:002010-03-02T12:47:24.411-08:00Visu aizliegt !Ik reizi, kad šī ziņa atkal un atkal izskan masu medijos, mani pārņem sirsnīga neizpratne. Vai tiešām mums visiem liekas OK, ka tikai tāpēc, ka atbildīgie, kas nu viņi (katrs individuāli vai visi kolektīvi) nebūtu, nespēj izkontrolēt alkohola pārdošanu mazgadīgajiem, tāpēc nedzers neviens! Un protams, ka ar šo vienu bezalkoholisko dienu atrisināsies visas pusaudžu dzeršanas problēmas. Varbūt likumdevējiem, kas tik gādīgi sarūpējuši mums šo Zinību dienas pārsteigumu, derētu pamosties un paskatīties uz realitāti tā vietā, lai dzīvotu kaut kādā paralēlā pasaulē, kur absurdi aizliegumi kaut ko atrisina. <br />Katrs, kas pats ir bijis pusaudzis, ja vien viņam vai viņai ir dievs pasaudzējis kaut pusi smadzeņu, saprot, kāds farss tas viss īstenībā ir. Mēģinot pierādīt, ka rūpējas par jauniešu morālo stāju, mūsu gudrās galvas un pārējie iesaistītie ir pierādījuši tikai to, ka vienkārši nespēj tikt galā ar veikaliem un kafejnīcām, kas spļauj virsū viņu ierobežojumiem un tirgo visiem visu, tā sakot, demokrātiski. Protams, kas cits atbildīgiem valstsvīriem šajā situācijā būtu darāms, ja ne nolaist rokas un pasaudzēt jaunatnes aknas vienu dienu gadā, vienlaicīgi sodot VISUS valsts iedzīvotājus par pašu neizdarību un nespēju kontrolēt pašu pieņemto likumu un normu izpildi. <br />Tīņi tāpat dzers. Vai kādu pusaudzi kāds aizliegums kādreiz ir apturējis? Nu labi, radījāt viņiem nelielas neērtības, tagad aliņš būs jāpērk iepriekšējā dienā, jāslēpj mugursomās, galu galā jāatnāk pāris dienas iepriekš uz Līvu laukumu un savs mēriņš jāierok kādā puķudobē vai zālītē, tikai sev vien zināmā vietā (eh, klasika!), lai nav vecākiem vai skolotājiem jātaisnojas par grabošo somu. Jaunatne ir apķērīga. Un ar raksturu. Iespītēsies un dzers vēl vairāk. Būs sarūpējuši tik daudz, lai gadījumā nepietrūktu. Tie, kas patiešām no šī idiotisma cietīs, ir pieauguši cilvēki, kas tai dienā atnākuši vakariņās uz krogu un grib iedzert glāzi vīna. Vai kāds apjucis Ilmārs, kas no darba mājās skrienot gribēs paķert savas vārdadienas svinībām kādu graķīti, ko iedzert ar draugiem, bet attapsies pie letes, kur viņam kā tādam skolniekam stāstīs, ka dzert Zinību dienā ir slikti. Vai kāds tūrists, kam vēl ir nauda izklaidēm un uz ko mēs tik ļoti ceram mūsu ekonomikas sildīšanā, stāvēs pie izslavētā latviešu alus mucas kādā krogā un lasīs uzrakstu „Mēs nespējam tikt galā ar problēmu, tāpēc tu arī šodien nedzersi!” <br />Idiotismam patiešām nav robežu. Un nav jau runa tikai par manām tiesībām dzert kad un kā es gribu. Nespējam tikt galā ar kaut ko – aizliedzam! Nevaram nodrošināt kārtību – aizliedzam! Tiesa aizliegumu atceļ – uzbliežam tādu žogu, lai nevienam i prātā nenāk. Uzliekam tik daudz ierobežojumu, lai neviens pāri netiek – ne tie, kam nevajag, ne pie reizes arī tie, kam vajag. Ko mūsu valstsvīri nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam , ir tas, ka ar šo viņi demonstrē ne rakstura stingrību, ne rūpes par kārtību, bet gan tikai un vienīgi savu bezspēcību. <br />Uz veselību !Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-21666524514105592902009-12-14T06:57:00.000-08:002009-12-14T07:08:50.514-08:00Par eglītiAtceros Andersena pasaku par eglīti, kas ļoti gribēja tikt aiznesta mājās un izrotāta. Zvirbuļi mežā zināja stāstīt, ka redzējuši caur pilsētas māju logiem, cik glīti eglītes tiek ietērptas, cik siltas un omulīgas ir to jaunās mājas, cik priecīgi ir cilvēki tām apkārt. Pasaka beidzās dikti skumīgi. Eglīti nocirta, aiznesa mājās, ietērpa greznajās rotās. Pēc divām nedēļām eglīte bija veca un to izmeta. Eglīte domāja, kā tad tā, es nemaz neesmu veca, mežā ir daudz daudz vecākas egles par mani... Taču reiz egle ir nocirsta, tās mūžs iet uz beigām ļoti strauji. Eglīte tika izģērbta no savām krāšņajām rotām, sacirsta gabalos un sadedzināta. Viss. <br /><br />Bērnībā šī pasaka mani dikti skumdināja. Es neļāvu vecākiem mest ārā krāšņo egli līdz pat februārim, kad viņi parasti pazaudēja pacietību un izmeta egli pa kluso, kamēr es neredzēju. Ap to laiku tā bija pusplika, skujas nobirušas, diezgan bēdīgs skats. Taču man tā bija mīļa, es negribēju, lai to vienkārši salauž pa zariem un iemet miskastē. <br /><br />Šīs sajūtas mani nav pametušas līdz pat šai dienai. Manās mājās jau sen vairs nav egles uz Ziemassvētkiem. Doma vien, ka es nocirtīšu dzīvu, jaunu koku, lai tas nobirst un nomirst manās mājās, neliekas neko simpātiska. Es nezinu, varbūt vainīga ir tieši Andersena pasaka. <br /><br />http://hca.gilead.org.il/fir_tree.html<br /><br /><a href="http://1.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SyZUu_uVX5I/AAAAAAAAABg/Ctv-wb1aY4k/s1600-h/fir_tree.jpg"><img style="cursor:pointer; cursor:hand;width: 320px; height: 189px;" src="http://1.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SyZUu_uVX5I/AAAAAAAAABg/Ctv-wb1aY4k/s320/fir_tree.jpg" border="0" alt=""id="BLOGGER_PHOTO_ID_5415108768316088210" /></a>Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-81129796133396792232009-10-11T13:20:00.000-07:002009-10-11T13:31:21.000-07:00R.I.P. Stephen Gately„Boyzone” nebija mana mīļākā puišu grupa, lasi, <em>boyband</em>. Mans mīļākais <em>boyband</em> līdz par šim laikam droši vien ir „The Beatles”. „The Monkees”. „Wham!”. Varbūt tāpēc vakar tik traģiski mūžībā aizgājušā Stīvena Geitlija (<em>Stephen Gately</em>) vārds man nekad tā īsti nav asociējies ar mūziku. Vairāk ar mūsu laiku vēsturi.<br />1999.gadā Stīvens Geitlijs, toreiz vēl viena no <em>super-boyband</em> „Boyzone” sejām un balsīm, iznāca no skapja. 23 gadu vecumā, savas karjeras krustcelēs, „Boyzone” pastāvēšanas pēdējos mēnešos un vienu soli pirms savas solo karjeras sākuma, viņš publiski atzina, ka ir gejs, un ka viņa dzīvesdraugs ir cita tolaik populāra <em>boyband</em> „Caught in the act” dalībnieks. „Boyzone”, tolaik lielākais Īrijas eksporta produkts pasaulē, beidza pastāvēt tikai dažus mēnešus vēlāk un Stīvens Geitlijs pazuda no pasaules popmūzikas redzesloka.<br />Lai gan popmūzika, sevišķi Eiropas un jo sevišķi Britu salu popmūzika, kur „Boyzone” arī plūca savus lielākos laurus, ir, iespējams, vismazāk homofobiskā vide pasaulē, jāatdzīst, ka maz varu nosaukt piemērus, kad mūziķi atklāj savu homoseksualitāti karjeras sākumā. Vai arī mēs par viņiem vienkārši nekad neuzzinām. Lai cik homoseksuāli-labvēlīgas un geju-draudzīgas nebūtu popmūzikas aizkulises, par mūziku maksājošā publika nav paredzama. Džordžs Maikls atklāja savu homoseksuālo orientāciju 15 gadus pēc tam, kad pirmo reizi kļuva slavens. Eltons Džons savā karjeras kāpumā bija precējies, ar sievieti. Deivids Bovijs sagaidīja seksuālās revolūcijas pašu kulmināciju, lai paziņotu, ka ir biseksuāls. Nils Tenants parādījās uz geju žurnāla <em>Attitude</em> vāka dekādi pēc „Pet Shop Boys” slavas uzplaukuma. Nav jāmeklē tik tālā pagātnē – jaunā „karstā” pop zvaigzne Mika iznāca no skapja pirms pāris mēnešiem, arī tikai pēc tam, kad bija jau nopelnījis savus pirmos miljonus ar „<em>Life in cartoon motion</em>” albumu.<br />Homoseksuāli izpildītāji, jau no paša karjeras sākuma, vienmēr tiek ielikti kādā citā kategorijā, nekad ne <em>meinstrīmā</em>. Viņi ir alternatīvi, labākajā gadījumā elitāri. <em>Rufus Wainwright. Antony and the Johnsons. Declan Bennett.</em> Brīnišķīgi talantīgi mūziķi, kas tomēr nez vai jebkad savā karjerā savāks stadionu koncertus. Stīvens Geitlijs pēc „Boyzone” arī nekad vairs nedziedāja tik lieliem cilvēku pūļiem kā tad, kad bija daļa no <em>meinstrīma</em>. Žēl, ka tik maz cilvēku zina, ka kvantitāti viņa karjerā aizvietoja kvalitāte. Viņš dziedāja, un ļoti labi dziedāja, uz Londonas <em>WestEnd</em> muzikālo teātru skatuvēm, kur katru viņa uzstāšanos dzirdēja vien pāris simti cilvēku.<br /><br />Manuprāt, Stīvens Geitlijs ir veidojis daļu vēstures – LGBT kustības un vienlaicīgi arī popmūzikas vēsturi. Pirmais no skapja iznākušais<em> boyband</em> produkts. Produkts, kas ticis atlasīts, radīts un veidots, vizuāli un emocionāli, lai līdz neprātam tracinātu meitenes 11 – 15 gadu hormonu svārstību fāzē. Drosmīgi. 3 gadus vēlāk pasaulē pirmo dziedošo realitātes šovu, britu <em>Pop Idol</em> , kas kopš tā laika franšīzēts pa visu pasauli līdz nelabumam, pirmo reizi 2002.gadā uzvarēja Vils Jangs (<em>Will Young</em>). Viņš atklāja savu homoseksualitāti pēc balsošanas, kurā 4.6 miljoni britu izvēlējās viņu par šova uzvarētāju. Vēl gadu vēlāk Robijs Viljams izteicās, ka tik daudzi geji popmūzikā mēģina izlikties heteroseksuāli, ka viņš, vienmēr oriģināls, būs vienīgais heteroseksuālis, kas izliekas par geju.<br /><div><br />P.S. Stīvens Geitlijs nomira vakar, 10.oktobrī, 33 gadu vecumā. Viņš atpūtās Spānijā kopā ar savu vīru Endrjū, ko 2003.gadā aprecēja neoficiālā ceremonijā Lasvegasā, bet vēlāk, 2006.gadā, oficiālā ceremonijā Lielbritānijā.<br /></div><a href="http://1.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/StI_ncHThaI/AAAAAAAAABY/zFr98z6aaNM/s1600-h/main_image.jpg"><img style="WIDTH: 258px; HEIGHT: 320px; CURSOR: hand" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5391441650710185378" border="0" alt="" src="http://1.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/StI_ncHThaI/AAAAAAAAABY/zFr98z6aaNM/s320/main_image.jpg" /></a><br /><div></div><br /><div><br />Stīvena Geitlija oficiālajā mājas lapā šodien var lasīt :<br /><em>'We are completely devastated by the loss of our friend and brother, Stephen. We have shared such wonderful times together over the years and were all looking forward to sharing many more. Stephen was a beautiful person in both body and spirit. He lit up our lives and those of the many friends he had all over the world. Our love and sympathy go out to Andrew and Stephen's family. We love you and will miss you forever, 'Steo'.' From Ronan, Keith, Mikey & Shane</em> </div>Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-42914705501872240002009-09-25T10:21:00.000-07:002009-09-25T10:25:24.418-07:00Dimiters metas cīņā par LGBT !Kaspars Dimiters ir izdomājis jaunu atšifrējumu labi pazīstamajai abreviatūrai LGBT - Laiks Glābt Bojāejošo Tēvzemi ! Tā apgalvo Dimitera kungs savā emuārā ar tādu pašu nosaukumu. No kāda, kas uzskata, ka mūsu Saeimā ir „daudz brīnišķīgu cilvēku”, šis patiešām skan diezgan ciniski. Varbūt īstenam savas tautas patriotam pirmām kārtām Tēvzeme būtu jāglābj no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, un tikai tad būtu jāķeras klāt geju un lesbiešu kino kluba likvidācijai? Saprotams, sekas no geju un lesbiešu kino kluba pastāvēšanas varētu būt graujošas! Kāds vēl pasarg dies’ noskatīties kādu filmu, kas krasi disonēs ar Dimitera kunga bieži pieminēto garīgo skaidrību. Interesanti, vai Dimitera kungam ar visu kundzi nebūtu jāguļas arī uz Parex Plaza kāpnēm, ņemot vērā garīgās skaidrības pārpilnību, kas plūst no šī kinoteātra ekrāniem? Vai Amerikas „bojeviki” tik ļoti negrauj mūsu garīgo skaidrību kā kvalitatīvs kino par geju un lesbiešu tēmu?<br />Soross ir ļauns tieši kā ebrejs , nemaz nerunājot par vārdu nēģeri, kas, gan nomaskēts ar smaidiņu, tomēr slēpj sevī draudus, ko acīm redzot Dimitera kungs jūt pret visu, kas ir kaut nedaudz savādāks. Man ir Dimitera kungam labas un sliktas ziņas. Sāksim ar sliktajām. Mēs (un ar vārdu „mēs” es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, kam, starp citu, arī pieder šī valsts) esam ne tikai balti heteroseksuāli vīrieši labākajos gados. Mēs esam arī ebreji un arī čigāni. Mēs esam ne tikai kristieši – mēs esam arī krišnaīti, musulmaņi un, starp citu, arī ateisti. Mēs esam heteroseksuāli un homoseksuāli. Gaļēdāji un veģetārieši. Precēti un neprecēti. Ja Kasparam Dimiteram liekas, ka Latvija pieder tikai viņa uzskatiem un tikai viņa reliģijai, un tikai viņa ģimenes modelim, un tikai viņa tautībai, un tikai viņa rasei, un tikai viņa seksualitātei (ko , starp citu, viņš ir izrādījis un izbazūnējis pa visu Latviju daudz skaļāk kā jebkurš praida gājējs savējo!), tad viņš dziļi maldās. Mēs esam dažādi un Latvija pieder mums visiem. Labās ziņas ir tās, ka šeit vieta ir arī tādiem kā Kaspars Dimiters. Lai dibina savu kino klubu, lai nosauc to „Baidos no visa savādākā” un lai rāda savai gaumei un saprašanai atbilstošas filmas uz nebēdu! Apsolos, ka mēs neiesim protestēt, negulsimies ceļā šī klubiņa apmeklētājiem un nelaistīsim tos ar LGBT-ūdeni !Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-31106302151908256982009-09-17T04:02:00.000-07:002009-09-17T04:05:12.170-07:00Par cietsirdību un tiem, kam nav iespējas sevi aizsargātŠī gada 14. janvārī Ivars Godmanis teica, ka esam modušies citā Latvijā. Nu man gribas teikt tieši to pašu – no šodienas, 17. septembra, vismaz es noteikti dzīvoju citā Latvijā. No šodienas tā ir ne tikai zeme, no kuras cilvēki kā žurkas no slīkstoša kuģa bēg materiālu iemeslu dēļ un drausmīgas sociālās vides dēļ, un ne tikai zeme, kurā tēze „viens likums, viena taisnība visiem” ir anekdote. No šodienas tā ir zeme, kurā drīkstēs nežēlīgi slaktēt dzīvniekus tāpēc, ka vienam Tautas partijas atbalstītam uzņēmējam ir pasūtījums no Zviedrijas musulmaņiem. Protams, tas valsts kasē ienesīs naudu. Bet naudu tajā ienestu arī citi „ekonomikas veicināšanas pasākumi”. Vienā no plakātiem šodien pie Saeimas bija „aicinājums” steidzamības kārtā atļaut rīkot koridu. Man ir vēl dažas idejas. Varbūt mēs varētu atļaut, piemēram, rīkot publiskas suņu un gaiļu, un jebkuru citu dzīvnieku cīņas, pārdodot biļetes. Piemēram, Vērmanītī, Doma laukumā vai Mežaparkā. Nešaubos, ka sanāktu diezgan daudz „mīlīgu” cilvēku izpriecāties par šādiem pasākumiem. Un vispār jau dažādās pasaules malās ir visādi dzīvnieku slaktēšanas veidi. Kāpēc mums vajadzētu samierināties ar asins notecināšanu pie apziņas esošiem dzīvniekiem tāpēc, ka ir pasūtījums no Zviedrijas? Ja mēs piedāvātu arī citādu rituālu kaušanu, varbūt mēs dabūtu pasūtījumus no dažādām citām valstīm? Mēs varētu eksportēt uz nebēdu, ekonomika būtu atveseļota, cilvēkiem būtu darbs. <br /><br />Mani nebeidz pārsteigt deputātu liekulība. Vienam puisim šorīt bija plakāts: „Geju sekss uztrauc, bet lopu kaušanas veids – nē.” Cilvēki, kuri veido savstarpējās attiecības saskaņā ar savām jūtām, ir izolējami, bet nežēlīga dzīvnieku mocīšana ir morāla? Bērniem var ar priecīgu smaidu stāstīt, cik tas ir labi? Es nespēju aptvert šo ārprātu. Es esmu pret jebkuru dzīvnieku rūpniecisku nogalināšanu. Bet, ja es nevaru ietekmēt nogalināšanu vispār, es tomēr mēģināju ietekmēt to, lai netiek pieņemts lēmums slaktēt ar cietsirdīgākām metodēm, nekā tas notiek šobrīd. Diemžēl tas ir noticis. Un kauns par šo valsti ir kļuvis vēl lielāks.<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-39434655148484579222009-09-16T01:55:00.000-07:002009-09-16T02:38:04.962-07:00EfremsVakar saņēmu vienu priecīgu un vienu skumju ziņu. Vienam manam labam draugam nomira tēvs. Otram piedzima dēls. Dzīves lielie notikumi, no kuriem nevienam neizbēgt. Kādu dienu arī mana drauga jaundzimušais puisītis zaudēs savu tēvu (cerēsim, jo pretējais notikums - zaudēt bērnu - ir daudzreiz briesmīgāks). <br />Jaunie vecāki, protams, ir ļoti lepni, un jau pirmajā dienā pēc lielā notikuma izsūtīja vēstules visiem draugiem, paziņojot, ka mazais Efrems ir 51 cm garš, sver 3,2 kg un tiks kristīts Stokholmas Doma baznīcā šī gada decembrī. Turklāt viņam dažas nedēļas pēc kristībām tiks rīkota „dzimšanas dienas ballīte” Briselē. <br />Mazajam Efremam ir laimējies. Viņš ir piedzimis mīlošā ģimenē, viņš bija dikti gaidīts un gribēts. Viņa vecāki ir labi situēti, strādā labos darbos, ir izskatīgi un patīkami cilvēki. Viss it kā ņemts no paraugu grāmatas par to, kādai jābūt „īstai” ģimenei, kura kopj tradīcijas un ģimenes vērtības.<br />Patiesībā Efremam ir laimējies divkārt, jo šim mazajam puisēnam ir divi tēvi un divas mātes. Mans draugs no Ziemeļzviedrijas ir veicis veiksmīgu diplomāta karjeru un tagad strādā ES komisijā. Viņa dzīves biedrs ir flāmu tautai piederošs beļģis. Viņi abi dzīvo kopā jau 8 gadus, un pamazām šo gadu gaitā nobrieda viņu vēlme kļūt par vecākiem. Pirms gada viņi atrada kopēju valodu ar diviem labiem draugiem, lesbiešu pāri, kas arī dzīvo Briselē. Pirms deviņiem mēnešiem mazais Efrems tika radīts – daži teiktu „mākslīgos apstākļos” – es teiktu, lielas mīlestības rezultātā.<br />Protams, šai ģimenei vēl priekšā stāv daudzi izaicinājumi. Beļģija skaitās viena no Eiropas visiecietīgākajām valstīm, kur ir atļauta laulība viendzimuma pāriem un kur Efrems nebūt nav pirmais bērns ar četriem vecākiem. Tomēr arī Beļģijā viņam tāpat kā viņa vecākiem noteikti nāksies sastapties ar aizspriedumiem. Arī Beļģijā nav atrisināts jautājums par to, kāds juridisks statuss pienākas tām divām personām, kuras nav Efrema bioloģiskie vecāki. <br />Abiem tēviem un abām mātēm būs jāspēj vienoties par ļoti daudzām lietām, sākot ar to, kuras dienas Efrems pavadīs kurās mājās un, beidzot ar to, kurā skolā viņam mācīties. Bet bērna audzināšana ir liels izaicinājums jebkuriem vecākiem, un es esmu pārliecināta, ka Efrema vecāki ir vismaz tikpat labi sagatavoti šim izaicinājumam kā jebkuri citi vecāki. Savā ziņā pat labāk – viņi tam ir gatavojušies ilgi un ļoti apzināti, un viņi ir centušies jau savlaicīgi izrunāt visus būtiskos jautājumus, lai nerastos lielas domstarpības vēlāk. <br />Turklāt, kad nomirs Efrema tēvs un māte, tad viņam vēl kādu laiciņu dzīvē būs otrs tēvs un otra māte. Divkārša mīlestība.<br />LindaMozaikahttp://www.blogger.com/profile/02490676175620627554noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-90693057688725825912009-09-05T11:53:00.000-07:002009-09-05T11:54:02.039-07:00Vietējie latviešiVasara beigusies, jāķeras pie rakstīšanas. Šodien bija interesants piedzīvojums, baudījām Rīgu tūristu acīm. Viena draudzene aicināja mūs ar Līgu doties ekskursijā pa Rīgu tūristu autobusā. Jāteic, ka tiešām gribējās zināt, kā un kas tad tiek stāstīts tūristiem par vietām un celtnēm, kurām ikdienā iets vai braukts garām daudz jo daudz reižu.<br /><br />Diemžēl pirmais šoks mani pārņēma jau brīdī, kad kāpām iekšā autobusā. To rotāja cenu lapa, kurā viens no uzrakstiem vēstīja, ka "vietējiem" izdevīgākas cenas! Tūristiem biļete maksā LVL 10, bet "vietējiem" - LVL 5. Man ir tiešām kauns, ka neesam tikuši nekur tālāk par Krieviju, kur cenas Krievijas pilsoņiem un ārzemniekiem atšķiras vairākas reizes. Vēl jo vairāk, kas ir vietējais? Vai tas ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai ir uzturēšanās atļauja vai varbūt vīza? Izskatījās, ka šoferim izšķirošā šķita latviešu valodas prasme. Brrrrrrrr... Visiem vienlīdzīgas iespējas, kā tad... Nožēlojami.<br /><br />Tas, ka kādā brīdī salūza ierīce, kura nodrošina stāstījuma klausīšanos, protams, var gadīties jebkur, un galu galā šī problēma tika novērsta. Bet uzkrītošs bija stāstījuma milzīgais uzsvars uz latviešiem, neatkarīgu valsti, latviešu valodu kā valsts valodu, vēlreiz latviešiem, latviskumu un atkal latviešiem... Protams, ekskursija bija pa Latvijas galvaspilsētu, tomēr neviens nevar noliegt, ka tādu Rīgu, kāda tā ir pašlaik, nav veidojuši tikai latvieši. Tas tomēr ir spēcīgs komplekss - izmisīgā vēlēšanās neredzēt realitāti un ignorēt tos, kas nav latvieši. Tik ļoti gribas sev Jesaju Berlinu, Mihailu Barišņikovu un Gidonu Krēmeru, prieks, ja Aleksandrs Ņiživijs gūst vārtus, bet citādi viss ir tik latvisks, tik latvisks, un mēs paši varoņi, mūsu valsts, un tikai latviešu valsts... Tiešām apnikusi šī liekulība.<br /><br />Visbeidzot, īpatnēji šķita arī tas, ka pat šajos diždimbas laikos par autobusa šoferi strādā cilvēks, kurš ne vārda nerunā angliski.<br /><br />Laikam iznāca dikti negatīvi. Bet kopumā jau bija interesanti.<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-87217010546597792752009-09-04T06:28:00.001-07:002009-09-04T06:33:14.992-07:00arī ne visas baznīcas ir vienādas ... (Manchester)<a href="http://3.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEW_HqPv-I/AAAAAAAAABI/up0SqZJ4Otw/s1600-h/IMG_0220.jpg"><img style="WIDTH: 320px; HEIGHT: 240px; CURSOR: hand" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5377604703700893666" border="0" alt="" src="http://3.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEW_HqPv-I/AAAAAAAAABI/up0SqZJ4Otw/s320/IMG_0220.jpg" /></a><br /><div><br /><a href="http://4.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEW_rCmn5I/AAAAAAAAABQ/lbzakHHn8EA/s1600-h/IMG_0219.jpg"><img style="WIDTH: 320px; HEIGHT: 240px; CURSOR: hand" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5377604713198296978" border="0" alt="" src="http://4.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEW_rCmn5I/AAAAAAAAABQ/lbzakHHn8EA/s320/IMG_0219.jpg" /></a><br /><div><a href="http://1.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEWojNHvkI/AAAAAAAAABA/ymNueWov_Ww/s1600-h/IMG_0219.jpg"></a><br /><br /><br /><div><a href="http://4.bp.blogspot.com/_QhdvVnGTeMg/SqEWoASc5KI/AAAAAAAAAA4/HxdvfWycts0/s1600-h/IMG_0220.jpg"></a><br /><br /><br /><br /><div></div></div></div></div>Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-74832944842240907352009-07-03T03:07:00.000-07:002009-07-03T03:08:32.505-07:00Īss komentārs par grāmatu dedzināšanuNeskatoties uz visādiem citiem notikumiem, mani joprojām neliek mierā Jāņu „kristīgais” grāmatu dedzināšanas pasākums. Savulaik Heinrihs Heine rakstīja: „Dort, wo man Bücher verbrennt, verbrennt man am Ende auch Menschen” („tur, kur dedzina grāmatas, galu galā dedzina cilvēkus”). Vēsture mums rāda, ka šis apgalvojums mēdz izrādīties ļoti patiess. <br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-89801631970598213922009-06-08T23:21:00.000-07:002009-06-08T23:23:53.759-07:00Seid ihr Berliner?Pagājusī nedēļa aizritēja Jesajas Berlina zīmē. Man bija tas gods piedalīties ne tikai viņa simtgadei veltītās konferences publiskajā daļā, bet arī būt kopā ar daudziem Austrumeiropas un Centrāleiropas jauniem, liberāliem censoņiem, kuri pulcējās arī uz atsevišķiem pasākumiem, galvenokārt, diskusijām ar redzamiem domātājiem, kuri Latviju ikdienā neapciemo. Jāteic, ka darba dēļ nevarēju pilnībā izbaudīt visu šo pasākumu burvību, jo pārsvarā ieskrēju pasākumos aizelsusies no darba un tieši tāda pati atgriezos darbā. Un tomēr es gan paspēju nedaudz iepazīt dažus agrāk nesatiktus jaukus cilvēkus no Gruzijas, Igaunijas, Krievijas, Azerbaidžānas, Slovākijas u.c. tuvākām un tālākām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm, gan arī izbaudīt ļoooooti cienījamu cilvēku pārdomas. Bija burvīgi satikt arī sen neredzētus cilvēkus, kas nu jau kādu laiku Latvijā nedzīvo un bija speciāli atbraukuši uz Berlinam veltīto konferenci vai arī Latvijas apciemojuma laikā nevarēja uz kādu no tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem neatnākt.<br />Viena no diskusijām, kas man prātā iespiedusies visvairāk, bija tā, kuru vadīja Berlina simtgades goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Jā, jā, nu, patīk man viņa ārkārtīgi... Es joprojām domāju, ka viņa ir tas labākais, kas šajā valstī ir noticis pēc neatkarības atjaunošanas, un, īpaši raugoties tieši no šodienas skatpunkta, ka viss, ko viņa Latvijas labā ir darījusi, diemžēl nav ticis novērtēts un ir izmainīts sīknaudā. Diskusijas nobeigumā Nils Muižnieks viņai lūdza, lai viņa min kādu, viņasprāt, spilgtu konkrētu notikumu, kas ir noticis, pateicoties viņai, un kas, viņasprāt, ir pacēlis Latviju. Viņa vienkārši atbildēja, ka tad, kad viņu ievēlēja par prezidenti, viņai nebija nekāda atbalsta, aprēķina, aiz viņas nestāvēja oligarhi, ka viss, kas viņai bija, bija viņas pārliecība un patiesums un ka acīmredzot tas ir palīdzējis. Un tā tas, manuprāt, ir, to nevar nospēlēt.<br />Kad piektdien skatījos Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filmu par Jesaju Berlinu „Born in Riga” un tai sekojošās divas senas intervijas ar viņu, atcerējos arī VVF augstāk minētos vārdus. Un, klausoties Berlina nosvērtajās pārdomās, domāju par to, ka patiesi viedi cilvēki ir tik aizkustinoši savā vienkāršībā. Tur nav nekā no bravūras, prastuma, lecīguma, rupjības un naida, kas pēdējā laikā tik uzmācīgi vīdēja no katra stūra un, kā izskatās, turpinās to darīt ar jaunu sparu.<br />Milzīgs paldies visiem Berlina simtgades organizatoriem. Dž.F. Kenedija „ich bin ein Berliner” nu tiešām ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi ;).<br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-58176605710629842982009-05-27T03:01:00.000-07:002009-05-27T03:02:32.692-07:00Lepnums par naiduAizvakar pirmo reizi TV redzēju baismīgo TB/LNNK reklāmu, kurā krievi attēloti kā drauds Latvijas nākotnei, kā pilnīgi degradējušies tipi, kas tik vien spēj kā rādīt vidējo pirkstu. Nekad dzīvē neesmu balsojusi par TB/LNNK un netaisos to darīt arī nākotnē, galvenokārt tieši šīs apvienības naida pret atšķirīgo, t.sk., tiem, kas nedaino kristālskaidrā latviešu valodā un tiem, kas par savu galveno dzīves piepildījumu neuzskata vairošanos Latvijai, dēļ. Ļoti komisku gan visu šo teātri padara, piemēram, Helmī Staltes pretgeju koalīcija ar LPP/LC dīvu Ainu Krūkli, kas ir aktīva Jaunās paaudzes atbalstītāja. Kā zināms, tieši šajā sektā dominē krievu cilvēki un tās līderis, kaku metēju iedvesmotājs A. Ļedjajevs, ar latviešu valodu nu itin nemaz nav draugos.<br /><br />Vienkārši domāju par to, kāpēc tik mazā valstī kā Latvija tik daudz cilvēku nespēj un nespēj pārvarēt kaut kādas iedomātas bailes no „baismīgajiem” krieviem, gejiem un imigrantiem. Tik bēdīgi ir tas, ka politiskās partijas savu pozīciju nodrošināšanai izmanto nevis lozungus, kas cilvēkus vieno, kas pārkāpj pāri aizspriedumiem, iekļauj, iedrošina un stiprina visu sabiedrību kopumā, bet gluži pretēji – augstāk minētās bailes un nedrošību tikai veicina, nostiprina stulbus stereotipus par dažādām sabiedrības grupām un līdz ar to veicina naidu pret tām. Un visriebīgākais ir tas, ka politiķi, kuri to visu dara, lepojas ar to. Lai tad šī valsts arī turpina atrasties tajā bedrē, kur tā ir patlaban.<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-90922062953945981692009-05-09T01:45:00.000-07:002009-05-09T01:47:09.335-07:00Cilvēku aprobežotībai nav robežu.Vakar Rīgas Domē Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijā nācās uzklausīt daudz par tikumību, morāli un ētiku... It kā manu ētiku un manu tikumību spēj izmērīt un novērtēt kāds, kas mani pirmo reizi saticis, tikai un vienīgi uz tā pamata, kādu nevalstisko organizāciju es pārstāvu. Vēl jo vairāk – izrādās, cilvēka tikumība un ētika mainās atkarībā no tā, ko, par piemēru, Staltes kundze zina par cilvēku. Jo iepriekš taču Staltes kundze nezināja, ka Linda Freimane ir lesbiete un varēja ar viņu svinēt Jāņus un dziedāt Līgo dziesmas. Taču tagad, kad viņa to zina, viss ir mainījies un, saprotams, nekāda Līgo dziesmu dziedāšanas vairs nevarētu notikt, jo pēkšņi Linda kļuvusi par šo netikumisko būtni, kas „apdraud nācijas garīgo veselību” (citāts no sēdes!). Es gan domāju, ka nācijas garīgo veselību vairāk apdraud reliģiski-fanātiskas organizācijas, kas liek cilvēkiem krist gar zemi un citādi uzvesties kā pilnīgiem plānprātiņiem. Es domāju, ka tikumību un ētiku nekādos savos argumentos nedrīkstētu izmantot cilvēki, kuru politiskais un garīgais (riebj pat šo vārdu šajā kontekstā lietot) līderis izpircis lielos reklāmas laukumus pa visu pilsētu un neskatoties ne uz kādiem Jūrmalas skandāliem ne aci nepamirkšķinot un pat nenosarkstot par visu līdz šim sadarīto turpina tukšu demagoģiju un sola visu ko, kas tikai nodrošinās viņam amatu, aizmirstot par ētiku, tikumību, spļaujot virsū savam „vīrs un vārds”, mainot lozungus atkarībā no ekonomiskās situācijas un atklāti manipulējot ar viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kas šobrīd nokļuvuši krīzes izraisītā atkarībā no kāda, kas sola darbu un lielu algu. Vai tā ir tā izslavētā ētika un tikumība?<br />Vai ir ētiski un tikumīgi apšaubīt citu cilvēku spēju audzināt bērnus, ja vienīgais, ko tu par viņiem zini, ir tas, ka viņi atbalsta geju un lesbiešu tiesības? Vai ētiski un tikumīgi ir personiski uzbrukumi cilvēkiem, ja tikšanās mērķis ir saskaņot gājiena maršrutu, nevis sludināt savus politiskos uzskatus, izmantojot bezmaksas reklāmas laiku TV ziņās? Nez kāpēc tādus garus traktātus par tikumību, ētiku un nācijas garīgo veselību mēs netikām dzirdējuši iepriekšējos gados, kad šīs sēdes bija slēgtas un noritēja bez mediju klātbūtnes?<br />Personīgi vēlos uzrunāt Staltes kundzi un Krūkles kundzi un pavisam īsi atbildēt uz viņu izteicieniem vakardienas sēdes laikā. Jūs neko nezināt par manu ētiku, manu tikumību, manu spēju audzināt bērnus, jūs neko nezināt par manām ģimenes vērtībām un manām vērtībām vispār. Jūsu pieņēmumi par to, kas ir ētiski un tikumīgi, acīm redzot krasi atšķiras no manējiem, jo es nekad neatļautos tik personiski, neētiski un riebīgi uzbrukt citam cilvēkam, vienkārši lai lieku reizi pareklamētu savu homofobiju un uz tā rēķina sazvejotu vēl pāris nelaimīgu un izmisušu vēlētāju balsis. Jo tikai nelaimīgs un izmisis cilvēks var izvēlēties par savu idejisko platformu naidu pret citiem cilvēkiem.Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-12758911847816624912009-04-19T02:37:00.000-07:002009-04-20T00:08:09.054-07:00SanfranciskoVakar ar dzīvesbiedri atgriezāmies no atvaļinājuma ASV. Kopā pabijām 7 štatos, apmeklējām brīnišķīgas vietas, un viena no iespaidīgākajām, protams, ir Sanfrancisko. Grandiozā okeāna piekraste, omulīgā pilsētas apbūve, fantastiskie skati uz pilsētu no kalniem, cilvēku dažādība un krāsainība… Un, jā, Sanfrancisko ir Hārvija Milka pilsēta ar Castro un ap to esošajām ieliņām! Droši vien, neko nezinot par Hārviju Milku, es uz Sanfrancisko skatītos ar nedaudz citām acīm. Protams, tā būtu tikpat skaista un omulīga, taču viņa aura pilsētai noteikti piešķir īpašu šarmu. Viņa netiešā klātbūtne ir jūtama ne tikai Castro ielas rajonā, kurā ir arī Hārvija Milka vārdā nosaukts laukums. Par viņu var izlasīt pat Sanfrancisko sabiedriskajā transportā. Lai arī Hārvijs Milks ir LGBT cilvēku ikona, viņa darbība nebūt neaprobežojās ar LGBT tiesību nodrošināšanu. <br />It kā nieks, bet nu man ir cepure ar uzrakstu „MILK”, kuru iegādājos Human Rights Campaign organizācijas (www.hrc.org) veikaliņā Castro ielā. Un jau ar to galvā braši devos iekšā Hārvija Milka kādreizējā veikaliņā, kura vienu sienu rotā viņa vēsturiskais teiciens: „If a bullet should enter my brain, let that bullet destroy every closet door.” <br />Sanfrancisko ir vieta, kur atgriezties. Ceru, ka tas notiks jau pavisam drīz.<br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-34989540812749083762009-03-18T10:33:00.001-07:002009-03-18T10:33:59.556-07:00Baltijas praids 2009Beidzot, beidzot, beidzot sāk darboties mūsu lapa www.balticpride.eu, kurā šobrīd atrodama Baltijas Praida 2009 programma angļu valodā un jau tuvākajā laikā informācija tajā parādīsies gan latviešu, gan lietuviešu, gan igauņu valodā.<br /><br />Kā jau izskanējis iepriekš, šogad 15. – 17. maijā pirmo reizi vēsturē notiks Baltijas valstu LGBT organizāciju kopīgi rīkotas Draudzības dienas - Baltijas Praids 2009. Par to ir milzīgs prieks, īpaši tāpēc, ka kopīgā pasākuma organizēšana ir gan satuvinājusi baltiešu aktīvistus cilvēciskā ziņā, gan rosinājusi idejas turpmākai sadarbībai ne tikai saistībā ar Draudzības dienu rīkošanu.<br /><br />Vēl šobrīd ar smaidu var atcerēties pagājušās nedēļas nogales baltiešu tikšanos Viļņā, kas aizritēja darbīgā, humora pilnā gaisotnē.<br /><br />Esam iedvesmoti jauniem darbiem un aicinām visus piedalīties Baltijas praidā 2009! Lai uzzinātu visu par plānotajiem pasākumiem, esiet laipni aicināti apmeklēt www.balticpride.eu! <br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-33667242748334728522009-03-17T15:00:00.000-07:002009-03-17T15:01:42.338-07:00Catch 22Iz dzīves - es mazgāju traukus, klausoties Nina Simone. Ja pašpietiekamību var definēt ar mūziku, tad pilna turpat ekciklopēdiska definīcija atrodama manā iPod saturā. Es izvēlos un izbaudu komponentus, kas veido manu dzīvi tieši tādu. Es skatos uz to ar gandarījuma sajūtu un tas dzen mani izvēlēties vēl vairāk (kas šajā kontekstā laikam nozīmē mazāk, bet labāk). Pašpietiekamība rada izolācijas efektu. Taču tā dod necerētu mieru pat laikos, kad sabiedrība (valsts?) jūk prātā. Varu dienām ilgi ignorēt apkārtējo pasauli, pavadot jaukus vakarus sveču gaismā bez smagām pārdomām par ekonomisko sabrukumu un parodiju par valsti kā efektīvu un savos pamatos iecerētu kā lietderīgu sabiedrības pārvaldes mehānismu. Bet reizēm miera jaucējus var sastapt necerētākajās vietās. Man patīk apmainīties ar zināšanām un pieredzi kādā kulinārijas portālā. Laba mūzika virtuvē iedvesmo mani, un dalīties jaunatklājumos, nepametot mājas, ir viena no privilēģijām, ko mums dāvā modernās tehnoloģijas. Ja kulinārie pulciņi vēl aizvien noritētu „dzīvajā realitātē”, nevis virtuālajā telpā, neviens nekad neuzzinātu par manu veģetāro čili ar lēcām un saulē kaltētiem tomātiem. Man patīk dalīties iespaidos, ko rada eksperimenti ar eksotiskiem produktiem. Taču nesen savā iecienītajā kulinārajā portālā saņēmu šādu ziņu, „Kristīne mani sasmīdināja, gandrīz anekdotiski. Nez kāpēc iedomājas, ka tikai Rīgā dzīvo cilvēki, ka tikai šampinjoni ir sēnes, ka tikai lasis ir zivs utt. Man nav gadījies esot pat rajonu centros būt veikalā, kur tirgo tādas lietas, kur nu vēl ciematos un ciematiņos. Realitāte! Horoskopi ar tikai rīdziniekiem domāti, radio un Tv arī gandrīz tikai rīdziniekiem. Bet ēst gribas visiem!” Tā nu es ar savu labo gribu dalīties pārgudros padomos tiku apsēdināta skarbajā realitātē. Par zivīm nezinu – neēdu. Ir nojausma, ka sēnes tomēr ir tās, kas aug mežā. Savukārt ar cilvēkiem gan ir ķēpa. Cilvēki ir dažādi. Ar šādu saukli taču notika pirmās Mozaīkas rīkotās Draudzības Dienas („Cilvēki ir dažādi, mīlestība ir viena”).<br />Mozaīka izmisīgi vēlas būt tuvāka un pieejamāka saviem biedriem, iesaistīt savās aktivitātes pēc iespējas vairāk cilvēku, būt atvērta un demokrātiska. Taču kad mēs cenšamies veidot pasākumus, lai tuvinātos biedriem, atbalstītājiem un citiem interesentiem, mums nav citu vērtību un citu interešu, uz ko balstīties, kā tikai savējās. Mūsu jaunākā iecere – aicināt interesantus cilvēkus uz atvērtu diskusiju ne tikai par LGBT tēmām, bet par dzīvi, valsti un sabiedrību vispār, atduras klasiskā<em> Catch 22</em> apburtajā lokā. Mūsuprāt interesanti cilvēki un aktuālas tēmas taču var izrādīties lasis un šampinjoni kādam, kas meklē saldūdens asarus un baravikas. Kā uzrunāt cilvēkus, kas nedzīvo mūsu pašpietiekamības zonā un nedala mūsu intereses un mūsu aktualitātes? Amerikāņu rakstnieks Džozefs Hellers <em>Catch 22</em> pārvarēšanai piedāvāja visai oriģinālus risinājumus. Novedot šo apburto loku līdz absurdam, viņš parāda, uz kādām muļķībām un bezjēdzībām cilvēks ir spējīgs, neredzot savu dzīvi (situāciju, problēmu) kontekstā ar pārējo pasauli. <br />Varbūt mēs darām visu ačgārni? Varbūt ir vajadzīgs kaut kas pavisam atšķirīgs?Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-87497320712888622982009-03-04T12:50:00.001-08:002009-03-04T12:50:42.092-08:00Par pistolēmIt kā jau šodien vajadzētu par valdību. Bet ir kaut kas tāds, kas par mūsu brīnišķās valsts īpatnībām šodien ir liecinājis vēl spilgtāk. Šodienas ziņās izlasīju, ka mūsu „punkts viens, punkts divi” parakstījis rīkojumu par personiskā apbalvojuma - ieroča - piešķiršanu veterinārārstam, kurš pats domā, ka ir aizsardzības ministrs, Vinetam Veldrem. Tas esot piešķirts par būtisku ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā. Kā, lūdzu? Kas būtu šis būtiskais ieguldījums? Pistoles savulaik tika piešķirtas arī pašam „punkts viens, punkts divi”, kā arī runīgajam Gundaram Bērziņam. Protams, arī viņiem par „ieguldījumu”.<br /><br />Vai tiešām 21. gadsimta demokrātiskā sabiedrībā nav nekā piemērotāka apbalvojumiem „par ieguldījumu” nekā ieroči? Vai par ieguldījumu, piemēram, labklājības sfērā pistoli saņems Iveta Purne? Ja ne viņa, tad, cerams, vismaz Tatjana Koķe (neskatoties uz to, ka viņa, visticamāk, būs arī „jaunajā” valdībā)?<br /><br />Bet, ja nopietni, šī mačo krāmēšanās ar pistolēm neatgādina neko citu kā mērīšanos ar krāniņiem.<br /><br />EvitaMozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-88741040806066097262009-02-27T00:12:00.001-08:002009-02-27T00:12:57.788-08:00Buldozers<meta equiv="Content-Type" content="text/html; charset=utf-8"><meta name="ProgId" content="Word.Document"><meta name="Generator" content="Microsoft Word 11"><meta name="Originator" content="Microsoft Word 11"><link rel="File-List" href="file:///D:%5CDOCUME%7E1%5Cevgoca%5CLOCALS%7E1%5CTemp%5Cmsohtml1%5C01%5Cclip_filelist.xml"><!--[if gte mso 9]><xml> <w:worddocument> <w:view>Normal</w:View> <w:zoom>0</w:Zoom> <w:punctuationkerning/> <w:validateagainstschemas/> <w:saveifxmlinvalid>false</w:SaveIfXMLInvalid> <w:ignoremixedcontent>false</w:IgnoreMixedContent> <w:alwaysshowplaceholdertext>false</w:AlwaysShowPlaceholderText> <w:compatibility> <w:breakwrappedtables/> <w:snaptogridincell/> <w:wraptextwithpunct/> <w:useasianbreakrules/> <w:dontgrowautofit/> </w:Compatibility> <w:browserlevel>MicrosoftInternetExplorer4</w:BrowserLevel> </w:WordDocument> </xml><![endif]--><!--[if gte mso 9]><xml> <w:latentstyles deflockedstate="false" latentstylecount="156"> </w:LatentStyles> </xml><![endif]--><style> <!-- /* Style Definitions */ p.MsoNormal, li.MsoNormal, div.MsoNormal {mso-style-parent:""; margin:0cm; margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:12.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-fareast-font-family:"Times New Roman";} @page Section1 {size:595.3pt 841.9pt; margin:72.0pt 90.0pt 72.0pt 90.0pt; mso-header-margin:35.4pt; mso-footer-margin:35.4pt; mso-paper-source:0;} div.Section1 {page:Section1;} --> </style><!--[if gte mso 10]> <style> /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} </style> <![endif]--> <p class="MsoNormal">Lūk, pastarā diena laikam vairs nav tālu. Nu ir pavisam skaidrs, ka LPP/LC Rīgas mēra kandidāts ir Ainārs Šlesers, cilvēks, kuram no iekšām nāk ne tikai skaistums, bet arī kristīgās ģimenes vērtības. </p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal">Protams, protams, apetīte rodas ēdot. Jāteic, ka man ir bail no šī cilvēka (?) rijības. Nez no kurienes tā nāk? Droši vien ne jau no Norvēģijas Kristīgās tautas augstskolas.</p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal">Būs jau ļoti interesanti pavērot, cik naivi joprojām spēs būt cilvēki un cik aktīvi balsos par LPP/LC pašvaldību vēlēšanās. Nav šaubu, patiesībā ir jau ļoti labi zināms, ka LPP/LC kārtējo reizi par vēlēšanu platformu izmantos homofobiju, jo ir taču skaidrs, ka LGBT cilvēki ar gājieniem un vispār savu eksistenci valsti ir noveduši tajā bedrē, kurā tā patlaban atrodas.</p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal">Cilvēki turpina pamest valsti kā žurkas pamet grimstošu kuģi. Ja buldozers kļūs par Rīgas mēru, arī es jau pamatīgāk apsvēršu šo iespēju.</p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal">Evita</p> Mozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-62276462668671801622009-01-22T07:13:00.000-08:002009-01-22T07:17:31.598-08:00Lūdzu, nesūtiet Normundu uz Eiropu!<blockquote>Ir ziema un krīze, tāpēc garajos pelēkajos aukstajos vakaros, kad nevaram atļauties krogus un dzīres un veselība pieklibo, nekas cits neatliek kā mājas mierā lasīt grāmatas un skatīties filmas. Adrenalīnam var mēģināt televīziju, bet vajag stiprus nervus. Nesen ne no laba prāta ieslodzīta četrās sienās un aiz slinkuma celties no dīvāna savā televizora ekrānā novēroju kādu amizantu parādību ar nosaukumu Cerību iela 21. Jā, mūsu pašmāju ražotais laika kavēklis latviešu tautai. Kamēr LTV1 visiem līdzekļiem sparīgi cīnās par finansējumu savam seriālam Neprāta Cena, Rūperts Mērdoks acīm redzot nolēmis latviešu publiku turpināt lutināt ar LNT ražojumu un Cerību ielas iemītniekus vēl aizvien varam sastapt savos tv ektrānos teju katru dienu. Protams, tās nav Hameleonu Rotaļas... Tīri aiz matemātiskas ziņkāres novēroju piecdesmit tūkstoš sēriju amerikāņu fenomenus kā šis, kur varoņi, kuriem aiz loģiska seriāla ritējuma hronoloģijas jau sen bija jābūt mirušiem, vēl aizvien atrod savus pazudušos vecākus un vecvecākus... Aizrauj - vai tiešām Amerikā neviens neprot skaitīt? Bet ne par to ir stāsts. Cerību ielā viss ir savādāk. Pensijas vecuma tantēm, pusaugu meitenēm un visu vecumu un sociālo stāvokļu geju vīriešiem ir iespēja priecēt acis pie sava elka Intara Rešetina smukumiem, dažāda ranga un pieredzes aktieriem acīm redzot lieliska iespēja pārvarēt krīzi, kad teātriem naudas nav un algas nemaksā, televīzijai iespēja aizpildīt ētera laiku, kad nopietnā ziņu tauta vēl nav atnākusi mājās, bet mājās sēdētāji – mājsaimnieki(ces) jau noguruši no tv veikalu piedāvājumiem un devušies gatavot maltītes nopietnajai ziņu tautai, kas jau brauc mājās... Visi vinnētāji, viss loģiski, viss mierīgi rit savu garlaicīgo gaitu. Un te pēkšņi Cerību ielā parādās geji! Mūsu pašmāju seriāla banālajās sižeta līnijās iemaisījusies delikātā tēma... Nu ja tā padomā, statistika ir skarba... Ja Cerību ielā ir kādi 20 varoņi, tad kādiem 2 jābūt seksuālo minoritāšu pārstāvjiem... Paldies dievam mēs vēl skaitīt mākam, atšķirībā no tiem tur Kalifornijā. Nu tad Cerību ielas Normunds ar kariķējoši stereotipiskiem Deivida Bekema un Džordža Maikla plakātiem pie sienas ir atklājies, ka ir gejs. Ne tik vien - viņam ir arī partneris. No vienas puses sanāca tā drusku neveikli un piespiesti... Nu iespējams, tā nav geja vaina, jo neveikli un piespiesti viņiem tur tai Cerību ielā sanāk gluži viss. No otras puses, esam progresīvi priekšā daudziem ārvalstīs ražotiem seriāliem un cita veida tv izklaidēm, kur Vils ir Greisas labālais draugs un radīts smīdināt tautu vai kur Geju Patruļa māca lielajam neveiklajam heteroseksuālim kā nogriezt nagus un neatraugāties dāmas klātbūtnē. Vairums šo mākslīgi veidoto tv tēlu sasūkušies sevī visus iespējamos stereotipus un katru no tiem vismaz desmitkāršo. Reālajā dzīvē nav tāda perfekta vīnu pārzinātāja ar izteiksmīgi skaisti uzkrāsotām acīm, manikīrētiem nagiem, atpazīstama dizainera drēbēm, pie kam ideāli saskaņotās krāsās, seksīgu labāko draudzeni, perfektiem matiem, kliedzoši uzkrītošiem roku žestiem, dzēlīgiem jokiem un nepārspējamu sejas mīmiku, kas tikai ienāk telpā un visiem uzreiz ir jautri. Tas ir tēls, kas gadiem ilgi veidojies televīzijā, filmās, teātrī un citos mākslas veidos, kas varbūt sākotnēji nesa kādu cēlu mērķi integrēt geja tēlu kopējā ainā, bet gala rezultātā panāca stereotipa izveidošanos, no kura izrādās ļoti grūti izrauties. Mūsu Cerību ielā Normunds nav ne klauns, ne meiteņu labākais draugs. Viņš ir vienkārši cilvēks, viens no varoņiem, ko garāmejot varētu pat nepamanīt. Turklāt viņam ir māte, partneris un lēšu, ka arī darbs. Kāda satriecoša vēsts raidlaikā starp tv veikalu un vakara ziņu izlaidumu - Normunds ir gluži tāds pats kā citi!<br />Godīgi sakot, kopš nejauši atklāju šādu negaidītu sižeta pavērsienu LNT pēcpusdienas ēterā, manī modusies tīri cilvēcīga interese, vai Normunda stāsts tiks turpināts un attīstīsies vai atkarībā no seriāla mērķa auditorijas reakcijas geji pazudīs no stāsta peripētijām pēc ASV seriālu analoģijas, kur, ja kādam varonim viena vai otra iemesla dēļ jāizgaist, to allaž nosūta ceļojumā pa Eiropu, kas ilgst vismaz 20 gadus.<br /></blockquote>Kristīne Garinahttp://www.blogger.com/profile/16760818227558133120noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-80439109095442791792009-01-19T14:01:00.000-08:002009-01-19T14:02:27.004-08:00Par izdzīvošanu, cilvēcību, naidu un izslēgšanu<p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi. <o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu. <o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Evita<o:p></o:p></span></p>Mozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-6585010805932928292008-11-23T12:37:00.000-08:002008-11-23T12:41:49.194-08:00Par cilvēktiesību aizstāvjiem<p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Oktobra sākumā Briselē un novembra sākumā Strasbūrā man bija tas gods piedalīties un uzstāties cilvēktiesību aizstāvju konferencēs. Strasbūras konferences saturu palīdzēju pat veidot, jo biju konferences gatavošanas darba grupas locekle. Ir ļoti patīkami, ka tieši Mozaīkai ir iespēja aktualizēt LGBT jautājumus un pārstāvēt Eiropas LGBT tiesību aizstāvjus Eiropas mērogā kopā ar citu sabiedrības grupu tiesību aizstāvjiem. Jāteic arī, ka tikai kopš nesena laika LGBT tiesību aizstāvju problēmām tiek pievērsta īpaša uzmanība Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un nu jau arī ANO mērogā.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Ar jēdziena “cilvēktiesību aizstāvis” juridisko nozīmi iepazinos pagājušā gada novembrī Dublinā, kad piedalījos starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Frontline” reizi divos gados organizētajā Dublinas platformā, uz kuru sabrauc cilvēktiesību aizstāvji no visām pasaules malām. <o:p></o:p></span></p> <p style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Abas augstākminētās konferences rīkoja attiecīgi Eiropas Savienība un Eiropas Padome par godu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienai. Tiesa, tas nebija vienīgais iemesls. Mazāk zināms ir fakts, ka šogad aprit 10 gadi, kopš ANO tika pieņemta deklarācija par indivīdu, grupu un sabiedrības organizāciju tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītās cilvēktiesības un pamatbrīvības (<strong><i style=""><span style="font-weight: normal;">Declaration on the Right and Responsibility of Individuals, Groups and Organs of Society to Promote and Protect Universally Recognized Human Rights and Fundamental Freedoms</span></i></strong><strong><span style="font-weight: normal;">). Savukārt 2008. gada februārī Eiropas Padomes <a name="TopOfPage"></a>Ministru komiteja pieņēma deklarāciju par Eiropas Padomes darbībām, lai uzlabotu </span></strong>cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu to darbību (<i style="">Declaration of the Committee of Ministers on Council of Europe action to improve the protection of human rights defenders and promote their activities</i>). <o:p></o:p></span></p> <p style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Jāatzīst, ka meklētājos neatradu abu minēto dokumentu tulkojumus latviešu valodā. Šo trūkumu noteikti vajadzētu novērst, jo Latvijā valda īpaša neizpratne par cilvēktiesību jautājumiem vispār, kur nu vēl par to, kas tie cilvēktiesību aizstāvji tādi ir. Atmosfērā, kurā Mozaīkas cilvēki tiek dēvēti par „perversijas sludinātājiem”, „ekstrēmistiem” un kā tik vēl ne, būtu ļoti svarīgi turpināt atkārtot, kāda tad ir patiesība. Vēl jo vairāk, ja daudzi „zinātāji” ir varas pārstāvji. Tieši tāpēc ir vērts īpaši izcelt valsts pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju darbības nodrošināšanu. Lūk, daži no tiem, kas minēti ANO cilvēktiesību aizstāvju deklarācijā:<o:p></o:p></span></p> <p style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 2</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> 1. Each State has a prime responsibility and duty to protect, promote and implement all human rights and fundamental freedoms, <span style="">inter alia</span>, by adopting such steps as may be necessary to create all conditions necessary in the social, economic, political and other fields, as well as the legal guarantees required to ensure that all persons under its jurisdiction, individually and in association with others, are able to enjoy all those rights and freedoms in practice.<br /><br />2. Each State shall adopt such legislative, administrative and other steps as may be necessary to ensure that the rights and freedoms referred to in the present Declaration are effectively guaranteed.<o:p></o:p></span></i></p> <p style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 8</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to have effective access, on a non-discriminatory basis, to participation in the government of his or her country and in the conduct of public affairs.<br /><br />2. This includes, <span style="">inter alia</span>, the right, individually and in association with others, to submit to governmental bodies and agencies and organizations concerned with public affairs criticism and proposals for improving their functioning and to draw attention to any aspect of their work that may hinder or impede the promotion, protection and realization of human rights and fundamental freedoms.<o:p></o:p></span></i></p> <p style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 9</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> 1. In the exercise of human rights and fundamental freedoms, including the promotion and protection of human rights as referred to in the present Declaration, everyone has the right, individually and in association with others, to benefit from an effective remedy and to be protected in the event of the violation of those rights.<br /><br />2. To this end, everyone whose rights or freedoms are allegedly violated has the right, either in person or through legally authorized representation, to complain to and have that complaint promptly reviewed in a public hearing before an independent, impartial and competent judicial or other authority established by law and to obtain from such an authority a decision, in accordance with law, providing redress, including any compensation due, where there has been a violation of that person's rights or freedoms, as well as enforcement of the eventual decision and award, all without undue delay.<br /><br />3. To the same end, everyone has the right, individually and in association with others, <span style="">inter alia</span>:<br /><br />(<span style="">a</span>) To complain about the policies and actions of individual officials and governmental bodies with regard to violations of human rights and fundamental freedoms, by petition or other appropriate means, to competent domestic judicial, administrative or legislative authorities or any other competent authority provided for by the legal system of the State, which should render their decision on the complaint without undue delay;<br /><br />(<span style="">b</span>) To attend public hearings, proceedings and trials so as to form an opinion on their compliance with national law and applicable international obligations and commitments;<br /><br />(<span style="">c</span>) To offer and provide professionally qualified legal assistance or other relevant advice and assistance in defending human rights and fundamental freedoms.<br /><br />4. To the same end, and in accordance with applicable international instruments and procedures, everyone has the right, individually and in association with others, to unhindered access to and communication with international bodies with general or special competence to receive and consider communications on matters of human rights and fundamental freedoms.<br /><br />5. The State shall conduct a prompt and impartial investigation or ensure that an inquiry takes place whenever there is reasonable ground to believe that a violation of human rights and fundamental freedoms has occurred in any territory under its jurisdiction.<o:p></o:p></span></i></p> <p style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 12</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to participate in peaceful activities against violations of human rights and fundamental freedoms.<br /><br />2. The State shall take all necessary measures to ensure the protection by the competent authorities of everyone, individually and in association with others, against any violence, threats, retaliation, de facto or <span style="">de jure</span> adverse discrimination, pressure or any other arbitrary action as a consequence of his or her legitimate exercise of the rights referred to in the present Declaration.<br /><br />3. In this connection, everyone is entitled, individually and in association with others, to be protected effectively under national law in reacting against or opposing, through peaceful means, activities and acts, including those by omission, attributable to States that result in violations of human rights and fundamental freedoms, as well as acts of violence perpetrated by groups or individuals that affect the enjoyment of human rights and fundamental freedoms.<o:p></o:p></span></i></p> <p style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="DE" style="font-size:11;">Īpaši interesants man šķiet deklarācijas 14. un 15. pants:<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 14</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> 1. The State has the responsibility to take legislative, judicial, administrative or other appropriate measures to promote the understanding by all persons under its jurisdiction of their civil, political, economic, social and cultural rights.<br /><br />2. Such measures shall include, <span style="">inter alia</span>:<br /><br />(<span style="">a</span>) The publication and widespread availability of national laws and regulations and of applicable basic international human rights instruments;<br /><br />(<span style="">b</span>) Full and equal access to international documents in the field of human rights, including the periodic reports by the State to the bodies established by the international human rights treaties to which it is a party, as well as the summary records of discussions and the official reports of these bodies.<br /><br />3. The State shall ensure and support, where appropriate, the creation and development of further independent national institutions for the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms in all territory under its jurisdiction, whether they be ombudsmen, human rights commissions or any other form of national institution.<o:p></o:p></span></i></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in;"><b style=""><i style=""><span style="font-size:11;">Art. 15</span></i></b><i style=""><span style="font-size:11;"> The State has the responsibility to promote and facilitate the teaching of human rights and fundamental freedoms at all levels of education and to ensure that all those responsible for training lawyers, law enforcement officers, the personnel of the armed forces and public officials include appropriate elements of human rights teaching in their training programme.<o:p></o:p></span></i></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Par to, cik čakli mūsu valsts cenšas sekot deklarācijā minētajam, katrs varam izdarīt secinājumus paši…<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span lang="LV" style="font-size:11;">Evita</span><span lang="LV" style="font-size:11;"><o:p></o:p></span></p>Mozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-86626028294913856522008-09-27T11:26:00.000-07:002008-09-27T12:12:36.009-07:00Par pilsonību un pilsonībuTrešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.<br />Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo. <br />Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.<br />Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.<br />Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?<br />Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.<br />LindaMozaikahttp://www.blogger.com/profile/02490676175620627554noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-1181478537900879893.post-48783665312009399052008-09-08T13:16:00.000-07:002008-09-08T13:18:22.789-07:00Par tiem, kas tic<p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī <i style="">K.Suns</i> norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu. <o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties <span style="">cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai <i style="">Front Line</i>. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.<o:p></o:p></span></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Jauku vakaru!<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal" style="margin: 6pt 0in; text-align: justify;"><span style="" lang="LV">Evita</span><span style="" lang="LV"><o:p></o:p></span></p>Mozaīkahttp://www.blogger.com/profile/10861795942030132954noreply@blogger.com0