Par pilsonību un pilsonību

Trešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.
Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo.
Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.
Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.
Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?
Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.
Linda