Imagine all the people...

Pagājušajā gadā, rīkojot Draudzības Dienas, Mozaīkas birojā varēja vērot apbrīnojamu ainu. Trīs heteroseksuālas sievietes strādāja vaiga sviedros, lai 2007.gada gājiens noritētu gludi. Viņas būrās pa dažādu iestāžu birokrātiskajiem koridoriem, koordinēja brīvprātīgos, pārzināja Draudzības Dienu 2007 smalkākās nianses un ne vienu vien vēlu vakaru un agru rītu pavadīja plānojot, organizējot, ceļot un nesot. Nekas nebija neizdarāms. Viss tika paveikts. Vēl pāris dienas pirms gājiena, kad likās, ka jūk un brūk viss, kas vien varēja jukt un brukt, Mozaīkas biroja vadītāja Anna teica man - „mēs visu paspēsim!” Un visu paspēja!
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?

Kristīne Garina