Par normāliem cilvēkiem

Pirms pāris dienām es saņēmu īsziņu, kuras autors rupjos vārdos man ieteica doties atpakaļ uz Zviedriju jo "Latvija ir domāta normāliem cilvēkiem nevis s...iem kā tu". Lai gan es sen esmu iemācījusies neņemt galvā šādus komentārus un sapratusi, ka ar vienu daļu cilvēkiem nav vērts ielaisties diskusijās, man tomēr gribētos pajautāt šīs īsziņas rakstītājam kā, tieši, viņš (kaut kā pieņemu, ka šādus tekstus raksta vīrieši, pardon) definē normālu cilvēku? Vai normāls cilvēks ir īgns, dusmīgs, apdraudēts, uz lamu vārdiem gatavs balts, heteroseksuāls (vēlams latviešu) vīrietis? Tādā gadījumā ļoti priecājos par to, ka neesmu "normāla"! Kā zināms, mūsu interneta portāli arī ir pilni normāliem cilvēkiem, kas ir gatavi veltīt savas darba un vakara stundas citu cilvēku apsaukāšanai, lamāšanai, izsmiešanai. Kas acīm redzot ir tik nobijušies par to, ka viņi varētu zaudēt kripatiņas savas normalitātes, ka viņiem jāuztur virtuāls karš ar katru, kas viņu acīs nav normāls. Kas nerimstas salīdzināt divu pieaugušu cilvēku mīlestību un vēlmi būt kopā ar visādām kriminālām izdarībām un slimām novirzēm.
Manuprāt šī "normalomānija" pati par sevi ir novirze, kas daudz pasaka par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jābūt ļoti neapmierinātam ar sevi lai viņš būtu tik agresīvs pret citiem, sev nepazīstamiem, līdzcilvēkiem. Grūti iedomāties, ka laimīgs cilvēks pēc darba mājās paēd vakariņas ar savu ģimeni, palīdz bērniem ar mājas darbiem, aprunājās ar savu otro pusi, varbūt piezvana kādam draugam - un tad internetā sāk rakstīt jēlības. Vai apmierinātu ģimenes cilvēku, kas izvēlas siltā vasaras svētdienā nevis doties ar bērniem uz jūrmalu, bet labāk kopā ar savu 14 gadus veco dēlu doties uz centru mest petardes. Nemaz nerunājot par tiem, kas gatavoja jau slavenos maisiņus...
Man ir žēl šos "normālos" cilvēkus. Man šķiet, ka viņi liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti vesela, ka vienai daļai šeit dzīvojošo cilvēku ir tāds izmisums, tādas bailes un tāda vientulība, ka viņi ir gatavi darīt pāri citiem - vārdos un darbos. Varbūt vajadzētu ieviest obligāto terapiju visiem valsts iedzīvotājiem? Nevis lai ļaudis pārvarētu savu homofobiju, bet lai viņi iepazītos ar savu patieso "es", samierinātos ar to, iemīļotu to, sāktu rūpēties par to? Esmu pārliecināta, ka mēs visi no tā būtu ieguvēji - tā sakot, pa dažiem tūkstošiem "normālo" mazāk, bet par daudziem tūkstošiem unikālo, vienreizējo cilvēku vairāk.
Linda Freimane