Pārdomas

Te nu mēs esam, dienu pēc Draudzības dienām. Daudzi vaicā kā jūtos. Jūtos nekā. Ja pirms diviem gadiem sajūta bija gan šoks, gan arī kaifs par to, ka visi esam dzīvi, un pagājušajā gadā bija milzīgs prieks, ka vispār notika gājiens, tad šogad... nezinu. Nogurums, prieks, ka viss ir pagājis, pateicība, ka nevienam nekas slikts nenotika. Tajā pat laikā, milzīgas, bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds atlauza mūsu it kā drošo mājas lapu, nozaga biedru sarakstu un to publicēja. Kāpēc? Man ir liels kauns to mūsu biedru priekšā, kas uzticējās mums. Saprotu, ka tā nebija mūsu vaina, bet tomēr... varu tikai cerēt, ka nekas ļauns no tā visa nebūs.
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda