otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Seminārs „Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības”

Ņemot vērā to, ka ar "Mozaīkas" tīmekļvietni mozaika.lv šobrīd ir tehniskas problēmas, gribētu šeit uzrakstīt par pasākumu, uz kuru aicinu visus, kurus interesē LGBT tiesību jautājumi.

"Mozaīka" sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu 2011. gada 25. februārī no plkst. 13 līdz 16 rīkos semināru "Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības". Tas notiks Rīgas Juridiskās augstskolas telpās Rīgā, Strēlnieku ielā 4k-2.

Semināra dalībnieki tiks iepazīstināti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attīstību attiecībā uz LGBT tiesībām, kā arī ar diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās un to ietekmi uz situāciju Latvijā.

Semināru atklās Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Dr.iur. Mārtiņš Mits, par Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi diskriminācijas uz seksuālās orientācijas pamata un dzimuma maiņas lietās stāstīs juriste, "Mozaīkas" valdes locekle Evita Goša, bet diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās analizēs Dr. iur. Kristīne Dupate.

Lūdzu pieteikt savu dalību seminārā līdz šī gada 21. februārim, nosūtot e-pastu uz adresi evitagosa@gmail.com vai zvanot pa tālruni 29221044.

Dalība seminārā ir bezmaksas.

Evita

ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

Aptauja par un ap "Mozaīku"

Diemžēl jau krietnu laika sprīdi neesam aktīvi rakstījuši ierakstus šajā blogā, taču nemetam plinti krūmos un domājam to "atdzīvināt". Labā ziņa saistībā ar ierakstu neveikšanu gan ir tā, ka ir bijis svarīgs iemesls. "Mozaīka" šogad ir bijusi ļoti aktīva, un tieši tāpēc ir nedaudz pietrūcis spēka rakstīt šeit.

Lai atskatītos uz iepriekšējos 5 gados paveikto un nepaveikto ("Mozaīka" drīzumā svinēs 5 gadu jubileju!), aicinām Tevi
piedalīties aptaujā par mūsu līdzšinējo darbību. Anketa pieejama šeit: https://spreadsheets.google.com/viewform?formkey=dFE4MUV6cUh3U2ZENWRab3lreV
B2Wnc6MQ. Lai mēs iegūtu pēc iespējas plašāku viedokļu spektru, lūdzu,
pārsūtiet saiti uz šo anketu arī citiem, kuriem varētu būtu interese to
aizpildīt!

Evita

otrdiena, 2010. gada 30. marts

Living la vida loca

Visbiežāk dzirdētā frāze pēdējās pāris dienas –„kurš tad to nezināja!” Tomēr tas nokļuva ziņu karstākajā virpulī un BBC galveno ziņu par terora aktiem Maskavas metro ātri vien nomainīja vēstījums, ka Rikijs Mārtins ir gejs. Tātad, ne visi zināja? Un ne visi vienaldzīgi paraustīja plecus un gāja tālāk?

Šādas ziņas maina to, kā mēs visi redzam „zvaigznes”. Pirms tam viņš bija seksīgais latino apspīlētos džinsos, dziedāja lipīgus meldiņus, slēpa personīgo dzīvi, bija ekstravagants un dīvains, izvēlējās surogātmāti saviem bērniem un visādi citādi uzvedās „pa zvaigzniski”. Un te pēkšņi – viņš ir cilvēks. Viņa īstais vārds izrādās Enriki. Viņš ir gejs, kas šobrīd viens pats audzina divus bērnus. Bērnu nākšana pasaulē ir bijis skaistākais notikums viņa dzīvē, un bez savas homoseksualitātes atklāšanas viņš nekad nevarētu līdz galam izteikt to, cik šie bērni ir bijuši gaidīti un cik ļoti viņš ir vēlējies kļūt par tēvu. Gandrīz 40 gadus viņš ir sadzīvojis ar kādu noslēpumu. Īstenībā taču mēs neko nekad neesam par šo cilvēku zinājuši!

Varbūt arī mūsu pašmāju zvaigznēm un zvaigznītēm derētu padomāt, kā padarīt sevi nedaudz cilvēcīgāku skatītāju acīs. Viņi taču nav tikai dziedātāji un dejotāji, žūrijās sēdētāji, bargi kritiķi, televīzijas sejas un dīvas vai apģērbu darinātāji. Viņi ir arī cilvēki. Paskatoties uz Rikiju Mārtinu ir skaidrs, ka zeme zem kājām neiebrūk, ja beidzot atklāj par sevi kaut ko patiesu un īstu. Cilvēki gluži vienkārši iepazīst tevi nedaudz tuvāk. Protams, var teikt, ka tas taču nevienam nav jāzina. Tomēr dzīvē ir tādi mirkļi, kuros cilvēki grib dalīties ar citiem. Bērnu nākšana pasaulē, nozīmīgi notikumi, kas piedzīvoti kopā ar savu otru pusi, priekos un bēdās vismaz mūsdienu pasaulē esam paraduši dalīties daudz plašāk nekā tas bija pirms 20 vai pat tikai 10 gadiem. Neviens, kas nav patiess saziņā ar pasauli, nekad nevarēs pa visu pasauli izkliegt „es tevi mīlu!”, kaut mirkli dzīvot tā saukto la vida loca, lai cik ļoti viņam vai viņai to gribētos. Varbūt nekad negribēsies... Bet ja nu gribēsies... būs jāpaskatās apkārt, septiņreiz jānomēra, jāpiezvana savam PR-istam, jāpadomā par publisko tēlu, un mirklis būs pazaudēts. Žēl!


Zemāk lasiet Rikija Mārtina vēstījumu, visā tā emocionālā pilnībā.

Courtesy of RickyMartinOnline.com:

A few months ago I decided to write my memoirs, a project I knew was going to bring me closer to an amazing turning point in my life. From the moment I wrote the first phrase I was sure the book was the tool that was going to help me free myself from things I was carrying within me for a long time. Things that were too heavy for me to keep inside. Writing this account of my life, I got very close to my truth. And this is something worth celebrating.

For many years, there has been only one place where I am in touch with my emotions fearlessly and that's the stage. Being on stage fills my soul in many ways, almost completely. It's my vice. The music, the lights and the roar of the audience are elements that make me feel capable of anything. This rush of adrenaline is incredibly addictive. I don't ever want to stop feeling these emotions. But it is serenity that brings me to where I'm at right now. An amazing emotional place of comprehension, reflection and enlightenment. At this moment I'm feeling the same freedom I usually feel only on stage, without a doubt, I need to share.

Many people told me: "Ricky it's not important", "it's not worth it", "all the years you've worked and everything you've built will collapse", "many people in the world are not ready to accept your truth, your reality, your nature". Because all this advice came from people who I love dearly, I decided to move on with my life not sharing with the world my entire truth. Allowing myself to be seduced by fear and insecurity became a self-fulfilling prophecy of sabotage. Today I take full responsibility for my decisions and my actions.

If someone asked me today, "Ricky, what are you afraid of?" I would answer "the blood that runs through the streets of countries at war...child slavery, terrorism...the cynicism of some people in positions of power, the misinterpretation of faith." But fear of my truth? Not at all! On the contrary, it fills me with strength and courage. This is just what I need especially now that I am the father of two beautiful boys that are so full of light and who with their outlook teach me new things every day. To keep living as I did up until today would be to indirectly diminish the glow that my kids where born with. Enough is enough. This has to change. This was not supposed to happen 5 or 10 years ago, it is supposed to happen now. Today is my day, this is my time, and this is my moment.

These years in silence and reflection made me stronger and reminded me that acceptance has to come from within and that this kind of truth gives me the power to conquer emotions I didn't even know existed.

What will happen from now on? It doesn't matter. I can only focus on what's happening to me in this moment. The word "happiness" takes on a new meaning for me as of today. It has been a very intense process. Every word that I write in this letter is born out of love, acceptance, detachment and real contentment. Writing this is a solid step towards my inner peace and vital part of my evolution.

I am proud to say that I am a fortunate homosexual man. I am very blessed to be who I am.

otrdiena, 2010. gada 2. marts

Visu aizliegt !

Ik reizi, kad šī ziņa atkal un atkal izskan masu medijos, mani pārņem sirsnīga neizpratne. Vai tiešām mums visiem liekas OK, ka tikai tāpēc, ka atbildīgie, kas nu viņi (katrs individuāli vai visi kolektīvi) nebūtu, nespēj izkontrolēt alkohola pārdošanu mazgadīgajiem, tāpēc nedzers neviens! Un protams, ka ar šo vienu bezalkoholisko dienu atrisināsies visas pusaudžu dzeršanas problēmas. Varbūt likumdevējiem, kas tik gādīgi sarūpējuši mums šo Zinību dienas pārsteigumu, derētu pamosties un paskatīties uz realitāti tā vietā, lai dzīvotu kaut kādā paralēlā pasaulē, kur absurdi aizliegumi kaut ko atrisina.
Katrs, kas pats ir bijis pusaudzis, ja vien viņam vai viņai ir dievs pasaudzējis kaut pusi smadzeņu, saprot, kāds farss tas viss īstenībā ir. Mēģinot pierādīt, ka rūpējas par jauniešu morālo stāju, mūsu gudrās galvas un pārējie iesaistītie ir pierādījuši tikai to, ka vienkārši nespēj tikt galā ar veikaliem un kafejnīcām, kas spļauj virsū viņu ierobežojumiem un tirgo visiem visu, tā sakot, demokrātiski. Protams, kas cits atbildīgiem valstsvīriem šajā situācijā būtu darāms, ja ne nolaist rokas un pasaudzēt jaunatnes aknas vienu dienu gadā, vienlaicīgi sodot VISUS valsts iedzīvotājus par pašu neizdarību un nespēju kontrolēt pašu pieņemto likumu un normu izpildi.
Tīņi tāpat dzers. Vai kādu pusaudzi kāds aizliegums kādreiz ir apturējis? Nu labi, radījāt viņiem nelielas neērtības, tagad aliņš būs jāpērk iepriekšējā dienā, jāslēpj mugursomās, galu galā jāatnāk pāris dienas iepriekš uz Līvu laukumu un savs mēriņš jāierok kādā puķudobē vai zālītē, tikai sev vien zināmā vietā (eh, klasika!), lai nav vecākiem vai skolotājiem jātaisnojas par grabošo somu. Jaunatne ir apķērīga. Un ar raksturu. Iespītēsies un dzers vēl vairāk. Būs sarūpējuši tik daudz, lai gadījumā nepietrūktu. Tie, kas patiešām no šī idiotisma cietīs, ir pieauguši cilvēki, kas tai dienā atnākuši vakariņās uz krogu un grib iedzert glāzi vīna. Vai kāds apjucis Ilmārs, kas no darba mājās skrienot gribēs paķert savas vārdadienas svinībām kādu graķīti, ko iedzert ar draugiem, bet attapsies pie letes, kur viņam kā tādam skolniekam stāstīs, ka dzert Zinību dienā ir slikti. Vai kāds tūrists, kam vēl ir nauda izklaidēm un uz ko mēs tik ļoti ceram mūsu ekonomikas sildīšanā, stāvēs pie izslavētā latviešu alus mucas kādā krogā un lasīs uzrakstu „Mēs nespējam tikt galā ar problēmu, tāpēc tu arī šodien nedzersi!”
Idiotismam patiešām nav robežu. Un nav jau runa tikai par manām tiesībām dzert kad un kā es gribu. Nespējam tikt galā ar kaut ko – aizliedzam! Nevaram nodrošināt kārtību – aizliedzam! Tiesa aizliegumu atceļ – uzbliežam tādu žogu, lai nevienam i prātā nenāk. Uzliekam tik daudz ierobežojumu, lai neviens pāri netiek – ne tie, kam nevajag, ne pie reizes arī tie, kam vajag. Ko mūsu valstsvīri nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam , ir tas, ka ar šo viņi demonstrē ne rakstura stingrību, ne rūpes par kārtību, bet gan tikai un vienīgi savu bezspēcību.
Uz veselību !

pirmdiena, 2009. gada 14. decembris

Par eglīti

Atceros Andersena pasaku par eglīti, kas ļoti gribēja tikt aiznesta mājās un izrotāta. Zvirbuļi mežā zināja stāstīt, ka redzējuši caur pilsētas māju logiem, cik glīti eglītes tiek ietērptas, cik siltas un omulīgas ir to jaunās mājas, cik priecīgi ir cilvēki tām apkārt. Pasaka beidzās dikti skumīgi. Eglīti nocirta, aiznesa mājās, ietērpa greznajās rotās. Pēc divām nedēļām eglīte bija veca un to izmeta. Eglīte domāja, kā tad tā, es nemaz neesmu veca, mežā ir daudz daudz vecākas egles par mani... Taču reiz egle ir nocirsta, tās mūžs iet uz beigām ļoti strauji. Eglīte tika izģērbta no savām krāšņajām rotām, sacirsta gabalos un sadedzināta. Viss.

Bērnībā šī pasaka mani dikti skumdināja. Es neļāvu vecākiem mest ārā krāšņo egli līdz pat februārim, kad viņi parasti pazaudēja pacietību un izmeta egli pa kluso, kamēr es neredzēju. Ap to laiku tā bija pusplika, skujas nobirušas, diezgan bēdīgs skats. Taču man tā bija mīļa, es negribēju, lai to vienkārši salauž pa zariem un iemet miskastē.

Šīs sajūtas mani nav pametušas līdz pat šai dienai. Manās mājās jau sen vairs nav egles uz Ziemassvētkiem. Doma vien, ka es nocirtīšu dzīvu, jaunu koku, lai tas nobirst un nomirst manās mājās, neliekas neko simpātiska. Es nezinu, varbūt vainīga ir tieši Andersena pasaka.

http://hca.gilead.org.il/fir_tree.html

svētdiena, 2009. gada 11. oktobris

R.I.P. Stephen Gately

„Boyzone” nebija mana mīļākā puišu grupa, lasi, boyband. Mans mīļākais boyband līdz par šim laikam droši vien ir „The Beatles”. „The Monkees”. „Wham!”. Varbūt tāpēc vakar tik traģiski mūžībā aizgājušā Stīvena Geitlija (Stephen Gately) vārds man nekad tā īsti nav asociējies ar mūziku. Vairāk ar mūsu laiku vēsturi.
1999.gadā Stīvens Geitlijs, toreiz vēl viena no super-boyband „Boyzone” sejām un balsīm, iznāca no skapja. 23 gadu vecumā, savas karjeras krustcelēs, „Boyzone” pastāvēšanas pēdējos mēnešos un vienu soli pirms savas solo karjeras sākuma, viņš publiski atzina, ka ir gejs, un ka viņa dzīvesdraugs ir cita tolaik populāra boyband „Caught in the act” dalībnieks. „Boyzone”, tolaik lielākais Īrijas eksporta produkts pasaulē, beidza pastāvēt tikai dažus mēnešus vēlāk un Stīvens Geitlijs pazuda no pasaules popmūzikas redzesloka.
Lai gan popmūzika, sevišķi Eiropas un jo sevišķi Britu salu popmūzika, kur „Boyzone” arī plūca savus lielākos laurus, ir, iespējams, vismazāk homofobiskā vide pasaulē, jāatdzīst, ka maz varu nosaukt piemērus, kad mūziķi atklāj savu homoseksualitāti karjeras sākumā. Vai arī mēs par viņiem vienkārši nekad neuzzinām. Lai cik homoseksuāli-labvēlīgas un geju-draudzīgas nebūtu popmūzikas aizkulises, par mūziku maksājošā publika nav paredzama. Džordžs Maikls atklāja savu homoseksuālo orientāciju 15 gadus pēc tam, kad pirmo reizi kļuva slavens. Eltons Džons savā karjeras kāpumā bija precējies, ar sievieti. Deivids Bovijs sagaidīja seksuālās revolūcijas pašu kulmināciju, lai paziņotu, ka ir biseksuāls. Nils Tenants parādījās uz geju žurnāla Attitude vāka dekādi pēc „Pet Shop Boys” slavas uzplaukuma. Nav jāmeklē tik tālā pagātnē – jaunā „karstā” pop zvaigzne Mika iznāca no skapja pirms pāris mēnešiem, arī tikai pēc tam, kad bija jau nopelnījis savus pirmos miljonus ar „Life in cartoon motion” albumu.
Homoseksuāli izpildītāji, jau no paša karjeras sākuma, vienmēr tiek ielikti kādā citā kategorijā, nekad ne meinstrīmā. Viņi ir alternatīvi, labākajā gadījumā elitāri. Rufus Wainwright. Antony and the Johnsons. Declan Bennett. Brīnišķīgi talantīgi mūziķi, kas tomēr nez vai jebkad savā karjerā savāks stadionu koncertus. Stīvens Geitlijs pēc „Boyzone” arī nekad vairs nedziedāja tik lieliem cilvēku pūļiem kā tad, kad bija daļa no meinstrīma. Žēl, ka tik maz cilvēku zina, ka kvantitāti viņa karjerā aizvietoja kvalitāte. Viņš dziedāja, un ļoti labi dziedāja, uz Londonas WestEnd muzikālo teātru skatuvēm, kur katru viņa uzstāšanos dzirdēja vien pāris simti cilvēku.

Manuprāt, Stīvens Geitlijs ir veidojis daļu vēstures – LGBT kustības un vienlaicīgi arī popmūzikas vēsturi. Pirmais no skapja iznākušais boyband produkts. Produkts, kas ticis atlasīts, radīts un veidots, vizuāli un emocionāli, lai līdz neprātam tracinātu meitenes 11 – 15 gadu hormonu svārstību fāzē. Drosmīgi. 3 gadus vēlāk pasaulē pirmo dziedošo realitātes šovu, britu Pop Idol , kas kopš tā laika franšīzēts pa visu pasauli līdz nelabumam, pirmo reizi 2002.gadā uzvarēja Vils Jangs (Will Young). Viņš atklāja savu homoseksualitāti pēc balsošanas, kurā 4.6 miljoni britu izvēlējās viņu par šova uzvarētāju. Vēl gadu vēlāk Robijs Viljams izteicās, ka tik daudzi geji popmūzikā mēģina izlikties heteroseksuāli, ka viņš, vienmēr oriģināls, būs vienīgais heteroseksuālis, kas izliekas par geju.

P.S. Stīvens Geitlijs nomira vakar, 10.oktobrī, 33 gadu vecumā. Viņš atpūtās Spānijā kopā ar savu vīru Endrjū, ko 2003.gadā aprecēja neoficiālā ceremonijā Lasvegasā, bet vēlāk, 2006.gadā, oficiālā ceremonijā Lielbritānijā.



Stīvena Geitlija oficiālajā mājas lapā šodien var lasīt :
'We are completely devastated by the loss of our friend and brother, Stephen. We have shared such wonderful times together over the years and were all looking forward to sharing many more. Stephen was a beautiful person in both body and spirit. He lit up our lives and those of the many friends he had all over the world. Our love and sympathy go out to Andrew and Stephen's family. We love you and will miss you forever, 'Steo'.' From Ronan, Keith, Mikey & Shane

piektdiena, 2009. gada 25. septembris

Dimiters metas cīņā par LGBT !

Kaspars Dimiters ir izdomājis jaunu atšifrējumu labi pazīstamajai abreviatūrai LGBT - Laiks Glābt Bojāejošo Tēvzemi ! Tā apgalvo Dimitera kungs savā emuārā ar tādu pašu nosaukumu. No kāda, kas uzskata, ka mūsu Saeimā ir „daudz brīnišķīgu cilvēku”, šis patiešām skan diezgan ciniski. Varbūt īstenam savas tautas patriotam pirmām kārtām Tēvzeme būtu jāglābj no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, un tikai tad būtu jāķeras klāt geju un lesbiešu kino kluba likvidācijai? Saprotams, sekas no geju un lesbiešu kino kluba pastāvēšanas varētu būt graujošas! Kāds vēl pasarg dies’ noskatīties kādu filmu, kas krasi disonēs ar Dimitera kunga bieži pieminēto garīgo skaidrību. Interesanti, vai Dimitera kungam ar visu kundzi nebūtu jāguļas arī uz Parex Plaza kāpnēm, ņemot vērā garīgās skaidrības pārpilnību, kas plūst no šī kinoteātra ekrāniem? Vai Amerikas „bojeviki” tik ļoti negrauj mūsu garīgo skaidrību kā kvalitatīvs kino par geju un lesbiešu tēmu?
Soross ir ļauns tieši kā ebrejs , nemaz nerunājot par vārdu nēģeri, kas, gan nomaskēts ar smaidiņu, tomēr slēpj sevī draudus, ko acīm redzot Dimitera kungs jūt pret visu, kas ir kaut nedaudz savādāks. Man ir Dimitera kungam labas un sliktas ziņas. Sāksim ar sliktajām. Mēs (un ar vārdu „mēs” es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, kam, starp citu, arī pieder šī valsts) esam ne tikai balti heteroseksuāli vīrieši labākajos gados. Mēs esam arī ebreji un arī čigāni. Mēs esam ne tikai kristieši – mēs esam arī krišnaīti, musulmaņi un, starp citu, arī ateisti. Mēs esam heteroseksuāli un homoseksuāli. Gaļēdāji un veģetārieši. Precēti un neprecēti. Ja Kasparam Dimiteram liekas, ka Latvija pieder tikai viņa uzskatiem un tikai viņa reliģijai, un tikai viņa ģimenes modelim, un tikai viņa tautībai, un tikai viņa rasei, un tikai viņa seksualitātei (ko , starp citu, viņš ir izrādījis un izbazūnējis pa visu Latviju daudz skaļāk kā jebkurš praida gājējs savējo!), tad viņš dziļi maldās. Mēs esam dažādi un Latvija pieder mums visiem. Labās ziņas ir tās, ka šeit vieta ir arī tādiem kā Kaspars Dimiters. Lai dibina savu kino klubu, lai nosauc to „Baidos no visa savādākā” un lai rāda savai gaumei un saprašanai atbilstošas filmas uz nebēdu! Apsolos, ka mēs neiesim protestēt, negulsimies ceļā šī klubiņa apmeklētājiem un nelaistīsim tos ar LGBT-ūdeni !