5 gadus es nodzīvoju Amerikā un tikai trīs reizes es dzirdēju pieminam Latvijas vārdu savā universitātē. Pirmoreiz tas bija tad, kad Latvijas sportiste Jeļena Prokopčuka uzvarēja Bostonas maratonā, bet otro un trešo reizi tad, kad socioloģijā Latvija tika minēta to valstu skaitā, kurās dzīvo pasaulē visnelaimīgākie cilvēki. Vienmēr mēģināju šo statistiku apstrīdēt ar attaisnojumiem, ka cilvēki Latvijā nemaz nav tik nelaimīgi, kā mums tiek mācīts. Man likās, ka es taču esmu laimīga, un, cik zinu, arī mani radi un draugi jūtas laimīgi! Varbūt es neredzēju tālāk par laimīgajiem cilvēciņiem sev apkārt, bet varbūt es negribēju redzēt tālāk par savējiem. Vakar pastaigājos pa Kr. Barona un Tērbatas ielu, mēģināju ieskatīties pretimnākošajiem cilvēkiem acīs un kādam pat uzsmaidīt... Pretī saņēmu tikai nodurtas galvas, izņemot vienu puisi, kas man uzsmaidīja. Pie krustojuma viņam iezvanījās telefons, un viņš skaidrā angļu valodā saka runāties. Tad arī sapratu, ka viņš nav vietējais un laikam arī tas bija iemesls viņa smaidam. Vienkārši man nācās savā ziņā piekrist statistikai par Latviju, cilvēki tiešām šeit izskatās nelaimīgi, jo diezin vai laimīgs cilvēks ejot visu ceļu skatās tikai un vienīgi uz asfaltu, vai tiešām laimīgs cilvēks neredz, ka ārā ir gaiši zilas debesis un saulīte spīd pilnā sparā?
Mēs paši veidojam šo vidi, kurā dzīvojam, un, ja mēs katrs kaut pāris reizes pretimnācējiem uzsmaidītu vienkārši tāpat vien vai novēlētu burvīgu dienu, gan mēs paši, gan arī kāds "svešais" justos laimīgāks tajā brīdī, jo negāciju, nodurto galvu un rupjo komentāru interneta portālos jau pietiek tāpat....
Domāju, ka tieši šī acīmredzamā neapmierinātība rada labvēlīgu augsni dažādām kustībām/ organizācijām, kas atrod „vainīgos” visās problēmās, kas izslēdz „nepareizos” un kas liek visiem pakļauties savām, „pareizajām”, vērtībām.
Nu, paskaties debesīs, pasmaidi un tici, ka viss jaukais ir tieši tev blakus, tikai jāprot to saņemt.
Burvīgu dienu un saulainas domas visiem vēlot,
Līga Kļaviņa
2 komentāri:
Nesen lasīju kādu pētījumu, kurš apgalvoja, ka pārmaiņas dabā (koku ziedēšanu, pumpuri, smaržas, pļauta zāle un tā tālāk) tāpat kā klasisko mūziku, uztver cilvēki ar īpaši attīstītu smadzeņu garozu :)) he, he! Lai nu kā, domāju, ka tas jau nu nebūs noteicošais cilvēka laimē vai nelaimē.
jā, jā, mīlestība jau arī esot tikai ķīmiska viela smadzenēs...un domāšana neironu darbība mūsu pelēkajā smadzeņu vielā...ļoti sausi un vienkārši visu var izskaidrot. Kaut nu tā būtu.
Ierakstīt komentāru