Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī K.Suns norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu.
Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.
Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.
Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Front Line. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.
Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.
Jauku vakaru!
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru