Ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs

Jā gan, kopš Draudzības dienām milzu ātrumā aizritējis jau vairāk nekā mēnesis. Esmu piedalījusies gan visās trijās Mozaīkas organizētajās Draudzības dienās, gan gājusi 2005. gada gājienā, bet tieši šogad man personīgi ir tāda kā tukšuma sajūta. Protams, 2005. un 2006. gadā bija milzīgs šoks, nevarēju atgūties pēc notikušā ļoti ilgi, bet tas iedvesmoja, tā teikt, „celties cīņai”, un tas ir lielā mērā mainījis manu dzīvi.
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita