sestdiena, 2008. gada 16. augusts

Vienaldzība

Pēdējās nedēļās un dienās mani skumdina vienaldzība... Vienaldzība spēj sagraut un iznīcināt daudz vairāk par naidu un karu. Par visu, par pilnīgi visu mūsu valstī (ar ļoti retiem izņēmumiem) viena saujiņa cilvēku ir „par” un vēl viena cita saujiņa cilvēku ir „pret”, vai kāda maza saujiņa cilvēku par kaut ko cīnās un pārējiem nav ne jausmas, ko viņi te plosās... Tas nav tikai praids un LGBT jautājumi, kuriem tik daudzi cilvēki vienkārši pagriež muguru, jo tas taču it kā nemaz uz viņiem neattiecas... Tas ir daudz kas vairāk. Būdama viena no tās saujiņas, kas lielajam vairumam nesaprotamu iemeslu dēļ velta savu brīvo laiku un enerģiju kaut kam, ko mēs dīvainie saucam par ideju un pārliecību, es allaž esmu aicinājusi cilvēkus iesaistīties. Ej un balso, ej un paraksties, izskati savu viedokli, ja visi ir par un tu esi pret, arī tas nav iemesls palikt mājās, piedalieties taču šīs valsts dzīvē, dariet taču kaut ko, lai padarītu šo valsti labāku... ja ne labāku, tad vismaz dariet kaut ko, lai attīstītu demokrātiskus procesus, lai veidotu sabiedrību, kurai rūp... Diemžēl visbiežāk es dzirdu atbildi, ka nav jau jēgas, ko tad es viens vai viena varu mainīt? Laikam neviens nekad nav aizdomājies par to, ka vairums izmaiņu pasaulē panākuši cilvēki vieni paši, konkrēti cilvēki – nekad ne abstrakta tūkstošu masa bez vārda un sejas. Vārds un seja ir visām lielajām lietām pasaulē – revolūcijām, varas maiņām, uzvarām, visiem cilvēces lielākajiem sasniegumiem. Tikai nez kāpēc mums vienmēr liekas, ka tiem ir jābūt kādiem citiem cilvēkiem, nevis mums.
Kad aicināju draugus doties gājienā Gruzijas atbalstam, saņēmu visdīvainākās atbildes. Populārākā bija „es jau tikko biju uz refendenumu”! It kā tas attaisno vienaldzību visu atlikušo gadu? Vai arī - „man ir savas problēmas”. Mums visiem ir savas problēmas, mēs visi dzīvojam grūstošā ekonomikā un visi cīnāmies pirmām kārtām par sevi – taču, ja nevaram vai negribam veltīt stundu sava laika, lai parādītu, ka atbalstam neatkarīgu valsti, kas nav tik ļoti atšķirīga no mūsējās, kura saskārusies ar Krievijas agresiju savas valsts teritorijā, mēs patiešām neesam pelnījuši ne labāku valsti, ne labāku valdību. Jo mums acīm redzot viss ir vienalga... Pagatavosim vakariņas un sēdēsim pie televizora – lai tā Gruzija kaut deg zilās liesmās. Tā taču ir tālu.
Kad mēs kļuvām pa r vienaldzīgu sabiedrību? Vai mūsu pašu vilšanās mūsu politiķos un mūsu demokrātijā ir padarījusi mūs neatgriezeniski ciniskus un neiejūtīgus? Vien viens tūkstotis cilvēku šajā valstī uzskatīja par pietiekami svarīgu atnākt pie Brīvības pieminekļa ar baltām rozēm, lai izteiktu savu viedokli par Krievijas iebrukumu Gruzijā. Citi saka, ka tas ir daudz. Es domāju, ka tas ir apkaunojoši maz. Es gaidīju, ka mēs vairāk kā jebkura cita valsts un nācija sapratīsim, cik tas ir svarīgi.
Mēs neuzskatām, ka ir iemesls nākt praidā, kamēr mēs paši vai kāds mūsu radinieks vai draugs nedabūs pa galvu uz seksuālās orientācijas pamata. Mēs neiesim gājienā par mieru, kamēr tanki nebrauks iekšā Rīgā. Mēs domājam, ka mums nav rasisma, kamēr citas rases cilvēku fiziski nesitīs mūsu mājas pagalmā mūsu acu priekšā. Mums viss ir vienalga, kamēr tas neskar mūs personīgi . Bet vai tad, kad tas skar mūs personīgi, vai tad jau nav par vēlu? Varbūt to varēja novērst, ja mēs būtu bijuši mazāk vienaldzīgi ?
Kristīne

Nav komentāru: