Ceturtdienas pārdomas

Mēs to darām jau trešo reizi. Sākam jau pierast pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga nievājošajiem komentāriem, strupo toni un neizprotamās pie sevis purpināšanas. Neviens (balto, heteroseksuālo, latviešu vīriešu) integrācijas ministra Oskara Kastēna nepatiesais apgalvojums vairs nespēj mūs pārsteigt. Delfu komentārus izvairāmies lasīt. Tikai personīgi saņemtās īsziņas vēl sāp, mazliet. Bet arī tas ātri pāriet. Mēs to darām jau trešo reizi. Un, atzīšos, ir mirkļi kad es es sev vaicāju - kāpēc? Kāpēc sevi pakļaut riskam, draudiem un lamām? Kāpēc veltīt tik daudz sava brīvā laika un spēka pasākuma organizēšanai, kas izraisa tik asas reakcijas? Varētu taču mierīgi dzīvot, satikties ar draugiem, aiziet uz kādu labu filmu...
Un tomēr, man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu, es zinu kāpēc es to daru. Es to daru, jo es ticu, ka arī valsts kurā es dzīvoju, kurā mana ģimene ir dzīvojusi jau daudzas paaudzes, ir spējīga izaugt par atvērtu, iekļaujošu, demokrātisku valsti. Par tādu valsti, kur cilvēkam piedzimstot tiek dotas visas iespējas veidot savu dzīvi un savu karjeru pēc savām spējām un vēlmēm. Valsti, kur cilvēki veido godīgas, atklātas un draudzīgas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Kur nevienam aiz kauna vai bailēm nav jāslēpj sava identitāte, nav jādzīvo puspatiesībās un nav jāpiekrīt citu rasistiskajiem, homofobiskajiem vai seksistiskajiem viedokļiem aiz bailēm, ka savādāk par viņu nodomās "to". Un es nerunāju par gejiem un lesbietēm vien. Es runāju par dubultmorāli, kas valda Latvijā, par to, ka tik daudzi no mums tik ļoti baidās atšķirties no "normas", atzīt savas neveiksmes vai savas īpašības un īpatnības. Daudzi teiks - tas ir padomju mantojums, jāpaiet laikam, mēs vēl neesam gatavi... Un nākamajā elpas vilcienā ierosina "neprovocēt" tautu ar "skaļiem gājieniem". It kā "tauta" vienu jauku dienu (kamēr mēs tiekamies ar draugiem un ejam uz kino) vienkārši pamodīsies un nodomās: "šodien esmu gatavs/a pieņemt ko jaunu, piemēram, homoseksualitāti". TĀ TAS NENOTIEK. Jebkuras sabiedrības izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir cilvēki, kas apzināti vēlas lai šādas izmaiņas notiktu, un kaut ko dara lai tā būtu. Cilvēki nemainīs savu attieksmi, kamēr nebūs spiesti konfrontēt savus priekšstatus ar realitāti un līdz galam pārdomāt savu nostāju. Tikai runājot par to, kā Latvijā jūtas un dzīvo homoseksuāļi, biseksuāļi, transcilvēki - un daudzi citi, kas nejūt, ka ierakstās "pieņemtajās normās", šeit kaut kas mainīsies. Lai nebūtu tā, ka jaunietis tiek izmest no mājām jo ir gejs. Vai meitene klusībā un vienatnē uztaisa abortu, jo zina, ka vecāki viņu nosodīs. Vai sieviete apprec vīrieti tikai tāpēc, ka "tā tam jābūt" un pēc tam abi ir nelaimīgi jo viņa nav spējīga iemīlēt vīrieti un viņš to nemaz nezin. Vai bērns iemācās, ka pasaulē ir divas realitātes - viena mājās, ar abām mīlošām mammām, un otra dārziņā un skolā, kur viena mamma jānoliedz. Es negribu dzīvot tādā valstī. Bet es gribu dzīvot Latvijā. Tāpēc es rīkoju Draudzības dienas. Nāciet, esiet ar mums. Būs labi.
Linda