Mozaīkas uzruna 11. novembra krastmalā

Esat sveicināti visi, kas esat šodien atnākuši uz 11. novembra krastmalu. Kā mums pirms dažām dienām atgādināja Rīgas vice mērs Almers Ludviks, šai vietai ir liela simboliska nozīme Latvijas valstiskajā, t.sk. latviešu tautas apziņā un vēsturē – tieši šeit 1991.g. notika lielākā manifestācija pret padomju okupāciju, kurā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.