Par datumiem

Arī nākamgad notiks Draudzības dienas - 2009.gadā plānojam rīkot pirmo trīs Baltijas valstu praidu. Ārzemēs, arī Igaunijā un Lietuvā, par šo pasākumu daudzi jau priecājas, un grib uzzināt tieši kuros datumos tas notiks lai jau laicīgi uzrunātu politiķus, rezervētu biļetes un saplānotu atvaļinājumu. Un te sākas problēma. Gribējām kā līdz šim - rīkot Draudzības dienas jūnija pirmajā nedēļas nogalē. Izrādās, tieši šajā nedēļas nogalē notiks Eiropas parlamenta un Latvijas pašvaldību vēlēšanas. Tātad šis laiks neder, visi būs aizņemti citur. Arī iepriekšējās nedēļas tākā neder, jo risināsies vēlēšanu kampaņas un nevienam politiķim neinteresēs mūsu vēstījumi. Savukārt rīkot Draudzības dienas pēc Jāņiem arī ir slikti, jo tad Latvija un arī daudzas citas Eiropas valstis dodas atvaļinājumā, un būs grūti pieaicināt kādu pašmāju un ārvalstu politiķi kaut vai uz gadskārtējo politisko diskusiju. Nu tad, rīkojam ātrāk - kā ļoti piemērotu datumu atrodot 17. maiju vai starptautisko dienu pret homofobiju. Drošības pēc nolēmām pārbaudīt vai šajā dienā (no 15.-17. maijam, jo 17. maijs ir svētdiena) nav plānoti kādi valstiska mēroga svētki kā tas notika šogad - dabujām mainīt Draudzības dienu datumus jo Rīga gatavojās NATO valstsvīru uzņemšanai un policija teica, ka nepietikšot resursu.
Izsūtījām jautājumu par datuma piemērotību uz visām pusēm. Saņēmām vairākas atbildes kas apliecināja, ka vismaz pagaidām nekas liels un nozīmīgs netiek plānots. Tomēr viena atbilde krasi atšķīrās no pārējām, proti tā no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas. Šī atbilde ir tik fantastiska, ka nevaru to necitēt:
Katru gadu maija mēnesī tiek plānota virkne pasākumu, kas ir veltīti ģimenisko vērtību popularizēšanai, piemēram, pagājušajā gadā visas Latvijas pašvaldības maija mēnesī (jo īpaši nedēļas nogalēs) organizēja ģimenes stiprināšanai un popularizēšanai veltītus pasākumus – talkas, koncertus, izstādes un citus aktīvus ģimenes atpūtas pasākumus. Piemēram, ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas atbalstu un piedalīšanos šogad 24. maijā notika Ģimenes svētki Rīgā, no 23. – 25.maijam Ķīpsalā - izstāde „Bērnu pasaule 2008”, kurus atspoguļoja plašsaziņas līdzekļos.
Ministrija ik gadu aicina pašvaldības, kā arī komersantus aktīvi atbalstīt un atzīmēt ģimenes mēnesi, visus pasākumus iedzīvotāju ērtībai apkopojot ministrijas mājas lapā un popularizējot medijos – gan TV, gan laikrakstos u.c. Tādejādi Ģimenes mēnesis būtu uzskatāms par valstiski svarīgu pasākumu kopumu.
Līdz ar to uzskatām, ka maijs kopumā nav piemērots mēnesis Draudzības dienu/Baltijas praida rīkošanai, tādēļ iesakāms izvēlēties šim pasākumam citu laiku, piemēram, jūlijā vai augustā.
Ar citiem vārdiem valsts iestāde atļaujās pateikt, ka daļa valsts iedzīvotāju netiek pieskaitīti pie tiem cilvēkiem, kuriem ģimene ir vērtība, ka daļai ģimeņu šajā valstī, un daļai bērnu, vajadzētu klusi noiet malā un noskatīties kā citi svin svētkus. Acīm redzot BĢL ministrijai pilnībā ir pagājis secen mūsu šīgada Draudzības dienu sauklis - ka ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena. BĢL ministrijai neinteresē un nerūp tie bērni, kas aug viendzimuma ģimenēs, un kuriem pienāktos tādas pašas tiesības uz juridiski drošu vidi kā citiem bērniem. BĢL ministrijai neinteresē tās ģimenes, kuras Latvijā netiek atzītas par ģimenēm, kuras nebauda nekādu valsts aizsardzību, kuras ir juridiski nepasargātas. BĢL ministrijai arī neinteresē tas, ka pēc visiem statistikas datiem Latvija ierindojas absalūtā Eiropas topā kad iet runa par neiecietību un homofobiju - un neuzskata par vajadzīgu pievērst jebkādu uzmanību 17. maijam kā starptautiskajai dienai pret homofobiju.
Ir nožēlojami, ka cilvēkiem, kas vada ministriju, kuras uzdevums ir rūpēties par visām ģimenēm, un visiem bērniem, ir šādi uzskati. Ir nepieļaujami, ka viņi šos uzskatus tik krasi pauž, paši pat nenojaušot kāds efekts ir viņu vārdiem.
Un ko darīt mums? Rīkot Draudzības dienas augustā? Bet tad taču kliegs Pujāts, jo 15. augusts ir katoļu svētki, un kliegs Visu Latvijai un NSS, jo 23. augusts ir nacionāli svētki un piemiņas diena. Ko darīt mums, kuri (tā taču sanāk?) neesam nedz kādas ģimenes locekļi, nedz ģimenes vērtību cienītāji, nedz ticīgi, nedz patrioti, nedz.... cilvēki? Mums tad laikam vajadzētu meklēt kādu "piemērotu datumu", kādu tautas aizmirstu nedēļas nogali kad mēs klusi un nevienam nemanot varētu pastaigāt pārsimts metrus pa slēgtu pilsētas teritoriju. Ka tik kāds mūs neierauga, un neiedomājas, ka redz - otru cilvēku. Sev pavisam līdzīgu.
Linda

Vienaldzība

Pēdējās nedēļās un dienās mani skumdina vienaldzība... Vienaldzība spēj sagraut un iznīcināt daudz vairāk par naidu un karu. Par visu, par pilnīgi visu mūsu valstī (ar ļoti retiem izņēmumiem) viena saujiņa cilvēku ir „par” un vēl viena cita saujiņa cilvēku ir „pret”, vai kāda maza saujiņa cilvēku par kaut ko cīnās un pārējiem nav ne jausmas, ko viņi te plosās... Tas nav tikai praids un LGBT jautājumi, kuriem tik daudzi cilvēki vienkārši pagriež muguru, jo tas taču it kā nemaz uz viņiem neattiecas... Tas ir daudz kas vairāk. Būdama viena no tās saujiņas, kas lielajam vairumam nesaprotamu iemeslu dēļ velta savu brīvo laiku un enerģiju kaut kam, ko mēs dīvainie saucam par ideju un pārliecību, es allaž esmu aicinājusi cilvēkus iesaistīties. Ej un balso, ej un paraksties, izskati savu viedokli, ja visi ir par un tu esi pret, arī tas nav iemesls palikt mājās, piedalieties taču šīs valsts dzīvē, dariet taču kaut ko, lai padarītu šo valsti labāku... ja ne labāku, tad vismaz dariet kaut ko, lai attīstītu demokrātiskus procesus, lai veidotu sabiedrību, kurai rūp... Diemžēl visbiežāk es dzirdu atbildi, ka nav jau jēgas, ko tad es viens vai viena varu mainīt? Laikam neviens nekad nav aizdomājies par to, ka vairums izmaiņu pasaulē panākuši cilvēki vieni paši, konkrēti cilvēki – nekad ne abstrakta tūkstošu masa bez vārda un sejas. Vārds un seja ir visām lielajām lietām pasaulē – revolūcijām, varas maiņām, uzvarām, visiem cilvēces lielākajiem sasniegumiem. Tikai nez kāpēc mums vienmēr liekas, ka tiem ir jābūt kādiem citiem cilvēkiem, nevis mums.
Kad aicināju draugus doties gājienā Gruzijas atbalstam, saņēmu visdīvainākās atbildes. Populārākā bija „es jau tikko biju uz refendenumu”! It kā tas attaisno vienaldzību visu atlikušo gadu? Vai arī - „man ir savas problēmas”. Mums visiem ir savas problēmas, mēs visi dzīvojam grūstošā ekonomikā un visi cīnāmies pirmām kārtām par sevi – taču, ja nevaram vai negribam veltīt stundu sava laika, lai parādītu, ka atbalstam neatkarīgu valsti, kas nav tik ļoti atšķirīga no mūsējās, kura saskārusies ar Krievijas agresiju savas valsts teritorijā, mēs patiešām neesam pelnījuši ne labāku valsti, ne labāku valdību. Jo mums acīm redzot viss ir vienalga... Pagatavosim vakariņas un sēdēsim pie televizora – lai tā Gruzija kaut deg zilās liesmās. Tā taču ir tālu.
Kad mēs kļuvām pa r vienaldzīgu sabiedrību? Vai mūsu pašu vilšanās mūsu politiķos un mūsu demokrātijā ir padarījusi mūs neatgriezeniski ciniskus un neiejūtīgus? Vien viens tūkstotis cilvēku šajā valstī uzskatīja par pietiekami svarīgu atnākt pie Brīvības pieminekļa ar baltām rozēm, lai izteiktu savu viedokli par Krievijas iebrukumu Gruzijā. Citi saka, ka tas ir daudz. Es domāju, ka tas ir apkaunojoši maz. Es gaidīju, ka mēs vairāk kā jebkura cita valsts un nācija sapratīsim, cik tas ir svarīgi.
Mēs neuzskatām, ka ir iemesls nākt praidā, kamēr mēs paši vai kāds mūsu radinieks vai draugs nedabūs pa galvu uz seksuālās orientācijas pamata. Mēs neiesim gājienā par mieru, kamēr tanki nebrauks iekšā Rīgā. Mēs domājam, ka mums nav rasisma, kamēr citas rases cilvēku fiziski nesitīs mūsu mājas pagalmā mūsu acu priekšā. Mums viss ir vienalga, kamēr tas neskar mūs personīgi . Bet vai tad, kad tas skar mūs personīgi, vai tad jau nav par vēlu? Varbūt to varēja novērst, ja mēs būtu bijuši mazāk vienaldzīgi ?
Kristīne

Kopenhāgena!

Arī Dānijas galvas pilsēta rīko savu praidu, jau kuro gadu no kārtas. Tas nav tik grandiozs kā Stokholmā, un man paliek tā silti ap sirdi. Iedomājos, ka tieši šada izmēra draudzības dienas varētu notikt pie mums Rīgā pēc nedaudziem gadiem. Rātslaukums uz nedēļu pārvērsts par "praida laukumu"- tur vienu nedēļu saslietas teltis kurās darbojas dažādu organizāciju, politisku partiju un uzņēmumu pārstāvji - katrs, kas nāk garām var saņemt dažnedažādu informāciju, aprunāties par kādu sev interesējošu tēmu vai pierakstīties dažādiem pasākumiem. Turpat blakus ir maza skatuvīte, uz kuras vakaros notiek koncerti, bet pa dienu ik pa brīdim risinās kāda diskusija, bet pa starpām "dīdžeis" spēlē mūziku. Kam sagribās, tas padejo, daži to dara basām kājām. Kas vēlas var piesēst praida laukuma kafejnīcā, baudīt dāņu alu vai Kolombijas kafiju un vērot ko dara citi. Patīk, ka šajā laukumā iegriežas dažnedažādi cilvēki - garāmejošs pensionāru pāris, sieviete ar riteni un bērnu, kas ielikts riteņa vagoniņā, jauns panks, biznesa ļaudis. Visi šķiet ļoti relaksēti, saulīte mūs silda. Piektdienā novērojām skaļu demonstrācijas gājienu, kas lēni nogāja gar praida laukumu. Gājienā piedalās pārsvarā melnā tērpti, jauni cilvēki kas izsauc visādus grūti uztveramus saukļus. Man paskaidro, ka tā esot anarhistu grupa, kura protestē pret to, ka praids kļuvis pārāk komerciāls. Arī tāds viedoklis šeit pastāv - un nevienu tas īpaši nesatrauc. Policiju nekur neredzu, tikai kārtības sargus, kas palūdz aiziet tālāk kādam vīram, kas uz "dejas grīdas" grib kaisīt graudus Rātslaukuma baložiem.
Šodien būs gājiens caur Kopenhāgenas ielām, esot pieteicies rekorda liels skaits dalībnieku - pāri tūkstotim. Pirmo reizi piedalīsies armijas pārstāvji, un mūsu saimnieki šajā ceļojumā, Amnesty International. Esam saposušās, varavīksnes atribūtika ir pa rokai - iesim gājienā, iesim svinēt cilvēku dažādību un krāšņumu. Jo, kā rakstīts uz Amnesty krekliņiem - Love is a human right.
Linda

Stokholmā...

... ir ļoti karsts, cilvēki staigā pa ielām mazos krekliņos un īsos svārciņos vai šortos, atkailinot savas skaisti iedegušās, brūnās miesas. Kā parasti, laika dievi ir žēlīgi kad sākas praids vai draudzības dienas. Visus Stokholmas satiksmes autobusus rotā varavīksnes karodziņi, pie informācijas stendiem un dēļiem var lasīt kāda ir šīs nedēļas Eiropraida programma. Laikraksti apraksta iepriekšējās dienas pasākumus, radio un TV raidījumos piedalās grupas, kuras vakaros mūs visus izklaidē "praida parkā". Pašā Stokholmas sirdī pie centrālās metro stacijas atrodas stiklotais kultūras nams, kas šonedēļ pārvērties par "pride house". Šeit 5 dienu laikā tiek rīkoti vairāki simti lielāki un mazāki pasākumi - semināri, diskusijas, apaļie galdi, lasījumi un referāti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu - par mākslu un mūziku, par situāciju Āfrikas valstīs, par seksu un mīlestību, par vēsturi un socioloģiju. Šodien notika divi paneļi veltīti situācijai Baltijas valstīs un Polijā. Centāmies izskaidrot kāda ir dzīve tikai dažus simtus kilometrus no Zviedrijas galvas pilsētas - valstīs, kurās policija nožogo veselu pilsētas daļu lai mēs varētu iet savā gājienā, kur politiķi atļaujās saukt cilvēkus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju par slimiem un izrvirtušiem, kur vairums LGBT cilvēku dzīvo dubultdzīves un katru dienu izjūt bailes vai diskomfortu. Reizēs kā šajā ir grūti prātam aptvert kā šīs atšķirības var būt tik lielas. Bet tad es atceros savus jaunības gadus Zviedrijā, kad neviena slavenība vēl nebija "iznākusi no skapja", un nekad nedzirdēja politiķus runājam par LGBT tiesībām. Zviedrija ir ceļojusi garus gabalus kopš 70-tajiem gadiem uz to atvērto sabiedrību kāda tā ir šodien. Kā tas varēja notikt? Ne jau pateicoties politiķiem. Ne jau pateicoties medijiem. Pateicoties LGBT kopienai, kura nebija ar mieru dzīvot slepenu pagrīdes dzīvi, kas pieprasīja sev vienādas tiesības uz ģimenes dzīvi, cieņu un laimes meklējumiem.
1979. gadā liels bars Zviedrijas LGBT personas apsēdās uz Zviedrijas veselības aģentūras kāpnēm un teica, ka viņi tur sēdēs jo pēc toreizējās slimību klasifikācijas viņi taču skaitās slimi - tātad, nevar iet uz darbu. Divus mēnešus vēlāk homoseksualitāte pazuda no Zviedrijas slimību klasifikatora. To sauc par civīlo drosmi un civīlo sabiedrību. Tā ir tā, kas veido ilgspējīgas un atvērtas demokrātijas. Kāda Lietuvas parlamenta deputāte šodien debatēs teica, ka katram cilvēkam visu mūžu, katru dienu jācīnās pret tumsonību un cilvēku ierobežotību.
Un es pie sevis nodomāju - Cik Latvijas homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām pietiktu drosmes un apņēmības šodien apsēsties uz Saeimas kāpnēm un palikt tur sēžam līdz saņemam solījumu par partnerattiecību likuma ieviešanu?
Linda