Par pilsonību un pilsonību

Trešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.
Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo.
Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.
Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.
Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?
Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.
Linda

Par tiem, kas tic

Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī K.Suns norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu.

Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.

Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.

Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Front Line. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.

Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.

Jauku vakaru!

Evita

HIV/AIDS profilakse

Pasaulē statistikas dati par inficēšanos ar HIV vīrusu liecina par to, ka šo cilvēku skaits neiet mazumā bet, tieši otrādi, pieaug. Arī Latvijā, diemžēl, medicīnas dati liecina par līdzīgu ainu. Viena no lielākajām riska grupā arvien ir vīrieši, kuriem ir sekss ar citiem vīriešiem. Mēs to zinām. Mūsu valsts arī to zin, un to zin tās iestādes, kuras atbild par tautas veselību un labklājību. Kā tad ir izskaidrojams fakts, ka Latvijā pēdējo 10 gadus nav veikts NEVIENS PĒTĪJUMS par to, kāda ir šīs riska grupas seksuālā uzvedība, tās veselības stāvoklis un zināšanas par drošu seksu un sevis aizsargāšanu? Nekā savādāk jau to nevar izskaidrot kā ar intereses trūkumu -sak',vai tad nav svarīgākas lietas mūsu valstī par geju "čubināšanu"? Un vispār - vai tad mūsu valstī ir geji? Vai tad tie nav tikai saujiņa no rietumiem importētu jandāliņu cēlāji, kas reizi gadā izālējas Rīgas ielās? Bet, ja tomēr ir - vai tad nav paši vainīgi, ka saslimst???
Piedodiet manu ironiju, bet šādi viedokļi tik tiešām izskan ne tikai no "radikālajiem grupējumiem" bet arī no mūsu politiķu mutēm.
Tāpēc mēs ar lielu prieku piedalījāmies Sabiedrības Veselības Aģentūras konkursā par pētījuma "HIV prevalence un riska faktoru izplatība vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem" veikšanu, un ar gandarījumu uztvērām to, ka Mozaīka šo konkursu uzvarēja. Aktivitātes jau ir sākušās, septembrī katrs, kas vēlas varēs piedalīties pētījumā. Piedāvāsim tikties ar mediķi, nodot asins analīzi un aizpildīt anketu gan Rīgas klubos (piektdienas un sestdienas vakaros), gan arī Mozaīkas birojā un AIDS konsultāciju kabinetā (1. slimnīcā). Katram ir iespēja atrast kādu brīdi un sev piemērotu vietu lai piedalītos pētījumā. Anonimitāte tiek garantēta, netiks izpausta nedz informācija par testa rezultātiem, nedz pats fakts, ka pētījuma dalībnieks ir vīrietis, kuram ir sekss ar vīriešiem. Sīkāka informācija ir lasāma gay.lv un mozaika.lv lapās.
No savas puses gribētu izteikt tādu lielu lūgumu katram, kas sastopas ar šo informāciju arī pieņemt lēmumu par piedalīšanos pētījumā. Pat tādā gadījumā, ja esi pavisam nesen veicis veselības pārbaudi. Pat tādā gadījumā, ja esi HIV pozitīvs. Pat tādā gadījumā, ja tavi tuvākie cilvēki nezin, ka tev ir sekss ar vīriešiem. Jo lielāks būs pētījuma respondentu skaits, jo kvalitatīvāks būs pētījums, jo labāki būs argumenti tam, ka valstij ir nepieciešams iesaistīties VISU iedzīvotāju veselības jautājumu risināšanā (neizslēdzot homoseksuāļus) un jo mazāks pamats būs dažādiem sektantiem un ekstrēmistiem aurot par AIDS izplatību starp gejiem. Un, galu galā, būs sperts viens solis uz biedējošās statistikas līknes pagriešanu uz leju.
Linda