Savā iepriekšējā blogā aplami apgalvoju, ka "Tautvaldības" vārdā uzaicinājuma vēstuli Mozaīkai parakstīja Imants Parādnieks. Pareizais vārds ir Kaspars Apinis. Atvainojos par šo kļūdu, kas radās tikai tāpēc, ka man bloga rakstīšanas brīdī nebija vēstule pie rokas.
Protams, šī kļūda nemaina pārējo bloga saturu vai domu!
Linda
pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs
ceturtdiena, 2008. gada 24. jūlijs
Dzīve laukos
Man ir tā privilēģija šo vasaru pavadīt Latvijas laukos - tikai vienu vai divas dienas nedēļā nākas aizšaut līdz Rīgai un kaut ko nokārtot. Esot laukos skats uz dzīvi izmainās, iestājās cits ritms un lietas, kas pilsētā šķiet ĻOTI svarīgas šeit kaut kā zaudē savu nozīmi. Svarīgāk taču ir skatīties kā bezdelīgas baro savus mazuļus un stārķis lido pāri šķūnim kārtējos varžu meklējumos. Šogad laukos ieradies tāds brīnums kā interneta pieslēgums. Tas ir gan labi, gan mazāk labi. Starp mazāk labajiem efektiem ir tas, ka pie manis atnāk dažādas ziņas. Piemēram par t.s. politiskās partijas "Visu Latvijai" satraukumu par to, ka viņi, lūk, nonākuši vienā komandā ar Mozaīku. Ārprāts, ārprāts, ko tagad domas viņu atbalstītāji?
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda
otrdiena, 2008. gada 15. jūlijs
Ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs
Jā gan, kopš Draudzības dienām milzu ātrumā aizritējis jau vairāk nekā mēnesis. Esmu piedalījusies gan visās trijās Mozaīkas organizētajās Draudzības dienās, gan gājusi 2005. gada gājienā, bet tieši šogad man personīgi ir tāda kā tukšuma sajūta. Protams, 2005. un 2006. gadā bija milzīgs šoks, nevarēju atgūties pēc notikušā ļoti ilgi, bet tas iedvesmoja, tā teikt, „celties cīņai”, un tas ir lielā mērā mainījis manu dzīvi.
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita
trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs
Dzīve pēc draudzības dienām
Ir pagājis mēnesis, mēs visi esam vairāk vai mazāk atkopušies, atpūtušies un atslēgušies no jūnija pirmās nedēļas nogales... ko tālāk? Ideju ir daudz, iespēju arī - bet visam (gandrīz visam) vajadzīgi arī finansiāli līdzekļi un cilvēkresursi. Kur to visu atrast? Un kā izvairīties no valdes un citu aktīvistu "izdegšanas", nonākšanai līdz situācijai, kad neko vairs negribas darīt un nekam lāga nesaskata jēgu? Šīs nav jaunas problēmas, mēs neesam unikāla nevalstiskā organizācija - bet mums pašiem jāatrod ceļš kā mūsu problēmas risināt. Viens veids - labāka, tiešāka komunikācija ar biedriem. Šis emuārs (kas izdomāja šādu vārdu? Knapi biju pieradusi pie bloga) tātad ir pārtapis par visas Mozaīkas valdes emuāru, kurā rakstīsim par sev būtiskām un interesantām lietām. Cerot uz mūsu biedru atsaucību! Diskusiju, piedalīšanos. Lai tuvotos atbildei uz jautājumu par ko tad mēs īsti un tieši cīnamies?
Linda
Linda
Abonēt:
Ziņas (Atom)
