Lūdzu, nesūtiet Normundu uz Eiropu!

Ir ziema un krīze, tāpēc garajos pelēkajos aukstajos vakaros, kad nevaram atļauties krogus un dzīres un veselība pieklibo, nekas cits neatliek kā mājas mierā lasīt grāmatas un skatīties filmas. Adrenalīnam var mēģināt televīziju, bet vajag stiprus nervus. Nesen ne no laba prāta ieslodzīta četrās sienās un aiz slinkuma celties no dīvāna savā televizora ekrānā novēroju kādu amizantu parādību ar nosaukumu Cerību iela 21. Jā, mūsu pašmāju ražotais laika kavēklis latviešu tautai. Kamēr LTV1 visiem līdzekļiem sparīgi cīnās par finansējumu savam seriālam Neprāta Cena, Rūperts Mērdoks acīm redzot nolēmis latviešu publiku turpināt lutināt ar LNT ražojumu un Cerību ielas iemītniekus vēl aizvien varam sastapt savos tv ektrānos teju katru dienu. Protams, tās nav Hameleonu Rotaļas... Tīri aiz matemātiskas ziņkāres novēroju piecdesmit tūkstoš sēriju amerikāņu fenomenus kā šis, kur varoņi, kuriem aiz loģiska seriāla ritējuma hronoloģijas jau sen bija jābūt mirušiem, vēl aizvien atrod savus pazudušos vecākus un vecvecākus... Aizrauj - vai tiešām Amerikā neviens neprot skaitīt? Bet ne par to ir stāsts. Cerību ielā viss ir savādāk. Pensijas vecuma tantēm, pusaugu meitenēm un visu vecumu un sociālo stāvokļu geju vīriešiem ir iespēja priecēt acis pie sava elka Intara Rešetina smukumiem, dažāda ranga un pieredzes aktieriem acīm redzot lieliska iespēja pārvarēt krīzi, kad teātriem naudas nav un algas nemaksā, televīzijai iespēja aizpildīt ētera laiku, kad nopietnā ziņu tauta vēl nav atnākusi mājās, bet mājās sēdētāji – mājsaimnieki(ces) jau noguruši no tv veikalu piedāvājumiem un devušies gatavot maltītes nopietnajai ziņu tautai, kas jau brauc mājās... Visi vinnētāji, viss loģiski, viss mierīgi rit savu garlaicīgo gaitu. Un te pēkšņi Cerību ielā parādās geji! Mūsu pašmāju seriāla banālajās sižeta līnijās iemaisījusies delikātā tēma... Nu ja tā padomā, statistika ir skarba... Ja Cerību ielā ir kādi 20 varoņi, tad kādiem 2 jābūt seksuālo minoritāšu pārstāvjiem... Paldies dievam mēs vēl skaitīt mākam, atšķirībā no tiem tur Kalifornijā. Nu tad Cerību ielas Normunds ar kariķējoši stereotipiskiem Deivida Bekema un Džordža Maikla plakātiem pie sienas ir atklājies, ka ir gejs. Ne tik vien - viņam ir arī partneris. No vienas puses sanāca tā drusku neveikli un piespiesti... Nu iespējams, tā nav geja vaina, jo neveikli un piespiesti viņiem tur tai Cerību ielā sanāk gluži viss. No otras puses, esam progresīvi priekšā daudziem ārvalstīs ražotiem seriāliem un cita veida tv izklaidēm, kur Vils ir Greisas labālais draugs un radīts smīdināt tautu vai kur Geju Patruļa māca lielajam neveiklajam heteroseksuālim kā nogriezt nagus un neatraugāties dāmas klātbūtnē. Vairums šo mākslīgi veidoto tv tēlu sasūkušies sevī visus iespējamos stereotipus un katru no tiem vismaz desmitkāršo. Reālajā dzīvē nav tāda perfekta vīnu pārzinātāja ar izteiksmīgi skaisti uzkrāsotām acīm, manikīrētiem nagiem, atpazīstama dizainera drēbēm, pie kam ideāli saskaņotās krāsās, seksīgu labāko draudzeni, perfektiem matiem, kliedzoši uzkrītošiem roku žestiem, dzēlīgiem jokiem un nepārspējamu sejas mīmiku, kas tikai ienāk telpā un visiem uzreiz ir jautri. Tas ir tēls, kas gadiem ilgi veidojies televīzijā, filmās, teātrī un citos mākslas veidos, kas varbūt sākotnēji nesa kādu cēlu mērķi integrēt geja tēlu kopējā ainā, bet gala rezultātā panāca stereotipa izveidošanos, no kura izrādās ļoti grūti izrauties. Mūsu Cerību ielā Normunds nav ne klauns, ne meiteņu labākais draugs. Viņš ir vienkārši cilvēks, viens no varoņiem, ko garāmejot varētu pat nepamanīt. Turklāt viņam ir māte, partneris un lēšu, ka arī darbs. Kāda satriecoša vēsts raidlaikā starp tv veikalu un vakara ziņu izlaidumu - Normunds ir gluži tāds pats kā citi!
Godīgi sakot, kopš nejauši atklāju šādu negaidītu sižeta pavērsienu LNT pēcpusdienas ēterā, manī modusies tīri cilvēcīga interese, vai Normunda stāsts tiks turpināts un attīstīsies vai atkarībā no seriāla mērķa auditorijas reakcijas geji pazudīs no stāsta peripētijām pēc ASV seriālu analoģijas, kur, ja kādam varonim viena vai otra iemesla dēļ jāizgaist, to allaž nosūta ceļojumā pa Eiropu, kas ilgst vismaz 20 gadus.

Par izdzīvošanu, cilvēcību, naidu un izslēgšanu

No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi.

Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:

„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””

Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu.

Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.

Evita