No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi.
Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.
Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:
„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””
Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu.
Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru