Šobrīd klausos „Dienas” audio interviju ar, kā raksta Kārlis Streips savā blogā, „pusministru Kastēnu”[1] un nevaru pat īsti pateikt, kā es jūtos. Nāk smiekli, bet reizē ir tā sajūta, kad ir tik ļoti neērti par otru cilvēku, ka aiz kauna gribas ielīst zemē. Īpaši par to neizsakāmi trulo attaisnošanos, ka „nezinu, vai to var nosaukt par pieskaršanos” un ka tā esot tikai spēle. Nez vai viņa sieva domā tāpat? Un, jā, par visām emocijām stiprākais ir pretīgums par to liekulību. Atceros tās reizes, kad O. Kastēns kaislīgi stāstīja par ģimenes vērtībām. Parasti tas noticis LGBT jautājumu kontekstā. Te nu mēs redzam, kas ar tām tiek saprasts. Acīmredzot galvenais, lai (potenciālie) seksa partneri nebūtu sava dzimuma. Iespējams, ja O. Kastēns būtu izteicis komplimentu par skaistām krūtīm un mēģinājis pieskarties kāda vīrieša intīmajām zonām, viņš atkāptos no amata. Bet tagad var atvainoties „ģimenei un partijai” (atvainošanās „partijai” vispār atgādina tos visādu svarīgu vērtību piesātinātos laikus, kurus kā bērns vēl paspēju piedzīvot), un lieta darīta. Un vēl es ļoti brīnos par to, kā ministrs ir varējis darboties sabiedrisko attiecību jomā. Neveiksmīgāku komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, kāda O. Kastēnam izdevusies pēdējo mēnešu laikā, ir ļoti grūti iedomāties.
Stāsts nav par to, ka O. Kastēnam nevajadzētu krāpt sievu. Viņš ir pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības rīkoties, kā viņam tīk. Stāsts ir par to, ka nevajag ar putām uz lūpām propagandēt to, kam viņš pats netic. „Klausieties manos vārdos, nevis skatieties uz maniem darbiem” princips nav efektīvs. Vismaz tā gribētos cerēt.
Evita
