Visbiežāk dzirdētā frāze pēdējās pāris dienas –„kurš tad to nezināja!” Tomēr tas nokļuva ziņu karstākajā virpulī un BBC galveno ziņu par terora aktiem Maskavas metro ātri vien nomainīja vēstījums, ka Rikijs Mārtins ir gejs. Tātad, ne visi zināja? Un ne visi vienaldzīgi paraustīja plecus un gāja tālāk?
Šādas ziņas maina to, kā mēs visi redzam „zvaigznes”. Pirms tam viņš bija seksīgais latino apspīlētos džinsos, dziedāja lipīgus meldiņus, slēpa personīgo dzīvi, bija ekstravagants un dīvains, izvēlējās surogātmāti saviem bērniem un visādi citādi uzvedās „pa zvaigzniski”. Un te pēkšņi – viņš ir cilvēks. Viņa īstais vārds izrādās Enriki. Viņš ir gejs, kas šobrīd viens pats audzina divus bērnus. Bērnu nākšana pasaulē ir bijis skaistākais notikums viņa dzīvē, un bez savas homoseksualitātes atklāšanas viņš nekad nevarētu līdz galam izteikt to, cik šie bērni ir bijuši gaidīti un cik ļoti viņš ir vēlējies kļūt par tēvu. Gandrīz 40 gadus viņš ir sadzīvojis ar kādu noslēpumu. Īstenībā taču mēs neko nekad neesam par šo cilvēku zinājuši!
Varbūt arī mūsu pašmāju zvaigznēm un zvaigznītēm derētu padomāt, kā padarīt sevi nedaudz cilvēcīgāku skatītāju acīs. Viņi taču nav tikai dziedātāji un dejotāji, žūrijās sēdētāji, bargi kritiķi, televīzijas sejas un dīvas vai apģērbu darinātāji. Viņi ir arī cilvēki. Paskatoties uz Rikiju Mārtinu ir skaidrs, ka zeme zem kājām neiebrūk, ja beidzot atklāj par sevi kaut ko patiesu un īstu. Cilvēki gluži vienkārši iepazīst tevi nedaudz tuvāk. Protams, var teikt, ka tas taču nevienam nav jāzina. Tomēr dzīvē ir tādi mirkļi, kuros cilvēki grib dalīties ar citiem. Bērnu nākšana pasaulē, nozīmīgi notikumi, kas piedzīvoti kopā ar savu otru pusi, priekos un bēdās vismaz mūsdienu pasaulē esam paraduši dalīties daudz plašāk nekā tas bija pirms 20 vai pat tikai 10 gadiem. Neviens, kas nav patiess saziņā ar pasauli, nekad nevarēs pa visu pasauli izkliegt „es tevi mīlu!”, kaut mirkli dzīvot tā saukto la vida loca, lai cik ļoti viņam vai viņai to gribētos. Varbūt nekad negribēsies... Bet ja nu gribēsies... būs jāpaskatās apkārt, septiņreiz jānomēra, jāpiezvana savam PR-istam, jāpadomā par publisko tēlu, un mirklis būs pazaudēts. Žēl!
Zemāk lasiet Rikija Mārtina vēstījumu, visā tā emocionālā pilnībā.
Courtesy of RickyMartinOnline.com:
A few months ago I decided to write my memoirs, a project I knew was going to bring me closer to an amazing turning point in my life. From the moment I wrote the first phrase I was sure the book was the tool that was going to help me free myself from things I was carrying within me for a long time. Things that were too heavy for me to keep inside. Writing this account of my life, I got very close to my truth. And this is something worth celebrating.
For many years, there has been only one place where I am in touch with my emotions fearlessly and that's the stage. Being on stage fills my soul in many ways, almost completely. It's my vice. The music, the lights and the roar of the audience are elements that make me feel capable of anything. This rush of adrenaline is incredibly addictive. I don't ever want to stop feeling these emotions. But it is serenity that brings me to where I'm at right now. An amazing emotional place of comprehension, reflection and enlightenment. At this moment I'm feeling the same freedom I usually feel only on stage, without a doubt, I need to share.
Many people told me: "Ricky it's not important", "it's not worth it", "all the years you've worked and everything you've built will collapse", "many people in the world are not ready to accept your truth, your reality, your nature". Because all this advice came from people who I love dearly, I decided to move on with my life not sharing with the world my entire truth. Allowing myself to be seduced by fear and insecurity became a self-fulfilling prophecy of sabotage. Today I take full responsibility for my decisions and my actions.
If someone asked me today, "Ricky, what are you afraid of?" I would answer "the blood that runs through the streets of countries at war...child slavery, terrorism...the cynicism of some people in positions of power, the misinterpretation of faith." But fear of my truth? Not at all! On the contrary, it fills me with strength and courage. This is just what I need especially now that I am the father of two beautiful boys that are so full of light and who with their outlook teach me new things every day. To keep living as I did up until today would be to indirectly diminish the glow that my kids where born with. Enough is enough. This has to change. This was not supposed to happen 5 or 10 years ago, it is supposed to happen now. Today is my day, this is my time, and this is my moment.
These years in silence and reflection made me stronger and reminded me that acceptance has to come from within and that this kind of truth gives me the power to conquer emotions I didn't even know existed.
What will happen from now on? It doesn't matter. I can only focus on what's happening to me in this moment. The word "happiness" takes on a new meaning for me as of today. It has been a very intense process. Every word that I write in this letter is born out of love, acceptance, detachment and real contentment. Writing this is a solid step towards my inner peace and vital part of my evolution.
I am proud to say that I am a fortunate homosexual man. I am very blessed to be who I am.
otrdiena, 2010. gada 30. marts
otrdiena, 2010. gada 2. marts
Visu aizliegt !
Ik reizi, kad šī ziņa atkal un atkal izskan masu medijos, mani pārņem sirsnīga neizpratne. Vai tiešām mums visiem liekas OK, ka tikai tāpēc, ka atbildīgie, kas nu viņi (katrs individuāli vai visi kolektīvi) nebūtu, nespēj izkontrolēt alkohola pārdošanu mazgadīgajiem, tāpēc nedzers neviens! Un protams, ka ar šo vienu bezalkoholisko dienu atrisināsies visas pusaudžu dzeršanas problēmas. Varbūt likumdevējiem, kas tik gādīgi sarūpējuši mums šo Zinību dienas pārsteigumu, derētu pamosties un paskatīties uz realitāti tā vietā, lai dzīvotu kaut kādā paralēlā pasaulē, kur absurdi aizliegumi kaut ko atrisina.
Katrs, kas pats ir bijis pusaudzis, ja vien viņam vai viņai ir dievs pasaudzējis kaut pusi smadzeņu, saprot, kāds farss tas viss īstenībā ir. Mēģinot pierādīt, ka rūpējas par jauniešu morālo stāju, mūsu gudrās galvas un pārējie iesaistītie ir pierādījuši tikai to, ka vienkārši nespēj tikt galā ar veikaliem un kafejnīcām, kas spļauj virsū viņu ierobežojumiem un tirgo visiem visu, tā sakot, demokrātiski. Protams, kas cits atbildīgiem valstsvīriem šajā situācijā būtu darāms, ja ne nolaist rokas un pasaudzēt jaunatnes aknas vienu dienu gadā, vienlaicīgi sodot VISUS valsts iedzīvotājus par pašu neizdarību un nespēju kontrolēt pašu pieņemto likumu un normu izpildi.
Tīņi tāpat dzers. Vai kādu pusaudzi kāds aizliegums kādreiz ir apturējis? Nu labi, radījāt viņiem nelielas neērtības, tagad aliņš būs jāpērk iepriekšējā dienā, jāslēpj mugursomās, galu galā jāatnāk pāris dienas iepriekš uz Līvu laukumu un savs mēriņš jāierok kādā puķudobē vai zālītē, tikai sev vien zināmā vietā (eh, klasika!), lai nav vecākiem vai skolotājiem jātaisnojas par grabošo somu. Jaunatne ir apķērīga. Un ar raksturu. Iespītēsies un dzers vēl vairāk. Būs sarūpējuši tik daudz, lai gadījumā nepietrūktu. Tie, kas patiešām no šī idiotisma cietīs, ir pieauguši cilvēki, kas tai dienā atnākuši vakariņās uz krogu un grib iedzert glāzi vīna. Vai kāds apjucis Ilmārs, kas no darba mājās skrienot gribēs paķert savas vārdadienas svinībām kādu graķīti, ko iedzert ar draugiem, bet attapsies pie letes, kur viņam kā tādam skolniekam stāstīs, ka dzert Zinību dienā ir slikti. Vai kāds tūrists, kam vēl ir nauda izklaidēm un uz ko mēs tik ļoti ceram mūsu ekonomikas sildīšanā, stāvēs pie izslavētā latviešu alus mucas kādā krogā un lasīs uzrakstu „Mēs nespējam tikt galā ar problēmu, tāpēc tu arī šodien nedzersi!”
Idiotismam patiešām nav robežu. Un nav jau runa tikai par manām tiesībām dzert kad un kā es gribu. Nespējam tikt galā ar kaut ko – aizliedzam! Nevaram nodrošināt kārtību – aizliedzam! Tiesa aizliegumu atceļ – uzbliežam tādu žogu, lai nevienam i prātā nenāk. Uzliekam tik daudz ierobežojumu, lai neviens pāri netiek – ne tie, kam nevajag, ne pie reizes arī tie, kam vajag. Ko mūsu valstsvīri nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam , ir tas, ka ar šo viņi demonstrē ne rakstura stingrību, ne rūpes par kārtību, bet gan tikai un vienīgi savu bezspēcību.
Uz veselību !
Katrs, kas pats ir bijis pusaudzis, ja vien viņam vai viņai ir dievs pasaudzējis kaut pusi smadzeņu, saprot, kāds farss tas viss īstenībā ir. Mēģinot pierādīt, ka rūpējas par jauniešu morālo stāju, mūsu gudrās galvas un pārējie iesaistītie ir pierādījuši tikai to, ka vienkārši nespēj tikt galā ar veikaliem un kafejnīcām, kas spļauj virsū viņu ierobežojumiem un tirgo visiem visu, tā sakot, demokrātiski. Protams, kas cits atbildīgiem valstsvīriem šajā situācijā būtu darāms, ja ne nolaist rokas un pasaudzēt jaunatnes aknas vienu dienu gadā, vienlaicīgi sodot VISUS valsts iedzīvotājus par pašu neizdarību un nespēju kontrolēt pašu pieņemto likumu un normu izpildi.
Tīņi tāpat dzers. Vai kādu pusaudzi kāds aizliegums kādreiz ir apturējis? Nu labi, radījāt viņiem nelielas neērtības, tagad aliņš būs jāpērk iepriekšējā dienā, jāslēpj mugursomās, galu galā jāatnāk pāris dienas iepriekš uz Līvu laukumu un savs mēriņš jāierok kādā puķudobē vai zālītē, tikai sev vien zināmā vietā (eh, klasika!), lai nav vecākiem vai skolotājiem jātaisnojas par grabošo somu. Jaunatne ir apķērīga. Un ar raksturu. Iespītēsies un dzers vēl vairāk. Būs sarūpējuši tik daudz, lai gadījumā nepietrūktu. Tie, kas patiešām no šī idiotisma cietīs, ir pieauguši cilvēki, kas tai dienā atnākuši vakariņās uz krogu un grib iedzert glāzi vīna. Vai kāds apjucis Ilmārs, kas no darba mājās skrienot gribēs paķert savas vārdadienas svinībām kādu graķīti, ko iedzert ar draugiem, bet attapsies pie letes, kur viņam kā tādam skolniekam stāstīs, ka dzert Zinību dienā ir slikti. Vai kāds tūrists, kam vēl ir nauda izklaidēm un uz ko mēs tik ļoti ceram mūsu ekonomikas sildīšanā, stāvēs pie izslavētā latviešu alus mucas kādā krogā un lasīs uzrakstu „Mēs nespējam tikt galā ar problēmu, tāpēc tu arī šodien nedzersi!”
Idiotismam patiešām nav robežu. Un nav jau runa tikai par manām tiesībām dzert kad un kā es gribu. Nespējam tikt galā ar kaut ko – aizliedzam! Nevaram nodrošināt kārtību – aizliedzam! Tiesa aizliegumu atceļ – uzbliežam tādu žogu, lai nevienam i prātā nenāk. Uzliekam tik daudz ierobežojumu, lai neviens pāri netiek – ne tie, kam nevajag, ne pie reizes arī tie, kam vajag. Ko mūsu valstsvīri nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam , ir tas, ka ar šo viņi demonstrē ne rakstura stingrību, ne rūpes par kārtību, bet gan tikai un vienīgi savu bezspēcību.
Uz veselību !
Abonēt:
Ziņas (Atom)
