pirmdiena, 2009. gada 14. decembris

Par eglīti

Atceros Andersena pasaku par eglīti, kas ļoti gribēja tikt aiznesta mājās un izrotāta. Zvirbuļi mežā zināja stāstīt, ka redzējuši caur pilsētas māju logiem, cik glīti eglītes tiek ietērptas, cik siltas un omulīgas ir to jaunās mājas, cik priecīgi ir cilvēki tām apkārt. Pasaka beidzās dikti skumīgi. Eglīti nocirta, aiznesa mājās, ietērpa greznajās rotās. Pēc divām nedēļām eglīte bija veca un to izmeta. Eglīte domāja, kā tad tā, es nemaz neesmu veca, mežā ir daudz daudz vecākas egles par mani... Taču reiz egle ir nocirsta, tās mūžs iet uz beigām ļoti strauji. Eglīte tika izģērbta no savām krāšņajām rotām, sacirsta gabalos un sadedzināta. Viss.

Bērnībā šī pasaka mani dikti skumdināja. Es neļāvu vecākiem mest ārā krāšņo egli līdz pat februārim, kad viņi parasti pazaudēja pacietību un izmeta egli pa kluso, kamēr es neredzēju. Ap to laiku tā bija pusplika, skujas nobirušas, diezgan bēdīgs skats. Taču man tā bija mīļa, es negribēju, lai to vienkārši salauž pa zariem un iemet miskastē.

Šīs sajūtas mani nav pametušas līdz pat šai dienai. Manās mājās jau sen vairs nav egles uz Ziemassvētkiem. Doma vien, ka es nocirtīšu dzīvu, jaunu koku, lai tas nobirst un nomirst manās mājās, neliekas neko simpātiska. Es nezinu, varbūt vainīga ir tieši Andersena pasaka.

http://hca.gilead.org.il/fir_tree.html

Nav komentāru: