Seid ihr Berliner?

Pagājusī nedēļa aizritēja Jesajas Berlina zīmē. Man bija tas gods piedalīties ne tikai viņa simtgadei veltītās konferences publiskajā daļā, bet arī būt kopā ar daudziem Austrumeiropas un Centrāleiropas jauniem, liberāliem censoņiem, kuri pulcējās arī uz atsevišķiem pasākumiem, galvenokārt, diskusijām ar redzamiem domātājiem, kuri Latviju ikdienā neapciemo. Jāteic, ka darba dēļ nevarēju pilnībā izbaudīt visu šo pasākumu burvību, jo pārsvarā ieskrēju pasākumos aizelsusies no darba un tieši tāda pati atgriezos darbā. Un tomēr es gan paspēju nedaudz iepazīt dažus agrāk nesatiktus jaukus cilvēkus no Gruzijas, Igaunijas, Krievijas, Azerbaidžānas, Slovākijas u.c. tuvākām un tālākām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm, gan arī izbaudīt ļoooooti cienījamu cilvēku pārdomas. Bija burvīgi satikt arī sen neredzētus cilvēkus, kas nu jau kādu laiku Latvijā nedzīvo un bija speciāli atbraukuši uz Berlinam veltīto konferenci vai arī Latvijas apciemojuma laikā nevarēja uz kādu no tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem neatnākt.
Viena no diskusijām, kas man prātā iespiedusies visvairāk, bija tā, kuru vadīja Berlina simtgades goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Jā, jā, nu, patīk man viņa ārkārtīgi... Es joprojām domāju, ka viņa ir tas labākais, kas šajā valstī ir noticis pēc neatkarības atjaunošanas, un, īpaši raugoties tieši no šodienas skatpunkta, ka viss, ko viņa Latvijas labā ir darījusi, diemžēl nav ticis novērtēts un ir izmainīts sīknaudā. Diskusijas nobeigumā Nils Muižnieks viņai lūdza, lai viņa min kādu, viņasprāt, spilgtu konkrētu notikumu, kas ir noticis, pateicoties viņai, un kas, viņasprāt, ir pacēlis Latviju. Viņa vienkārši atbildēja, ka tad, kad viņu ievēlēja par prezidenti, viņai nebija nekāda atbalsta, aprēķina, aiz viņas nestāvēja oligarhi, ka viss, kas viņai bija, bija viņas pārliecība un patiesums un ka acīmredzot tas ir palīdzējis. Un tā tas, manuprāt, ir, to nevar nospēlēt.
Kad piektdien skatījos Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filmu par Jesaju Berlinu „Born in Riga” un tai sekojošās divas senas intervijas ar viņu, atcerējos arī VVF augstāk minētos vārdus. Un, klausoties Berlina nosvērtajās pārdomās, domāju par to, ka patiesi viedi cilvēki ir tik aizkustinoši savā vienkāršībā. Tur nav nekā no bravūras, prastuma, lecīguma, rupjības un naida, kas pēdējā laikā tik uzmācīgi vīdēja no katra stūra un, kā izskatās, turpinās to darīt ar jaunu sparu.
Milzīgs paldies visiem Berlina simtgades organizatoriem. Dž.F. Kenedija „ich bin ein Berliner” nu tiešām ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi ;).
Evita