Catch 22

Iz dzīves - es mazgāju traukus, klausoties Nina Simone. Ja pašpietiekamību var definēt ar mūziku, tad pilna turpat ekciklopēdiska definīcija atrodama manā iPod saturā. Es izvēlos un izbaudu komponentus, kas veido manu dzīvi tieši tādu. Es skatos uz to ar gandarījuma sajūtu un tas dzen mani izvēlēties vēl vairāk (kas šajā kontekstā laikam nozīmē mazāk, bet labāk). Pašpietiekamība rada izolācijas efektu. Taču tā dod necerētu mieru pat laikos, kad sabiedrība (valsts?) jūk prātā. Varu dienām ilgi ignorēt apkārtējo pasauli, pavadot jaukus vakarus sveču gaismā bez smagām pārdomām par ekonomisko sabrukumu un parodiju par valsti kā efektīvu un savos pamatos iecerētu kā lietderīgu sabiedrības pārvaldes mehānismu. Bet reizēm miera jaucējus var sastapt necerētākajās vietās. Man patīk apmainīties ar zināšanām un pieredzi kādā kulinārijas portālā. Laba mūzika virtuvē iedvesmo mani, un dalīties jaunatklājumos, nepametot mājas, ir viena no privilēģijām, ko mums dāvā modernās tehnoloģijas. Ja kulinārie pulciņi vēl aizvien noritētu „dzīvajā realitātē”, nevis virtuālajā telpā, neviens nekad neuzzinātu par manu veģetāro čili ar lēcām un saulē kaltētiem tomātiem. Man patīk dalīties iespaidos, ko rada eksperimenti ar eksotiskiem produktiem. Taču nesen savā iecienītajā kulinārajā portālā saņēmu šādu ziņu, „Kristīne mani sasmīdināja, gandrīz anekdotiski. Nez kāpēc iedomājas, ka tikai Rīgā dzīvo cilvēki, ka tikai šampinjoni ir sēnes, ka tikai lasis ir zivs utt. Man nav gadījies esot pat rajonu centros būt veikalā, kur tirgo tādas lietas, kur nu vēl ciematos un ciematiņos. Realitāte! Horoskopi ar tikai rīdziniekiem domāti, radio un Tv arī gandrīz tikai rīdziniekiem. Bet ēst gribas visiem!” Tā nu es ar savu labo gribu dalīties pārgudros padomos tiku apsēdināta skarbajā realitātē. Par zivīm nezinu – neēdu. Ir nojausma, ka sēnes tomēr ir tās, kas aug mežā. Savukārt ar cilvēkiem gan ir ķēpa. Cilvēki ir dažādi. Ar šādu saukli taču notika pirmās Mozaīkas rīkotās Draudzības Dienas („Cilvēki ir dažādi, mīlestība ir viena”).
Mozaīka izmisīgi vēlas būt tuvāka un pieejamāka saviem biedriem, iesaistīt savās aktivitātes pēc iespējas vairāk cilvēku, būt atvērta un demokrātiska. Taču kad mēs cenšamies veidot pasākumus, lai tuvinātos biedriem, atbalstītājiem un citiem interesentiem, mums nav citu vērtību un citu interešu, uz ko balstīties, kā tikai savējās. Mūsu jaunākā iecere – aicināt interesantus cilvēkus uz atvērtu diskusiju ne tikai par LGBT tēmām, bet par dzīvi, valsti un sabiedrību vispār, atduras klasiskā Catch 22 apburtajā lokā. Mūsuprāt interesanti cilvēki un aktuālas tēmas taču var izrādīties lasis un šampinjoni kādam, kas meklē saldūdens asarus un baravikas. Kā uzrunāt cilvēkus, kas nedzīvo mūsu pašpietiekamības zonā un nedala mūsu intereses un mūsu aktualitātes? Amerikāņu rakstnieks Džozefs Hellers Catch 22 pārvarēšanai piedāvāja visai oriģinālus risinājumus. Novedot šo apburto loku līdz absurdam, viņš parāda, uz kādām muļķībām un bezjēdzībām cilvēks ir spējīgs, neredzot savu dzīvi (situāciju, problēmu) kontekstā ar pārējo pasauli.
Varbūt mēs darām visu ačgārni? Varbūt ir vajadzīgs kaut kas pavisam atšķirīgs?