Buldozers

Lūk, pastarā diena laikam vairs nav tālu. Nu ir pavisam skaidrs, ka LPP/LC Rīgas mēra kandidāts ir Ainārs Šlesers, cilvēks, kuram no iekšām nāk ne tikai skaistums, bet arī kristīgās ģimenes vērtības.

Protams, protams, apetīte rodas ēdot. Jāteic, ka man ir bail no šī cilvēka (?) rijības. Nez no kurienes tā nāk? Droši vien ne jau no Norvēģijas Kristīgās tautas augstskolas.

Būs jau ļoti interesanti pavērot, cik naivi joprojām spēs būt cilvēki un cik aktīvi balsos par LPP/LC pašvaldību vēlēšanās. Nav šaubu, patiesībā ir jau ļoti labi zināms, ka LPP/LC kārtējo reizi par vēlēšanu platformu izmantos homofobiju, jo ir taču skaidrs, ka LGBT cilvēki ar gājieniem un vispār savu eksistenci valsti ir noveduši tajā bedrē, kurā tā patlaban atrodas.

Cilvēki turpina pamest valsti kā žurkas pamet grimstošu kuģi. Ja buldozers kļūs par Rīgas mēru, arī es jau pamatīgāk apsvēršu šo iespēju.

Evita

Lūdzu, nesūtiet Normundu uz Eiropu!

Ir ziema un krīze, tāpēc garajos pelēkajos aukstajos vakaros, kad nevaram atļauties krogus un dzīres un veselība pieklibo, nekas cits neatliek kā mājas mierā lasīt grāmatas un skatīties filmas. Adrenalīnam var mēģināt televīziju, bet vajag stiprus nervus. Nesen ne no laba prāta ieslodzīta četrās sienās un aiz slinkuma celties no dīvāna savā televizora ekrānā novēroju kādu amizantu parādību ar nosaukumu Cerību iela 21. Jā, mūsu pašmāju ražotais laika kavēklis latviešu tautai. Kamēr LTV1 visiem līdzekļiem sparīgi cīnās par finansējumu savam seriālam Neprāta Cena, Rūperts Mērdoks acīm redzot nolēmis latviešu publiku turpināt lutināt ar LNT ražojumu un Cerību ielas iemītniekus vēl aizvien varam sastapt savos tv ektrānos teju katru dienu. Protams, tās nav Hameleonu Rotaļas... Tīri aiz matemātiskas ziņkāres novēroju piecdesmit tūkstoš sēriju amerikāņu fenomenus kā šis, kur varoņi, kuriem aiz loģiska seriāla ritējuma hronoloģijas jau sen bija jābūt mirušiem, vēl aizvien atrod savus pazudušos vecākus un vecvecākus... Aizrauj - vai tiešām Amerikā neviens neprot skaitīt? Bet ne par to ir stāsts. Cerību ielā viss ir savādāk. Pensijas vecuma tantēm, pusaugu meitenēm un visu vecumu un sociālo stāvokļu geju vīriešiem ir iespēja priecēt acis pie sava elka Intara Rešetina smukumiem, dažāda ranga un pieredzes aktieriem acīm redzot lieliska iespēja pārvarēt krīzi, kad teātriem naudas nav un algas nemaksā, televīzijai iespēja aizpildīt ētera laiku, kad nopietnā ziņu tauta vēl nav atnākusi mājās, bet mājās sēdētāji – mājsaimnieki(ces) jau noguruši no tv veikalu piedāvājumiem un devušies gatavot maltītes nopietnajai ziņu tautai, kas jau brauc mājās... Visi vinnētāji, viss loģiski, viss mierīgi rit savu garlaicīgo gaitu. Un te pēkšņi Cerību ielā parādās geji! Mūsu pašmāju seriāla banālajās sižeta līnijās iemaisījusies delikātā tēma... Nu ja tā padomā, statistika ir skarba... Ja Cerību ielā ir kādi 20 varoņi, tad kādiem 2 jābūt seksuālo minoritāšu pārstāvjiem... Paldies dievam mēs vēl skaitīt mākam, atšķirībā no tiem tur Kalifornijā. Nu tad Cerību ielas Normunds ar kariķējoši stereotipiskiem Deivida Bekema un Džordža Maikla plakātiem pie sienas ir atklājies, ka ir gejs. Ne tik vien - viņam ir arī partneris. No vienas puses sanāca tā drusku neveikli un piespiesti... Nu iespējams, tā nav geja vaina, jo neveikli un piespiesti viņiem tur tai Cerību ielā sanāk gluži viss. No otras puses, esam progresīvi priekšā daudziem ārvalstīs ražotiem seriāliem un cita veida tv izklaidēm, kur Vils ir Greisas labālais draugs un radīts smīdināt tautu vai kur Geju Patruļa māca lielajam neveiklajam heteroseksuālim kā nogriezt nagus un neatraugāties dāmas klātbūtnē. Vairums šo mākslīgi veidoto tv tēlu sasūkušies sevī visus iespējamos stereotipus un katru no tiem vismaz desmitkāršo. Reālajā dzīvē nav tāda perfekta vīnu pārzinātāja ar izteiksmīgi skaisti uzkrāsotām acīm, manikīrētiem nagiem, atpazīstama dizainera drēbēm, pie kam ideāli saskaņotās krāsās, seksīgu labāko draudzeni, perfektiem matiem, kliedzoši uzkrītošiem roku žestiem, dzēlīgiem jokiem un nepārspējamu sejas mīmiku, kas tikai ienāk telpā un visiem uzreiz ir jautri. Tas ir tēls, kas gadiem ilgi veidojies televīzijā, filmās, teātrī un citos mākslas veidos, kas varbūt sākotnēji nesa kādu cēlu mērķi integrēt geja tēlu kopējā ainā, bet gala rezultātā panāca stereotipa izveidošanos, no kura izrādās ļoti grūti izrauties. Mūsu Cerību ielā Normunds nav ne klauns, ne meiteņu labākais draugs. Viņš ir vienkārši cilvēks, viens no varoņiem, ko garāmejot varētu pat nepamanīt. Turklāt viņam ir māte, partneris un lēšu, ka arī darbs. Kāda satriecoša vēsts raidlaikā starp tv veikalu un vakara ziņu izlaidumu - Normunds ir gluži tāds pats kā citi!
Godīgi sakot, kopš nejauši atklāju šādu negaidītu sižeta pavērsienu LNT pēcpusdienas ēterā, manī modusies tīri cilvēcīga interese, vai Normunda stāsts tiks turpināts un attīstīsies vai atkarībā no seriāla mērķa auditorijas reakcijas geji pazudīs no stāsta peripētijām pēc ASV seriālu analoģijas, kur, ja kādam varonim viena vai otra iemesla dēļ jāizgaist, to allaž nosūta ceļojumā pa Eiropu, kas ilgst vismaz 20 gadus.

Par izdzīvošanu, cilvēcību, naidu un izslēgšanu

No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi.

Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:

„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””

Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu.

Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.

Evita

Par cilvēktiesību aizstāvjiem

Oktobra sākumā Briselē un novembra sākumā Strasbūrā man bija tas gods piedalīties un uzstāties cilvēktiesību aizstāvju konferencēs. Strasbūras konferences saturu palīdzēju pat veidot, jo biju konferences gatavošanas darba grupas locekle. Ir ļoti patīkami, ka tieši Mozaīkai ir iespēja aktualizēt LGBT jautājumus un pārstāvēt Eiropas LGBT tiesību aizstāvjus Eiropas mērogā kopā ar citu sabiedrības grupu tiesību aizstāvjiem. Jāteic arī, ka tikai kopš nesena laika LGBT tiesību aizstāvju problēmām tiek pievērsta īpaša uzmanība Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un nu jau arī ANO mērogā.

Ar jēdziena “cilvēktiesību aizstāvis” juridisko nozīmi iepazinos pagājušā gada novembrī Dublinā, kad piedalījos starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Frontline” reizi divos gados organizētajā Dublinas platformā, uz kuru sabrauc cilvēktiesību aizstāvji no visām pasaules malām.

Abas augstākminētās konferences rīkoja attiecīgi Eiropas Savienība un Eiropas Padome par godu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienai. Tiesa, tas nebija vienīgais iemesls. Mazāk zināms ir fakts, ka šogad aprit 10 gadi, kopš ANO tika pieņemta deklarācija par indivīdu, grupu un sabiedrības organizāciju tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītās cilvēktiesības un pamatbrīvības (Declaration on the Right and Responsibility of Individuals, Groups and Organs of Society to Promote and Protect Universally Recognized Human Rights and Fundamental Freedoms). Savukārt 2008. gada februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma deklarāciju par Eiropas Padomes darbībām, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu to darbību (Declaration of the Committee of Ministers on Council of Europe action to improve the protection of human rights defenders and promote their activities).

Jāatzīst, ka meklētājos neatradu abu minēto dokumentu tulkojumus latviešu valodā. Šo trūkumu noteikti vajadzētu novērst, jo Latvijā valda īpaša neizpratne par cilvēktiesību jautājumiem vispār, kur nu vēl par to, kas tie cilvēktiesību aizstāvji tādi ir. Atmosfērā, kurā Mozaīkas cilvēki tiek dēvēti par „perversijas sludinātājiem”, „ekstrēmistiem” un kā tik vēl ne, būtu ļoti svarīgi turpināt atkārtot, kāda tad ir patiesība. Vēl jo vairāk, ja daudzi „zinātāji” ir varas pārstāvji. Tieši tāpēc ir vērts īpaši izcelt valsts pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju darbības nodrošināšanu. Lūk, daži no tiem, kas minēti ANO cilvēktiesību aizstāvju deklarācijā:

Art. 2 1. Each State has a prime responsibility and duty to protect, promote and implement all human rights and fundamental freedoms, inter alia, by adopting such steps as may be necessary to create all conditions necessary in the social, economic, political and other fields, as well as the legal guarantees required to ensure that all persons under its jurisdiction, individually and in association with others, are able to enjoy all those rights and freedoms in practice.

2. Each State shall adopt such legislative, administrative and other steps as may be necessary to ensure that the rights and freedoms referred to in the present Declaration are effectively guaranteed.

Art. 8 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to have effective access, on a non-discriminatory basis, to participation in the government of his or her country and in the conduct of public affairs.

2. This includes, inter alia, the right, individually and in association with others, to submit to governmental bodies and agencies and organizations concerned with public affairs criticism and proposals for improving their functioning and to draw attention to any aspect of their work that may hinder or impede the promotion, protection and realization of human rights and fundamental freedoms.

Art. 9 1. In the exercise of human rights and fundamental freedoms, including the promotion and protection of human rights as referred to in the present Declaration, everyone has the right, individually and in association with others, to benefit from an effective remedy and to be protected in the event of the violation of those rights.

2. To this end, everyone whose rights or freedoms are allegedly violated has the right, either in person or through legally authorized representation, to complain to and have that complaint promptly reviewed in a public hearing before an independent, impartial and competent judicial or other authority established by law and to obtain from such an authority a decision, in accordance with law, providing redress, including any compensation due, where there has been a violation of that person's rights or freedoms, as well as enforcement of the eventual decision and award, all without undue delay.

3. To the same end, everyone has the right, individually and in association with others, inter alia:

(a) To complain about the policies and actions of individual officials and governmental bodies with regard to violations of human rights and fundamental freedoms, by petition or other appropriate means, to competent domestic judicial, administrative or legislative authorities or any other competent authority provided for by the legal system of the State, which should render their decision on the complaint without undue delay;

(b) To attend public hearings, proceedings and trials so as to form an opinion on their compliance with national law and applicable international obligations and commitments;

(c) To offer and provide professionally qualified legal assistance or other relevant advice and assistance in defending human rights and fundamental freedoms.

4. To the same end, and in accordance with applicable international instruments and procedures, everyone has the right, individually and in association with others, to unhindered access to and communication with international bodies with general or special competence to receive and consider communications on matters of human rights and fundamental freedoms.

5. The State shall conduct a prompt and impartial investigation or ensure that an inquiry takes place whenever there is reasonable ground to believe that a violation of human rights and fundamental freedoms has occurred in any territory under its jurisdiction.

Art. 12 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to participate in peaceful activities against violations of human rights and fundamental freedoms.

2. The State shall take all necessary measures to ensure the protection by the competent authorities of everyone, individually and in association with others, against any violence, threats, retaliation, de facto or de jure adverse discrimination, pressure or any other arbitrary action as a consequence of his or her legitimate exercise of the rights referred to in the present Declaration.

3. In this connection, everyone is entitled, individually and in association with others, to be protected effectively under national law in reacting against or opposing, through peaceful means, activities and acts, including those by omission, attributable to States that result in violations of human rights and fundamental freedoms, as well as acts of violence perpetrated by groups or individuals that affect the enjoyment of human rights and fundamental freedoms.

Īpaši interesants man šķiet deklarācijas 14. un 15. pants:

Art. 14 1. The State has the responsibility to take legislative, judicial, administrative or other appropriate measures to promote the understanding by all persons under its jurisdiction of their civil, political, economic, social and cultural rights.

2. Such measures shall include, inter alia:

(a) The publication and widespread availability of national laws and regulations and of applicable basic international human rights instruments;

(b) Full and equal access to international documents in the field of human rights, including the periodic reports by the State to the bodies established by the international human rights treaties to which it is a party, as well as the summary records of discussions and the official reports of these bodies.

3. The State shall ensure and support, where appropriate, the creation and development of further independent national institutions for the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms in all territory under its jurisdiction, whether they be ombudsmen, human rights commissions or any other form of national institution.

Art. 15 The State has the responsibility to promote and facilitate the teaching of human rights and fundamental freedoms at all levels of education and to ensure that all those responsible for training lawyers, law enforcement officers, the personnel of the armed forces and public officials include appropriate elements of human rights teaching in their training programme.

Par to, cik čakli mūsu valsts cenšas sekot deklarācijā minētajam, katrs varam izdarīt secinājumus paši…

Evita

Par pilsonību un pilsonību

Trešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.
Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo.
Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.
Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.
Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?
Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.
Linda

Par tiem, kas tic

Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī K.Suns norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu.

Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.

Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.

Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Front Line. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.

Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.

Jauku vakaru!

Evita

HIV/AIDS profilakse

Pasaulē statistikas dati par inficēšanos ar HIV vīrusu liecina par to, ka šo cilvēku skaits neiet mazumā bet, tieši otrādi, pieaug. Arī Latvijā, diemžēl, medicīnas dati liecina par līdzīgu ainu. Viena no lielākajām riska grupā arvien ir vīrieši, kuriem ir sekss ar citiem vīriešiem. Mēs to zinām. Mūsu valsts arī to zin, un to zin tās iestādes, kuras atbild par tautas veselību un labklājību. Kā tad ir izskaidrojams fakts, ka Latvijā pēdējo 10 gadus nav veikts NEVIENS PĒTĪJUMS par to, kāda ir šīs riska grupas seksuālā uzvedība, tās veselības stāvoklis un zināšanas par drošu seksu un sevis aizsargāšanu? Nekā savādāk jau to nevar izskaidrot kā ar intereses trūkumu -sak',vai tad nav svarīgākas lietas mūsu valstī par geju "čubināšanu"? Un vispār - vai tad mūsu valstī ir geji? Vai tad tie nav tikai saujiņa no rietumiem importētu jandāliņu cēlāji, kas reizi gadā izālējas Rīgas ielās? Bet, ja tomēr ir - vai tad nav paši vainīgi, ka saslimst???
Piedodiet manu ironiju, bet šādi viedokļi tik tiešām izskan ne tikai no "radikālajiem grupējumiem" bet arī no mūsu politiķu mutēm.
Tāpēc mēs ar lielu prieku piedalījāmies Sabiedrības Veselības Aģentūras konkursā par pētījuma "HIV prevalence un riska faktoru izplatība vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem" veikšanu, un ar gandarījumu uztvērām to, ka Mozaīka šo konkursu uzvarēja. Aktivitātes jau ir sākušās, septembrī katrs, kas vēlas varēs piedalīties pētījumā. Piedāvāsim tikties ar mediķi, nodot asins analīzi un aizpildīt anketu gan Rīgas klubos (piektdienas un sestdienas vakaros), gan arī Mozaīkas birojā un AIDS konsultāciju kabinetā (1. slimnīcā). Katram ir iespēja atrast kādu brīdi un sev piemērotu vietu lai piedalītos pētījumā. Anonimitāte tiek garantēta, netiks izpausta nedz informācija par testa rezultātiem, nedz pats fakts, ka pētījuma dalībnieks ir vīrietis, kuram ir sekss ar vīriešiem. Sīkāka informācija ir lasāma gay.lv un mozaika.lv lapās.
No savas puses gribētu izteikt tādu lielu lūgumu katram, kas sastopas ar šo informāciju arī pieņemt lēmumu par piedalīšanos pētījumā. Pat tādā gadījumā, ja esi pavisam nesen veicis veselības pārbaudi. Pat tādā gadījumā, ja esi HIV pozitīvs. Pat tādā gadījumā, ja tavi tuvākie cilvēki nezin, ka tev ir sekss ar vīriešiem. Jo lielāks būs pētījuma respondentu skaits, jo kvalitatīvāks būs pētījums, jo labāki būs argumenti tam, ka valstij ir nepieciešams iesaistīties VISU iedzīvotāju veselības jautājumu risināšanā (neizslēdzot homoseksuāļus) un jo mazāks pamats būs dažādiem sektantiem un ekstrēmistiem aurot par AIDS izplatību starp gejiem. Un, galu galā, būs sperts viens solis uz biedējošās statistikas līknes pagriešanu uz leju.
Linda