Vēlreiz par ģimenes vērtībām

Šobrīd klausos „Dienas” audio interviju ar, kā raksta Kārlis Streips savā blogā, „pusministru Kastēnu”[1] un nevaru pat īsti pateikt, kā es jūtos. Nāk smiekli, bet reizē ir tā sajūta, kad ir tik ļoti neērti par otru cilvēku, ka aiz kauna gribas ielīst zemē. Īpaši par to neizsakāmi trulo attaisnošanos, ka „nezinu, vai to var nosaukt par pieskaršanos” un ka tā esot tikai spēle. Nez vai viņa sieva domā tāpat? Un, jā, par visām emocijām stiprākais ir pretīgums par to liekulību. Atceros tās reizes, kad O. Kastēns kaislīgi stāstīja par ģimenes vērtībām. Parasti tas noticis LGBT jautājumu kontekstā. Te nu mēs redzam, kas ar tām tiek saprasts. Acīmredzot galvenais, lai (potenciālie) seksa partneri nebūtu sava dzimuma. Iespējams, ja O. Kastēns būtu izteicis komplimentu par skaistām krūtīm un mēģinājis pieskarties kāda vīrieša intīmajām zonām, viņš atkāptos no amata. Bet tagad var atvainoties „ģimenei un partijai” (atvainošanās „partijai” vispār atgādina tos visādu svarīgu vērtību piesātinātos laikus, kurus kā bērns vēl paspēju piedzīvot), un lieta darīta. Un vēl es ļoti brīnos par to, kā ministrs ir varējis darboties sabiedrisko attiecību jomā. Neveiksmīgāku komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, kāda O. Kastēnam izdevusies pēdējo mēnešu laikā, ir ļoti grūti iedomāties.

Stāsts nav par to, ka O. Kastēnam nevajadzētu krāpt sievu. Viņš ir pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības rīkoties, kā viņam tīk. Stāsts ir par to, ka nevajag ar putām uz lūpām propagandēt to, kam viņš pats netic. „Klausieties manos vārdos, nevis skatieties uz maniem darbiem” princips nav efektīvs. Vismaz tā gribētos cerēt.

Evita

---

[1] http://www.diena.lv/lat/politics/politika/kastens-skaidro-ka-tikai-spelejies

Pārdomas

Te nu mēs esam, dienu pēc Draudzības dienām. Daudzi vaicā kā jūtos. Jūtos nekā. Ja pirms diviem gadiem sajūta bija gan šoks, gan arī kaifs par to, ka visi esam dzīvi, un pagājušajā gadā bija milzīgs prieks, ka vispār notika gājiens, tad šogad... nezinu. Nogurums, prieks, ka viss ir pagājis, pateicība, ka nevienam nekas slikts nenotika. Tajā pat laikā, milzīgas, bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds atlauza mūsu it kā drošo mājas lapu, nozaga biedru sarakstu un to publicēja. Kāpēc? Man ir liels kauns to mūsu biedru priekšā, kas uzticējās mums. Saprotu, ka tā nebija mūsu vaina, bet tomēr... varu tikai cerēt, ka nekas ļauns no tā visa nebūs.
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda

Uzbrukums mājas lapai

Šodien kādam izdevās uzlauzt Mozaīkas mājas lapu, dzēst daļu datu un lapā ievietot savas fotografijas. Tāpēc šobrīd lapa ir balta - kamēr izdosies to atjaunot. Tas gan ir inteliģenti, brutāli aizbāzt otram muti. Laikam tas liecina par šīs personas vai grupas augsto izglītību, asajiem prātiem un dziļo izpratni par demokrātiju. Kāpēc es nebūšu pārsteigta, ja uzzināšu, ka viņi arī sevi dēvē par kristiešiem un "tradicionālo ģimenes vērtību" aizstāvjiem?
Linda

Mozaīkas uzruna 11. novembra krastmalā

Esat sveicināti visi, kas esat šodien atnākuši uz 11. novembra krastmalu. Kā mums pirms dažām dienām atgādināja Rīgas vice mērs Almers Ludviks, šai vietai ir liela simboliska nozīme Latvijas valstiskajā, t.sk. latviešu tautas apziņā un vēsturē – tieši šeit 1991.g. notika lielākā manifestācija pret padomju okupāciju, kurā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.

Rīga - Berlīne

Otrdien Berlīnes sirdī, pretī holokaustā noslepkavoto ebreju piemineklim un pāris simt metru no Brandenburga vārtiem tika atklāt piemineklis nacionālsociālisma vajātajiem homoseksuāļiem. Viņu bija daudz, pēc oficiālajiem datiem ap 50,000. Septiņi tūkstoši zaudēja savas dzīvības savas seksuālās orientācijas dēļ (un kādam vēl šķiet, ka seksuālā orientācija ir "izvēle"?). Pieminekļa atklāšanā piedalījās Vācijas kultūras un mediju lietu ministrs, Bernd Neumann kā arī Berlīnes mērs, Klaus Wowereit. Abi savās runās pieminēja to, ka diemžēl tieši šai cilvēku grupai vajāšanas nebeidzās arī tad, kad Vācijā bija kritis nacionālsociālisms. Bija jāpaiet vēl vairāk nekā 20 gadiem pirms Rietumvācija atcēla pantu par homoseksuālu darbību kriminalizāciju (DDR to neatcēla vispār). Bija jāpaiet 63 gadiem pirms apvienotajā Vācijā tapa šis piemineklis. Diemžēl pēdējais koncentrācijas nometni pārdzīvojošais gejs mira 2005. gadā, nesagaidījis šo dienu. Viņa atmiņas tika citētas atklāšanas laikā - atmiņas par to, kā viņa acu priekšā nometnes sargi sarīdīja savus suņus, kas visu acu priekšā saplosīja cilvēku. Cilvēku, kas bija gejs, un acu liecinieka pirmā mīlestība.
Visi, kas teica runas piemiekļa atklāšanas ceremonijā pieminēja to, ka diemžēl vēl šodien homoseksuāļi tiek diskriminēti un vajāti savas seksuālās orientācijas dēļ. 86. pasaules valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma. 7 valstīs tiek izmantots nāvessods. Vēl daudzās citās valstīs homoseksuāļiem tiek liegta vai apšaubīta pulcēšanās un vārda brīvība, tiek apšaubītas viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir. Daudzās valstīs homoseksuāliem cilvēkiem nav iespējas veidot juridiski atzītas ģimenes.
Rīgas vicemērs Andris Ārgalis sestdien notiekošo gājienu par vienlīdzību dēvē par "izvirtības propagandu". Savukārt RD deputāts Almers Ludvigs ir izteicies, ka gājiens "mestu izaicinājumu 11. novembra krastmalas "dziļi simboliskajai nozīmei un radītu morālu kaitējumu rīdziniekiem"" (tieši kuriem rīdziniekiem? Visi Mozaīkas valdes locekļi ir rīdzinieki...).
Esot Berlīnē, klausoties vakardienas uzrunas un lasot par šo pasākumu šodienas Vācijas presē, ziņas no Latvijas šķiet gan groteskas, gan smieklīgas un nožēlojamas. Kas ir tādi Ārgalis un Ludvigs, ar kādām tiesībām viņi atļaujās tā runāt par saviem līdzpilsoņiem, par savas pilsētas iedzīvotājiem, par savu algu maksātājiem? Vai viņi šos vārdus spētu atkārtot acīs skatīdamies Berlīnes mēram, kurš ne tikai ar skaistiem vārdiem atklāja pieminekli, bet arī pats pirms dažiem gadiem publiski pateica, ka ir gejs - "un tā ir labi"? Un vai viņi tiešām iedomājās, ka Latvijas galvas pilsētas izaugsmi un attīstību nodrošinās tikai heteroseksuāli, fanātiski kristīgi, baltai rasei piederoši ārieši ar zilām acīm un atņirgtiem zobiem?
Ir sāpīgi saprast, ka mums laikam vēl ilgi būs jādzīvo provinicālisma pīļu dīķī kamēr atvērtas un daudzveidīgas pilsētas kā Berlīne attīstās par pasaules metropolēm.
Linda

Imagine all the people...

Pagājušajā gadā, rīkojot Draudzības Dienas, Mozaīkas birojā varēja vērot apbrīnojamu ainu. Trīs heteroseksuālas sievietes strādāja vaiga sviedros, lai 2007.gada gājiens noritētu gludi. Viņas būrās pa dažādu iestāžu birokrātiskajiem koridoriem, koordinēja brīvprātīgos, pārzināja Draudzības Dienu 2007 smalkākās nianses un ne vienu vien vēlu vakaru un agru rītu pavadīja plānojot, organizējot, ceļot un nesot. Nekas nebija neizdarāms. Viss tika paveikts. Vēl pāris dienas pirms gājiena, kad likās, ka jūk un brūk viss, kas vien varēja jukt un brukt, Mozaīkas biroja vadītāja Anna teica man - „mēs visu paspēsim!” Un visu paspēja!
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?

Kristīne Garina

Par ģimenes vērtībām

Šodienu pēc intensīvas darba nedēļas gribējās pavadīt pavisam mierīgi, bet galu galā tā izvērtās par iespaidiem bagātu. Pēc priekšpusdienā notikušās intervijas ar „Dienas” žurnālisti mēs ar manu dzīvesbiedri Līgu pusdienojām un lasījām interviju ar ģimenes lietu ministru A. Baštiku, kurš norādīja, ka Aivitas Putniņas pētījumā „Neredzamās viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā” parādoties „dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās”. Pēc šīs „pērles” izlasīšanas atcerējāmies, ka šodien taču tiek rīkoti „Jaunās paaudzes” cilvēku rīkotie, Rīgas domes un BĢLM ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem atbalstītie Ģimenes svētki.

Tā nu devāmies turp. Vērmanītī rosījās cilvēki ar bērniem, kuri priecīgi turēja rokās balonus ar ģimenes svētku logo, skanēja mūzika, bet zālājs un celiņi bija pamatīgi piemētāti ar saldējumu ietinamajiem papīriem un citām drazām. No kādas kundzes ieguvām pasākuma programmu, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka šis pasākums tiek rīkots tradicionālo ģimenes vērtību atbalstam. Tātad cilvēkiem, kuri LPP/LC acīs vienīgie ir veiksmīgi un nav bankrotējuši savās attiecībās. Devāmies prom, bet atgriezāmies, lai paskatītos gājienu, kura dalībnieki devās no Vērmanīša uz Doma laukumu gar Brīvības pieminekli. Pa priekšu gāja pūtēju orķestris, kas spēlēja svinīgu mūziku, un aiz tā vienā rindā kaislīgie tradicionālo ģimenes vērtību „sargi” – J. Pujats, J. Vanags un A. Baštiks – visi melnās drēbēs un svinīgām sejām. Uzreiz aiz viņiem – vēl kaislīgākais A. Ļedjajevs. Šo cilvēku savienība man vienmēr likusies tik groteska. Bija tiešām baisi atrasties tik tuvu cilvēkiem, kas sapludina valsti ar baznīcu un kurina naidu, izmantojot Dieva vārdu.

Noskatījāmies arī daļu pasākuma Doma laukumā. Jau pašā sākumā tā vadītājs A. Blodons atgādināja, ka „ģimene bez bērniem nav ģimene”. Pēc pāris dziesmām pie mikrofona nāca J. Vanags un skaitīja lūgšanu par ģimenēm (protams, tikai par „pareizajām”), bet pēc tam uzrunu teica... Jā, jā, V. Zatlers... Uzkavējāmies vēl kādu mirkli pēc tam. Katrā iespējamā brīdī tika atkārtots, ka tradicionālā ģimene esot Latvijas lepnums un spēks. Gribējās uzzināt, cik radošs nedēļu pirms Draudzības dienām būs J. Pujats. Sagaidījām gan tikai brīdi, kad viņš, sveicot kādu nominēto kundzi, teica, ka dāvina viņai „Mozaīkā veidotu Dievmātes attēlu”.

Skatījos uz to visu un domāju, kas visiem tiem cilvēkiem, kuri tik ļoti nīst LGBT cilvēkus, notiks, kad gejiem un lesbietēm Latvijā būs tiesības reģistrēt savas attiecības un audzināt savus bērnus neslēpjoties? Vai šiem cilvēkiem kaut kas tiks atņemts? Vai viņi tāpēc kļūs nelaimīgāki? Nē, protams. Gluži pretēji – sabiedrība kopumā būs daudz laimīgāka, jo piepildītāku dzīvi varēs dzīvot tie cilvēki, kurus, lai arī viņi strādā šīs valsts labā tāpat kā pārējie, valsts ignorē un pat pazemo. Un, kad sabiedrība kļūs informētāka par LGBT cilvēkiem, tā kļūs pret tiem draudzīgāka, jo gaisīs LPP/LC + baznīcas apzināti kultivētās LGBT cilvēku demonizācijas un mistifikācijas pamats - nezināšana.

Interesanti ir tas, ka LPP/LC vēlas ģimenes jēdzienu monopolizēt pilnīgi nepamatoti. Gan Satversmes 110. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse apliecina, ka ģimene nebūt nav saistīta tikai ar laulības attiecībām, bet gan ietver sevī arī citas attiecības. Ģimenes dzīves interpretācijā svarīga ir bioloģiskā un sociālā realitāte. Ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena.

Evita Goša