R.I.P. Stephen Gately

„Boyzone” nebija mana mīļākā puišu grupa, lasi, boyband. Mans mīļākais boyband līdz par šim laikam droši vien ir „The Beatles”. „The Monkees”. „Wham!”. Varbūt tāpēc vakar tik traģiski mūžībā aizgājušā Stīvena Geitlija (Stephen Gately) vārds man nekad tā īsti nav asociējies ar mūziku. Vairāk ar mūsu laiku vēsturi.
1999.gadā Stīvens Geitlijs, toreiz vēl viena no super-boyband „Boyzone” sejām un balsīm, iznāca no skapja. 23 gadu vecumā, savas karjeras krustcelēs, „Boyzone” pastāvēšanas pēdējos mēnešos un vienu soli pirms savas solo karjeras sākuma, viņš publiski atzina, ka ir gejs, un ka viņa dzīvesdraugs ir cita tolaik populāra boyband „Caught in the act” dalībnieks. „Boyzone”, tolaik lielākais Īrijas eksporta produkts pasaulē, beidza pastāvēt tikai dažus mēnešus vēlāk un Stīvens Geitlijs pazuda no pasaules popmūzikas redzesloka.
Lai gan popmūzika, sevišķi Eiropas un jo sevišķi Britu salu popmūzika, kur „Boyzone” arī plūca savus lielākos laurus, ir, iespējams, vismazāk homofobiskā vide pasaulē, jāatdzīst, ka maz varu nosaukt piemērus, kad mūziķi atklāj savu homoseksualitāti karjeras sākumā. Vai arī mēs par viņiem vienkārši nekad neuzzinām. Lai cik homoseksuāli-labvēlīgas un geju-draudzīgas nebūtu popmūzikas aizkulises, par mūziku maksājošā publika nav paredzama. Džordžs Maikls atklāja savu homoseksuālo orientāciju 15 gadus pēc tam, kad pirmo reizi kļuva slavens. Eltons Džons savā karjeras kāpumā bija precējies, ar sievieti. Deivids Bovijs sagaidīja seksuālās revolūcijas pašu kulmināciju, lai paziņotu, ka ir biseksuāls. Nils Tenants parādījās uz geju žurnāla Attitude vāka dekādi pēc „Pet Shop Boys” slavas uzplaukuma. Nav jāmeklē tik tālā pagātnē – jaunā „karstā” pop zvaigzne Mika iznāca no skapja pirms pāris mēnešiem, arī tikai pēc tam, kad bija jau nopelnījis savus pirmos miljonus ar „Life in cartoon motion” albumu.
Homoseksuāli izpildītāji, jau no paša karjeras sākuma, vienmēr tiek ielikti kādā citā kategorijā, nekad ne meinstrīmā. Viņi ir alternatīvi, labākajā gadījumā elitāri. Rufus Wainwright. Antony and the Johnsons. Declan Bennett. Brīnišķīgi talantīgi mūziķi, kas tomēr nez vai jebkad savā karjerā savāks stadionu koncertus. Stīvens Geitlijs pēc „Boyzone” arī nekad vairs nedziedāja tik lieliem cilvēku pūļiem kā tad, kad bija daļa no meinstrīma. Žēl, ka tik maz cilvēku zina, ka kvantitāti viņa karjerā aizvietoja kvalitāte. Viņš dziedāja, un ļoti labi dziedāja, uz Londonas WestEnd muzikālo teātru skatuvēm, kur katru viņa uzstāšanos dzirdēja vien pāris simti cilvēku.

Manuprāt, Stīvens Geitlijs ir veidojis daļu vēstures – LGBT kustības un vienlaicīgi arī popmūzikas vēsturi. Pirmais no skapja iznākušais boyband produkts. Produkts, kas ticis atlasīts, radīts un veidots, vizuāli un emocionāli, lai līdz neprātam tracinātu meitenes 11 – 15 gadu hormonu svārstību fāzē. Drosmīgi. 3 gadus vēlāk pasaulē pirmo dziedošo realitātes šovu, britu Pop Idol , kas kopš tā laika franšīzēts pa visu pasauli līdz nelabumam, pirmo reizi 2002.gadā uzvarēja Vils Jangs (Will Young). Viņš atklāja savu homoseksualitāti pēc balsošanas, kurā 4.6 miljoni britu izvēlējās viņu par šova uzvarētāju. Vēl gadu vēlāk Robijs Viljams izteicās, ka tik daudzi geji popmūzikā mēģina izlikties heteroseksuāli, ka viņš, vienmēr oriģināls, būs vienīgais heteroseksuālis, kas izliekas par geju.

P.S. Stīvens Geitlijs nomira vakar, 10.oktobrī, 33 gadu vecumā. Viņš atpūtās Spānijā kopā ar savu vīru Endrjū, ko 2003.gadā aprecēja neoficiālā ceremonijā Lasvegasā, bet vēlāk, 2006.gadā, oficiālā ceremonijā Lielbritānijā.

Stīvena Geitlija oficiālajā mājas lapā šodien var lasīt :
'We are completely devastated by the loss of our friend and brother, Stephen. We have shared such wonderful times together over the years and were all looking forward to sharing many more. Stephen was a beautiful person in both body and spirit. He lit up our lives and those of the many friends he had all over the world. Our love and sympathy go out to Andrew and Stephen's family. We love you and will miss you forever, 'Steo'.' From Ronan, Keith, Mikey & Shane

Dimiters metas cīņā par LGBT !

Kaspars Dimiters ir izdomājis jaunu atšifrējumu labi pazīstamajai abreviatūrai LGBT - Laiks Glābt Bojāejošo Tēvzemi ! Tā apgalvo Dimitera kungs savā emuārā ar tādu pašu nosaukumu. No kāda, kas uzskata, ka mūsu Saeimā ir „daudz brīnišķīgu cilvēku”, šis patiešām skan diezgan ciniski. Varbūt īstenam savas tautas patriotam pirmām kārtām Tēvzeme būtu jāglābj no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, un tikai tad būtu jāķeras klāt geju un lesbiešu kino kluba likvidācijai? Saprotams, sekas no geju un lesbiešu kino kluba pastāvēšanas varētu būt graujošas! Kāds vēl pasarg dies’ noskatīties kādu filmu, kas krasi disonēs ar Dimitera kunga bieži pieminēto garīgo skaidrību. Interesanti, vai Dimitera kungam ar visu kundzi nebūtu jāguļas arī uz Parex Plaza kāpnēm, ņemot vērā garīgās skaidrības pārpilnību, kas plūst no šī kinoteātra ekrāniem? Vai Amerikas „bojeviki” tik ļoti negrauj mūsu garīgo skaidrību kā kvalitatīvs kino par geju un lesbiešu tēmu?
Soross ir ļauns tieši kā ebrejs , nemaz nerunājot par vārdu nēģeri, kas, gan nomaskēts ar smaidiņu, tomēr slēpj sevī draudus, ko acīm redzot Dimitera kungs jūt pret visu, kas ir kaut nedaudz savādāks. Man ir Dimitera kungam labas un sliktas ziņas. Sāksim ar sliktajām. Mēs (un ar vārdu „mēs” es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, kam, starp citu, arī pieder šī valsts) esam ne tikai balti heteroseksuāli vīrieši labākajos gados. Mēs esam arī ebreji un arī čigāni. Mēs esam ne tikai kristieši – mēs esam arī krišnaīti, musulmaņi un, starp citu, arī ateisti. Mēs esam heteroseksuāli un homoseksuāli. Gaļēdāji un veģetārieši. Precēti un neprecēti. Ja Kasparam Dimiteram liekas, ka Latvija pieder tikai viņa uzskatiem un tikai viņa reliģijai, un tikai viņa ģimenes modelim, un tikai viņa tautībai, un tikai viņa rasei, un tikai viņa seksualitātei (ko , starp citu, viņš ir izrādījis un izbazūnējis pa visu Latviju daudz skaļāk kā jebkurš praida gājējs savējo!), tad viņš dziļi maldās. Mēs esam dažādi un Latvija pieder mums visiem. Labās ziņas ir tās, ka šeit vieta ir arī tādiem kā Kaspars Dimiters. Lai dibina savu kino klubu, lai nosauc to „Baidos no visa savādākā” un lai rāda savai gaumei un saprašanai atbilstošas filmas uz nebēdu! Apsolos, ka mēs neiesim protestēt, negulsimies ceļā šī klubiņa apmeklētājiem un nelaistīsim tos ar LGBT-ūdeni !

Par cietsirdību un tiem, kam nav iespējas sevi aizsargāt

Šī gada 14. janvārī Ivars Godmanis teica, ka esam modušies citā Latvijā. Nu man gribas teikt tieši to pašu – no šodienas, 17. septembra, vismaz es noteikti dzīvoju citā Latvijā. No šodienas tā ir ne tikai zeme, no kuras cilvēki kā žurkas no slīkstoša kuģa bēg materiālu iemeslu dēļ un drausmīgas sociālās vides dēļ, un ne tikai zeme, kurā tēze „viens likums, viena taisnība visiem” ir anekdote. No šodienas tā ir zeme, kurā drīkstēs nežēlīgi slaktēt dzīvniekus tāpēc, ka vienam Tautas partijas atbalstītam uzņēmējam ir pasūtījums no Zviedrijas musulmaņiem. Protams, tas valsts kasē ienesīs naudu. Bet naudu tajā ienestu arī citi „ekonomikas veicināšanas pasākumi”. Vienā no plakātiem šodien pie Saeimas bija „aicinājums” steidzamības kārtā atļaut rīkot koridu. Man ir vēl dažas idejas. Varbūt mēs varētu atļaut, piemēram, rīkot publiskas suņu un gaiļu, un jebkuru citu dzīvnieku cīņas, pārdodot biļetes. Piemēram, Vērmanītī, Doma laukumā vai Mežaparkā. Nešaubos, ka sanāktu diezgan daudz „mīlīgu” cilvēku izpriecāties par šādiem pasākumiem. Un vispār jau dažādās pasaules malās ir visādi dzīvnieku slaktēšanas veidi. Kāpēc mums vajadzētu samierināties ar asins notecināšanu pie apziņas esošiem dzīvniekiem tāpēc, ka ir pasūtījums no Zviedrijas? Ja mēs piedāvātu arī citādu rituālu kaušanu, varbūt mēs dabūtu pasūtījumus no dažādām citām valstīm? Mēs varētu eksportēt uz nebēdu, ekonomika būtu atveseļota, cilvēkiem būtu darbs.

Mani nebeidz pārsteigt deputātu liekulība. Vienam puisim šorīt bija plakāts: „Geju sekss uztrauc, bet lopu kaušanas veids – nē.” Cilvēki, kuri veido savstarpējās attiecības saskaņā ar savām jūtām, ir izolējami, bet nežēlīga dzīvnieku mocīšana ir morāla? Bērniem var ar priecīgu smaidu stāstīt, cik tas ir labi? Es nespēju aptvert šo ārprātu. Es esmu pret jebkuru dzīvnieku rūpniecisku nogalināšanu. Bet, ja es nevaru ietekmēt nogalināšanu vispār, es tomēr mēģināju ietekmēt to, lai netiek pieņemts lēmums slaktēt ar cietsirdīgākām metodēm, nekā tas notiek šobrīd. Diemžēl tas ir noticis. Un kauns par šo valsti ir kļuvis vēl lielāks.

Evita

Efrems

Vakar saņēmu vienu priecīgu un vienu skumju ziņu. Vienam manam labam draugam nomira tēvs. Otram piedzima dēls. Dzīves lielie notikumi, no kuriem nevienam neizbēgt. Kādu dienu arī mana drauga jaundzimušais puisītis zaudēs savu tēvu (cerēsim, jo pretējais notikums - zaudēt bērnu - ir daudzreiz briesmīgāks).
Jaunie vecāki, protams, ir ļoti lepni, un jau pirmajā dienā pēc lielā notikuma izsūtīja vēstules visiem draugiem, paziņojot, ka mazais Efrems ir 51 cm garš, sver 3,2 kg un tiks kristīts Stokholmas Doma baznīcā šī gada decembrī. Turklāt viņam dažas nedēļas pēc kristībām tiks rīkota „dzimšanas dienas ballīte” Briselē.
Mazajam Efremam ir laimējies. Viņš ir piedzimis mīlošā ģimenē, viņš bija dikti gaidīts un gribēts. Viņa vecāki ir labi situēti, strādā labos darbos, ir izskatīgi un patīkami cilvēki. Viss it kā ņemts no paraugu grāmatas par to, kādai jābūt „īstai” ģimenei, kura kopj tradīcijas un ģimenes vērtības.
Patiesībā Efremam ir laimējies divkārt, jo šim mazajam puisēnam ir divi tēvi un divas mātes. Mans draugs no Ziemeļzviedrijas ir veicis veiksmīgu diplomāta karjeru un tagad strādā ES komisijā. Viņa dzīves biedrs ir flāmu tautai piederošs beļģis. Viņi abi dzīvo kopā jau 8 gadus, un pamazām šo gadu gaitā nobrieda viņu vēlme kļūt par vecākiem. Pirms gada viņi atrada kopēju valodu ar diviem labiem draugiem, lesbiešu pāri, kas arī dzīvo Briselē. Pirms deviņiem mēnešiem mazais Efrems tika radīts – daži teiktu „mākslīgos apstākļos” – es teiktu, lielas mīlestības rezultātā.
Protams, šai ģimenei vēl priekšā stāv daudzi izaicinājumi. Beļģija skaitās viena no Eiropas visiecietīgākajām valstīm, kur ir atļauta laulība viendzimuma pāriem un kur Efrems nebūt nav pirmais bērns ar četriem vecākiem. Tomēr arī Beļģijā viņam tāpat kā viņa vecākiem noteikti nāksies sastapties ar aizspriedumiem. Arī Beļģijā nav atrisināts jautājums par to, kāds juridisks statuss pienākas tām divām personām, kuras nav Efrema bioloģiskie vecāki.
Abiem tēviem un abām mātēm būs jāspēj vienoties par ļoti daudzām lietām, sākot ar to, kuras dienas Efrems pavadīs kurās mājās un, beidzot ar to, kurā skolā viņam mācīties. Bet bērna audzināšana ir liels izaicinājums jebkuriem vecākiem, un es esmu pārliecināta, ka Efrema vecāki ir vismaz tikpat labi sagatavoti šim izaicinājumam kā jebkuri citi vecāki. Savā ziņā pat labāk – viņi tam ir gatavojušies ilgi un ļoti apzināti, un viņi ir centušies jau savlaicīgi izrunāt visus būtiskos jautājumus, lai nerastos lielas domstarpības vēlāk.
Turklāt, kad nomirs Efrema tēvs un māte, tad viņam vēl kādu laiciņu dzīvē būs otrs tēvs un otra māte. Divkārša mīlestība.
Linda

Vietējie latvieši

Vasara beigusies, jāķeras pie rakstīšanas. Šodien bija interesants piedzīvojums, baudījām Rīgu tūristu acīm. Viena draudzene aicināja mūs ar Līgu doties ekskursijā pa Rīgu tūristu autobusā. Jāteic, ka tiešām gribējās zināt, kā un kas tad tiek stāstīts tūristiem par vietām un celtnēm, kurām ikdienā iets vai braukts garām daudz jo daudz reižu.

Diemžēl pirmais šoks mani pārņēma jau brīdī, kad kāpām iekšā autobusā. To rotāja cenu lapa, kurā viens no uzrakstiem vēstīja, ka "vietējiem" izdevīgākas cenas! Tūristiem biļete maksā LVL 10, bet "vietējiem" - LVL 5. Man ir tiešām kauns, ka neesam tikuši nekur tālāk par Krieviju, kur cenas Krievijas pilsoņiem un ārzemniekiem atšķiras vairākas reizes. Vēl jo vairāk, kas ir vietējais? Vai tas ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai ir uzturēšanās atļauja vai varbūt vīza? Izskatījās, ka šoferim izšķirošā šķita latviešu valodas prasme. Brrrrrrrr... Visiem vienlīdzīgas iespējas, kā tad... Nožēlojami.

Tas, ka kādā brīdī salūza ierīce, kura nodrošina stāstījuma klausīšanos, protams, var gadīties jebkur, un galu galā šī problēma tika novērsta. Bet uzkrītošs bija stāstījuma milzīgais uzsvars uz latviešiem, neatkarīgu valsti, latviešu valodu kā valsts valodu, vēlreiz latviešiem, latviskumu un atkal latviešiem... Protams, ekskursija bija pa Latvijas galvaspilsētu, tomēr neviens nevar noliegt, ka tādu Rīgu, kāda tā ir pašlaik, nav veidojuši tikai latvieši. Tas tomēr ir spēcīgs komplekss - izmisīgā vēlēšanās neredzēt realitāti un ignorēt tos, kas nav latvieši. Tik ļoti gribas sev Jesaju Berlinu, Mihailu Barišņikovu un Gidonu Krēmeru, prieks, ja Aleksandrs Ņiživijs gūst vārtus, bet citādi viss ir tik latvisks, tik latvisks, un mēs paši varoņi, mūsu valsts, un tikai latviešu valsts... Tiešām apnikusi šī liekulība.

Visbeidzot, īpatnēji šķita arī tas, ka pat šajos diždimbas laikos par autobusa šoferi strādā cilvēks, kurš ne vārda nerunā angliski.

Laikam iznāca dikti negatīvi. Bet kopumā jau bija interesanti.

Evita

arī ne visas baznīcas ir vienādas ... (Manchester)

Īss komentārs par grāmatu dedzināšanu

Neskatoties uz visādiem citiem notikumiem, mani joprojām neliek mierā Jāņu „kristīgais” grāmatu dedzināšanas pasākums. Savulaik Heinrihs Heine rakstīja: „Dort, wo man Bücher verbrennt, verbrennt man am Ende auch Menschen” („tur, kur dedzina grāmatas, galu galā dedzina cilvēkus”). Vēsture mums rāda, ka šis apgalvojums mēdz izrādīties ļoti patiess.
Evita