Vietējie latvieši

Vasara beigusies, jāķeras pie rakstīšanas. Šodien bija interesants piedzīvojums, baudījām Rīgu tūristu acīm. Viena draudzene aicināja mūs ar Līgu doties ekskursijā pa Rīgu tūristu autobusā. Jāteic, ka tiešām gribējās zināt, kā un kas tad tiek stāstīts tūristiem par vietām un celtnēm, kurām ikdienā iets vai braukts garām daudz jo daudz reižu.

Diemžēl pirmais šoks mani pārņēma jau brīdī, kad kāpām iekšā autobusā. To rotāja cenu lapa, kurā viens no uzrakstiem vēstīja, ka "vietējiem" izdevīgākas cenas! Tūristiem biļete maksā LVL 10, bet "vietējiem" - LVL 5. Man ir tiešām kauns, ka neesam tikuši nekur tālāk par Krieviju, kur cenas Krievijas pilsoņiem un ārzemniekiem atšķiras vairākas reizes. Vēl jo vairāk, kas ir vietējais? Vai tas ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai ir uzturēšanās atļauja vai varbūt vīza? Izskatījās, ka šoferim izšķirošā šķita latviešu valodas prasme. Brrrrrrrr... Visiem vienlīdzīgas iespējas, kā tad... Nožēlojami.

Tas, ka kādā brīdī salūza ierīce, kura nodrošina stāstījuma klausīšanos, protams, var gadīties jebkur, un galu galā šī problēma tika novērsta. Bet uzkrītošs bija stāstījuma milzīgais uzsvars uz latviešiem, neatkarīgu valsti, latviešu valodu kā valsts valodu, vēlreiz latviešiem, latviskumu un atkal latviešiem... Protams, ekskursija bija pa Latvijas galvaspilsētu, tomēr neviens nevar noliegt, ka tādu Rīgu, kāda tā ir pašlaik, nav veidojuši tikai latvieši. Tas tomēr ir spēcīgs komplekss - izmisīgā vēlēšanās neredzēt realitāti un ignorēt tos, kas nav latvieši. Tik ļoti gribas sev Jesaju Berlinu, Mihailu Barišņikovu un Gidonu Krēmeru, prieks, ja Aleksandrs Ņiživijs gūst vārtus, bet citādi viss ir tik latvisks, tik latvisks, un mēs paši varoņi, mūsu valsts, un tikai latviešu valsts... Tiešām apnikusi šī liekulība.

Visbeidzot, īpatnēji šķita arī tas, ka pat šajos diždimbas laikos par autobusa šoferi strādā cilvēks, kurš ne vārda nerunā angliski.

Laikam iznāca dikti negatīvi. Bet kopumā jau bija interesanti.

Evita

arī ne visas baznīcas ir vienādas ... (Manchester)

Īss komentārs par grāmatu dedzināšanu

Neskatoties uz visādiem citiem notikumiem, mani joprojām neliek mierā Jāņu „kristīgais” grāmatu dedzināšanas pasākums. Savulaik Heinrihs Heine rakstīja: „Dort, wo man Bücher verbrennt, verbrennt man am Ende auch Menschen” („tur, kur dedzina grāmatas, galu galā dedzina cilvēkus”). Vēsture mums rāda, ka šis apgalvojums mēdz izrādīties ļoti patiess.
Evita

Seid ihr Berliner?

Pagājusī nedēļa aizritēja Jesajas Berlina zīmē. Man bija tas gods piedalīties ne tikai viņa simtgadei veltītās konferences publiskajā daļā, bet arī būt kopā ar daudziem Austrumeiropas un Centrāleiropas jauniem, liberāliem censoņiem, kuri pulcējās arī uz atsevišķiem pasākumiem, galvenokārt, diskusijām ar redzamiem domātājiem, kuri Latviju ikdienā neapciemo. Jāteic, ka darba dēļ nevarēju pilnībā izbaudīt visu šo pasākumu burvību, jo pārsvarā ieskrēju pasākumos aizelsusies no darba un tieši tāda pati atgriezos darbā. Un tomēr es gan paspēju nedaudz iepazīt dažus agrāk nesatiktus jaukus cilvēkus no Gruzijas, Igaunijas, Krievijas, Azerbaidžānas, Slovākijas u.c. tuvākām un tālākām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm, gan arī izbaudīt ļoooooti cienījamu cilvēku pārdomas. Bija burvīgi satikt arī sen neredzētus cilvēkus, kas nu jau kādu laiku Latvijā nedzīvo un bija speciāli atbraukuši uz Berlinam veltīto konferenci vai arī Latvijas apciemojuma laikā nevarēja uz kādu no tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem neatnākt.
Viena no diskusijām, kas man prātā iespiedusies visvairāk, bija tā, kuru vadīja Berlina simtgades goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Jā, jā, nu, patīk man viņa ārkārtīgi... Es joprojām domāju, ka viņa ir tas labākais, kas šajā valstī ir noticis pēc neatkarības atjaunošanas, un, īpaši raugoties tieši no šodienas skatpunkta, ka viss, ko viņa Latvijas labā ir darījusi, diemžēl nav ticis novērtēts un ir izmainīts sīknaudā. Diskusijas nobeigumā Nils Muižnieks viņai lūdza, lai viņa min kādu, viņasprāt, spilgtu konkrētu notikumu, kas ir noticis, pateicoties viņai, un kas, viņasprāt, ir pacēlis Latviju. Viņa vienkārši atbildēja, ka tad, kad viņu ievēlēja par prezidenti, viņai nebija nekāda atbalsta, aprēķina, aiz viņas nestāvēja oligarhi, ka viss, kas viņai bija, bija viņas pārliecība un patiesums un ka acīmredzot tas ir palīdzējis. Un tā tas, manuprāt, ir, to nevar nospēlēt.
Kad piektdien skatījos Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filmu par Jesaju Berlinu „Born in Riga” un tai sekojošās divas senas intervijas ar viņu, atcerējos arī VVF augstāk minētos vārdus. Un, klausoties Berlina nosvērtajās pārdomās, domāju par to, ka patiesi viedi cilvēki ir tik aizkustinoši savā vienkāršībā. Tur nav nekā no bravūras, prastuma, lecīguma, rupjības un naida, kas pēdējā laikā tik uzmācīgi vīdēja no katra stūra un, kā izskatās, turpinās to darīt ar jaunu sparu.
Milzīgs paldies visiem Berlina simtgades organizatoriem. Dž.F. Kenedija „ich bin ein Berliner” nu tiešām ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi ;).
Evita

Lepnums par naidu

Aizvakar pirmo reizi TV redzēju baismīgo TB/LNNK reklāmu, kurā krievi attēloti kā drauds Latvijas nākotnei, kā pilnīgi degradējušies tipi, kas tik vien spēj kā rādīt vidējo pirkstu. Nekad dzīvē neesmu balsojusi par TB/LNNK un netaisos to darīt arī nākotnē, galvenokārt tieši šīs apvienības naida pret atšķirīgo, t.sk., tiem, kas nedaino kristālskaidrā latviešu valodā un tiem, kas par savu galveno dzīves piepildījumu neuzskata vairošanos Latvijai, dēļ. Ļoti komisku gan visu šo teātri padara, piemēram, Helmī Staltes pretgeju koalīcija ar LPP/LC dīvu Ainu Krūkli, kas ir aktīva Jaunās paaudzes atbalstītāja. Kā zināms, tieši šajā sektā dominē krievu cilvēki un tās līderis, kaku metēju iedvesmotājs A. Ļedjajevs, ar latviešu valodu nu itin nemaz nav draugos.

Vienkārši domāju par to, kāpēc tik mazā valstī kā Latvija tik daudz cilvēku nespēj un nespēj pārvarēt kaut kādas iedomātas bailes no „baismīgajiem” krieviem, gejiem un imigrantiem. Tik bēdīgi ir tas, ka politiskās partijas savu pozīciju nodrošināšanai izmanto nevis lozungus, kas cilvēkus vieno, kas pārkāpj pāri aizspriedumiem, iekļauj, iedrošina un stiprina visu sabiedrību kopumā, bet gluži pretēji – augstāk minētās bailes un nedrošību tikai veicina, nostiprina stulbus stereotipus par dažādām sabiedrības grupām un līdz ar to veicina naidu pret tām. Un visriebīgākais ir tas, ka politiķi, kuri to visu dara, lepojas ar to. Lai tad šī valsts arī turpina atrasties tajā bedrē, kur tā ir patlaban.

Evita

Cilvēku aprobežotībai nav robežu.

Vakar Rīgas Domē Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijā nācās uzklausīt daudz par tikumību, morāli un ētiku... It kā manu ētiku un manu tikumību spēj izmērīt un novērtēt kāds, kas mani pirmo reizi saticis, tikai un vienīgi uz tā pamata, kādu nevalstisko organizāciju es pārstāvu. Vēl jo vairāk – izrādās, cilvēka tikumība un ētika mainās atkarībā no tā, ko, par piemēru, Staltes kundze zina par cilvēku. Jo iepriekš taču Staltes kundze nezināja, ka Linda Freimane ir lesbiete un varēja ar viņu svinēt Jāņus un dziedāt Līgo dziesmas. Taču tagad, kad viņa to zina, viss ir mainījies un, saprotams, nekāda Līgo dziesmu dziedāšanas vairs nevarētu notikt, jo pēkšņi Linda kļuvusi par šo netikumisko būtni, kas „apdraud nācijas garīgo veselību” (citāts no sēdes!). Es gan domāju, ka nācijas garīgo veselību vairāk apdraud reliģiski-fanātiskas organizācijas, kas liek cilvēkiem krist gar zemi un citādi uzvesties kā pilnīgiem plānprātiņiem. Es domāju, ka tikumību un ētiku nekādos savos argumentos nedrīkstētu izmantot cilvēki, kuru politiskais un garīgais (riebj pat šo vārdu šajā kontekstā lietot) līderis izpircis lielos reklāmas laukumus pa visu pilsētu un neskatoties ne uz kādiem Jūrmalas skandāliem ne aci nepamirkšķinot un pat nenosarkstot par visu līdz šim sadarīto turpina tukšu demagoģiju un sola visu ko, kas tikai nodrošinās viņam amatu, aizmirstot par ētiku, tikumību, spļaujot virsū savam „vīrs un vārds”, mainot lozungus atkarībā no ekonomiskās situācijas un atklāti manipulējot ar viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kas šobrīd nokļuvuši krīzes izraisītā atkarībā no kāda, kas sola darbu un lielu algu. Vai tā ir tā izslavētā ētika un tikumība?
Vai ir ētiski un tikumīgi apšaubīt citu cilvēku spēju audzināt bērnus, ja vienīgais, ko tu par viņiem zini, ir tas, ka viņi atbalsta geju un lesbiešu tiesības? Vai ētiski un tikumīgi ir personiski uzbrukumi cilvēkiem, ja tikšanās mērķis ir saskaņot gājiena maršrutu, nevis sludināt savus politiskos uzskatus, izmantojot bezmaksas reklāmas laiku TV ziņās? Nez kāpēc tādus garus traktātus par tikumību, ētiku un nācijas garīgo veselību mēs netikām dzirdējuši iepriekšējos gados, kad šīs sēdes bija slēgtas un noritēja bez mediju klātbūtnes?
Personīgi vēlos uzrunāt Staltes kundzi un Krūkles kundzi un pavisam īsi atbildēt uz viņu izteicieniem vakardienas sēdes laikā. Jūs neko nezināt par manu ētiku, manu tikumību, manu spēju audzināt bērnus, jūs neko nezināt par manām ģimenes vērtībām un manām vērtībām vispār. Jūsu pieņēmumi par to, kas ir ētiski un tikumīgi, acīm redzot krasi atšķiras no manējiem, jo es nekad neatļautos tik personiski, neētiski un riebīgi uzbrukt citam cilvēkam, vienkārši lai lieku reizi pareklamētu savu homofobiju un uz tā rēķina sazvejotu vēl pāris nelaimīgu un izmisušu vēlētāju balsis. Jo tikai nelaimīgs un izmisis cilvēks var izvēlēties par savu idejisko platformu naidu pret citiem cilvēkiem.

Sanfrancisko

Vakar ar dzīvesbiedri atgriezāmies no atvaļinājuma ASV. Kopā pabijām 7 štatos, apmeklējām brīnišķīgas vietas, un viena no iespaidīgākajām, protams, ir Sanfrancisko. Grandiozā okeāna piekraste, omulīgā pilsētas apbūve, fantastiskie skati uz pilsētu no kalniem, cilvēku dažādība un krāsainība… Un, jā, Sanfrancisko ir Hārvija Milka pilsēta ar Castro un ap to esošajām ieliņām! Droši vien, neko nezinot par Hārviju Milku, es uz Sanfrancisko skatītos ar nedaudz citām acīm. Protams, tā būtu tikpat skaista un omulīga, taču viņa aura pilsētai noteikti piešķir īpašu šarmu. Viņa netiešā klātbūtne ir jūtama ne tikai Castro ielas rajonā, kurā ir arī Hārvija Milka vārdā nosaukts laukums. Par viņu var izlasīt pat Sanfrancisko sabiedriskajā transportā. Lai arī Hārvijs Milks ir LGBT cilvēku ikona, viņa darbība nebūt neaprobežojās ar LGBT tiesību nodrošināšanu.
It kā nieks, bet nu man ir cepure ar uzrakstu „MILK”, kuru iegādājos Human Rights Campaign organizācijas (www.hrc.org) veikaliņā Castro ielā. Un jau ar to galvā braši devos iekšā Hārvija Milka kādreizējā veikaliņā, kura vienu sienu rotā viņa vēsturiskais teiciens: „If a bullet should enter my brain, let that bullet destroy every closet door.”
Sanfrancisko ir vieta, kur atgriezties. Ceru, ka tas notiks jau pavisam drīz.
Evita