... ir ļoti karsts, cilvēki staigā pa ielām mazos krekliņos un īsos svārciņos vai šortos, atkailinot savas skaisti iedegušās, brūnās miesas. Kā parasti, laika dievi ir žēlīgi kad sākas praids vai draudzības dienas. Visus Stokholmas satiksmes autobusus rotā varavīksnes karodziņi, pie informācijas stendiem un dēļiem var lasīt kāda ir šīs nedēļas Eiropraida programma. Laikraksti apraksta iepriekšējās dienas pasākumus, radio un TV raidījumos piedalās grupas, kuras vakaros mūs visus izklaidē "praida parkā". Pašā Stokholmas sirdī pie centrālās metro stacijas atrodas stiklotais kultūras nams, kas šonedēļ pārvērties par "pride house". Šeit 5 dienu laikā tiek rīkoti vairāki simti lielāki un mazāki pasākumi - semināri, diskusijas, apaļie galdi, lasījumi un referāti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu - par mākslu un mūziku, par situāciju Āfrikas valstīs, par seksu un mīlestību, par vēsturi un socioloģiju. Šodien notika divi paneļi veltīti situācijai Baltijas valstīs un Polijā. Centāmies izskaidrot kāda ir dzīve tikai dažus simtus kilometrus no Zviedrijas galvas pilsētas - valstīs, kurās policija nožogo veselu pilsētas daļu lai mēs varētu iet savā gājienā, kur politiķi atļaujās saukt cilvēkus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju par slimiem un izrvirtušiem, kur vairums LGBT cilvēku dzīvo dubultdzīves un katru dienu izjūt bailes vai diskomfortu. Reizēs kā šajā ir grūti prātam aptvert kā šīs atšķirības var būt tik lielas. Bet tad es atceros savus jaunības gadus Zviedrijā, kad neviena slavenība vēl nebija "iznākusi no skapja", un nekad nedzirdēja politiķus runājam par LGBT tiesībām. Zviedrija ir ceļojusi garus gabalus kopš 70-tajiem gadiem uz to atvērto sabiedrību kāda tā ir šodien. Kā tas varēja notikt? Ne jau pateicoties politiķiem. Ne jau pateicoties medijiem. Pateicoties LGBT kopienai, kura nebija ar mieru dzīvot slepenu pagrīdes dzīvi, kas pieprasīja sev vienādas tiesības uz ģimenes dzīvi, cieņu un laimes meklējumiem.
1979. gadā liels bars Zviedrijas LGBT personas apsēdās uz Zviedrijas veselības aģentūras kāpnēm un teica, ka viņi tur sēdēs jo pēc toreizējās slimību klasifikācijas viņi taču skaitās slimi - tātad, nevar iet uz darbu. Divus mēnešus vēlāk homoseksualitāte pazuda no Zviedrijas slimību klasifikatora. To sauc par civīlo drosmi un civīlo sabiedrību. Tā ir tā, kas veido ilgspējīgas un atvērtas demokrātijas. Kāda Lietuvas parlamenta deputāte šodien debatēs teica, ka katram cilvēkam visu mūžu, katru dienu jācīnās pret tumsonību un cilvēku ierobežotību.
Un es pie sevis nodomāju - Cik Latvijas homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām pietiktu drosmes un apņēmības šodien apsēsties uz Saeimas kāpnēm un palikt tur sēžam līdz saņemam solījumu par partnerattiecību likuma ieviešanu?
Linda
piektdiena, 2008. gada 1. augusts
pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs
Labojums
Savā iepriekšējā blogā aplami apgalvoju, ka "Tautvaldības" vārdā uzaicinājuma vēstuli Mozaīkai parakstīja Imants Parādnieks. Pareizais vārds ir Kaspars Apinis. Atvainojos par šo kļūdu, kas radās tikai tāpēc, ka man bloga rakstīšanas brīdī nebija vēstule pie rokas.
Protams, šī kļūda nemaina pārējo bloga saturu vai domu!
Linda
Protams, šī kļūda nemaina pārējo bloga saturu vai domu!
Linda
ceturtdiena, 2008. gada 24. jūlijs
Dzīve laukos
Man ir tā privilēģija šo vasaru pavadīt Latvijas laukos - tikai vienu vai divas dienas nedēļā nākas aizšaut līdz Rīgai un kaut ko nokārtot. Esot laukos skats uz dzīvi izmainās, iestājās cits ritms un lietas, kas pilsētā šķiet ĻOTI svarīgas šeit kaut kā zaudē savu nozīmi. Svarīgāk taču ir skatīties kā bezdelīgas baro savus mazuļus un stārķis lido pāri šķūnim kārtējos varžu meklējumos. Šogad laukos ieradies tāds brīnums kā interneta pieslēgums. Tas ir gan labi, gan mazāk labi. Starp mazāk labajiem efektiem ir tas, ka pie manis atnāk dažādas ziņas. Piemēram par t.s. politiskās partijas "Visu Latvijai" satraukumu par to, ka viņi, lūk, nonākuši vienā komandā ar Mozaīku. Ārprāts, ārprāts, ko tagad domas viņu atbalstītāji?
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda
otrdiena, 2008. gada 15. jūlijs
Ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs
Jā gan, kopš Draudzības dienām milzu ātrumā aizritējis jau vairāk nekā mēnesis. Esmu piedalījusies gan visās trijās Mozaīkas organizētajās Draudzības dienās, gan gājusi 2005. gada gājienā, bet tieši šogad man personīgi ir tāda kā tukšuma sajūta. Protams, 2005. un 2006. gadā bija milzīgs šoks, nevarēju atgūties pēc notikušā ļoti ilgi, bet tas iedvesmoja, tā teikt, „celties cīņai”, un tas ir lielā mērā mainījis manu dzīvi.
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita
trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs
Dzīve pēc draudzības dienām
Ir pagājis mēnesis, mēs visi esam vairāk vai mazāk atkopušies, atpūtušies un atslēgušies no jūnija pirmās nedēļas nogales... ko tālāk? Ideju ir daudz, iespēju arī - bet visam (gandrīz visam) vajadzīgi arī finansiāli līdzekļi un cilvēkresursi. Kur to visu atrast? Un kā izvairīties no valdes un citu aktīvistu "izdegšanas", nonākšanai līdz situācijai, kad neko vairs negribas darīt un nekam lāga nesaskata jēgu? Šīs nav jaunas problēmas, mēs neesam unikāla nevalstiskā organizācija - bet mums pašiem jāatrod ceļš kā mūsu problēmas risināt. Viens veids - labāka, tiešāka komunikācija ar biedriem. Šis emuārs (kas izdomāja šādu vārdu? Knapi biju pieradusi pie bloga) tātad ir pārtapis par visas Mozaīkas valdes emuāru, kurā rakstīsim par sev būtiskām un interesantām lietām. Cerot uz mūsu biedru atsaucību! Diskusiju, piedalīšanos. Lai tuvotos atbildei uz jautājumu par ko tad mēs īsti un tieši cīnamies?
Linda
Linda
ceturtdiena, 2008. gada 19. jūnijs
Vēlreiz par ģimenes vērtībām
Šobrīd klausos „Dienas” audio interviju ar, kā raksta Kārlis Streips savā blogā, „pusministru Kastēnu”[1] un nevaru pat īsti pateikt, kā es jūtos. Nāk smiekli, bet reizē ir tā sajūta, kad ir tik ļoti neērti par otru cilvēku, ka aiz kauna gribas ielīst zemē. Īpaši par to neizsakāmi trulo attaisnošanos, ka „nezinu, vai to var nosaukt par pieskaršanos” un ka tā esot tikai spēle. Nez vai viņa sieva domā tāpat? Un, jā, par visām emocijām stiprākais ir pretīgums par to liekulību. Atceros tās reizes, kad O. Kastēns kaislīgi stāstīja par ģimenes vērtībām. Parasti tas noticis LGBT jautājumu kontekstā. Te nu mēs redzam, kas ar tām tiek saprasts. Acīmredzot galvenais, lai (potenciālie) seksa partneri nebūtu sava dzimuma. Iespējams, ja O. Kastēns būtu izteicis komplimentu par skaistām krūtīm un mēģinājis pieskarties kāda vīrieša intīmajām zonām, viņš atkāptos no amata. Bet tagad var atvainoties „ģimenei un partijai” (atvainošanās „partijai” vispār atgādina tos visādu svarīgu vērtību piesātinātos laikus, kurus kā bērns vēl paspēju piedzīvot), un lieta darīta. Un vēl es ļoti brīnos par to, kā ministrs ir varējis darboties sabiedrisko attiecību jomā. Neveiksmīgāku komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, kāda O. Kastēnam izdevusies pēdējo mēnešu laikā, ir ļoti grūti iedomāties.
Stāsts nav par to, ka O. Kastēnam nevajadzētu krāpt sievu. Viņš ir pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības rīkoties, kā viņam tīk. Stāsts ir par to, ka nevajag ar putām uz lūpām propagandēt to, kam viņš pats netic. „Klausieties manos vārdos, nevis skatieties uz maniem darbiem” princips nav efektīvs. Vismaz tā gribētos cerēt.
Evita
pirmdiena, 2008. gada 2. jūnijs
Pārdomas
Te nu mēs esam, dienu pēc Draudzības dienām. Daudzi vaicā kā jūtos. Jūtos nekā. Ja pirms diviem gadiem sajūta bija gan šoks, gan arī kaifs par to, ka visi esam dzīvi, un pagājušajā gadā bija milzīgs prieks, ka vispār notika gājiens, tad šogad... nezinu. Nogurums, prieks, ka viss ir pagājis, pateicība, ka nevienam nekas slikts nenotika. Tajā pat laikā, milzīgas, bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds atlauza mūsu it kā drošo mājas lapu, nozaga biedru sarakstu un to publicēja. Kāpēc? Man ir liels kauns to mūsu biedru priekšā, kas uzticējās mums. Saprotu, ka tā nebija mūsu vaina, bet tomēr... varu tikai cerēt, ka nekas ļauns no tā visa nebūs.
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda
Abonēt:
Ziņas (Atom)
