Mozaīka

Seminārs „Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības”

2011-02-15T07:18:00.001-08:00

Ņemot vērā to, ka ar "Mozaīkas" tīmekļvietni mozaika.lv šobrīd ir tehniskas problēmas, gribētu šeit uzrakstīt par pasākumu, uz kuru aicinu visus, kurus interesē LGBT tiesību jautājumi.

"Mozaīka" sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu 2011. gada 25. februārī no plkst. 13 līdz 16 rīkos semināru "Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības". Tas notiks Rīgas Juridiskās augstskolas telpās Rīgā, Strēlnieku ielā 4k-2.

Semināra dalībnieki tiks iepazīstināti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attīstību attiecībā uz LGBT tiesībām, kā arī ar diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās un to ietekmi uz situāciju Latvijā.

Semināru atklās Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors Dr.iur. Mārtiņš Mits, par Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi diskriminācijas uz seksuālās orientācijas pamata un dzimuma maiņas lietās stāstīs juriste, "Mozaīkas" valdes locekle Evita Goša, bet diskriminācijas aizliegumu uz seksuālās orientācijas pamata ES tiesībās analizēs Dr. iur. Kristīne Dupate.

Lūdzu pieteikt savu dalību seminārā līdz šī gada 21. februārim, nosūtot e-pastu uz adresi evitagosa@gmail.com vai zvanot pa tālruni 29221044.

Dalība seminārā ir bezmaksas.

Evita

Aptauja par un ap "Mozaīku"

2010-12-16T03:31:00.000-08:00

Diemžēl jau krietnu laika sprīdi neesam aktīvi rakstījuši ierakstus šajā blogā, taču nemetam plinti krūmos un domājam to "atdzīvināt". Labā ziņa saistībā ar ierakstu neveikšanu gan ir tā, ka ir bijis svarīgs iemesls. "Mozaīka" šogad ir bijusi ļoti aktīva, un tieši tāpēc ir nedaudz pietrūcis spēka rakstīt šeit.

Lai atskatītos uz iepriekšējos 5 gados paveikto un nepaveikto ("Mozaīka" drīzumā svinēs 5 gadu jubileju!), aicinām Tevi
piedalīties aptaujā par mūsu līdzšinējo darbību. Anketa pieejama šeit: https://spreadsheets.google.com/viewform?formkey=dFE4MUV6cUh3U2ZENWRab3lreV
B2Wnc6MQ. Lai mēs iegūtu pēc iespējas plašāku viedokļu spektru, lūdzu,
pārsūtiet saiti uz šo anketu arī citiem, kuriem varētu būtu interese to
aizpildīt!

Evita

Living la vida loca

2010-03-30T12:15:00.000-07:00

Visbiežāk dzirdētā frāze pēdējās pāris dienas –„kurš tad to nezināja!” Tomēr tas nokļuva ziņu karstākajā virpulī un BBC galveno ziņu par terora aktiem Maskavas metro ātri vien nomainīja vēstījums, ka Rikijs Mārtins ir gejs. Tātad, ne visi zināja? Un ne visi vienaldzīgi paraustīja plecus un gāja tālāk?

Šādas ziņas maina to, kā mēs visi redzam „zvaigznes”. Pirms tam viņš bija seksīgais latino apspīlētos džinsos, dziedāja lipīgus meldiņus, slēpa personīgo dzīvi, bija ekstravagants un dīvains, izvēlējās surogātmāti saviem bērniem un visādi citādi uzvedās „pa zvaigzniski”. Un te pēkšņi – viņš ir cilvēks. Viņa īstais vārds izrādās Enriki. Viņš ir gejs, kas šobrīd viens pats audzina divus bērnus. Bērnu nākšana pasaulē ir bijis skaistākais notikums viņa dzīvē, un bez savas homoseksualitātes atklāšanas viņš nekad nevarētu līdz galam izteikt to, cik šie bērni ir bijuši gaidīti un cik ļoti viņš ir vēlējies kļūt par tēvu. Gandrīz 40 gadus viņš ir sadzīvojis ar kādu noslēpumu. Īstenībā taču mēs neko nekad neesam par šo cilvēku zinājuši!

Varbūt arī mūsu pašmāju zvaigznēm un zvaigznītēm derētu padomāt, kā padarīt sevi nedaudz cilvēcīgāku skatītāju acīs. Viņi taču nav tikai dziedātāji un dejotāji, žūrijās sēdētāji, bargi kritiķi, televīzijas sejas un dīvas vai apģērbu darinātāji. Viņi ir arī cilvēki. Paskatoties uz Rikiju Mārtinu ir skaidrs, ka zeme zem kājām neiebrūk, ja beidzot atklāj par sevi kaut ko patiesu un īstu. Cilvēki gluži vienkārši iepazīst tevi nedaudz tuvāk. Protams, var teikt, ka tas taču nevienam nav jāzina. Tomēr dzīvē ir tādi mirkļi, kuros cilvēki grib dalīties ar citiem. Bērnu nākšana pasaulē, nozīmīgi notikumi, kas piedzīvoti kopā ar savu otru pusi, priekos un bēdās vismaz mūsdienu pasaulē esam paraduši dalīties daudz plašāk nekā tas bija pirms 20 vai pat tikai 10 gadiem. Neviens, kas nav patiess saziņā ar pasauli, nekad nevarēs pa visu pasauli izkliegt „es tevi mīlu!”, kaut mirkli dzīvot tā saukto la vida loca, lai cik ļoti viņam vai viņai to gribētos. Varbūt nekad negribēsies... Bet ja nu gribēsies... būs jāpaskatās apkārt, septiņreiz jānomēra, jāpiezvana savam PR-istam, jāpadomā par publisko tēlu, un mirklis būs pazaudēts. Žēl!

Zemāk lasiet Rikija Mārtina vēstījumu, visā tā emocionālā pilnībā.

Courtesy of RickyMartinOnline.com:

A few months ago I decided to write my memoirs, a project I knew was going to bring me closer to an amazing turning point in my life. From the moment I wrote the first phrase I was sure the book was the tool that was going to help me free myself from things I was carrying within me for a long time. Things that were too heavy for me to keep inside. Writing this account of my life, I got very close to my truth. And this is something worth celebrating.

For many years, there has been only one place where I am in touch with my emotions fearlessly and that's the stage. Being on stage fills my soul in many ways, almost completely. It's my vice. The music, the lights and the roar of the audience are elements that make me feel capable of anything. This rush of adrenaline is incredibly addictive. I don't ever want to stop feeling these emotions. But it is serenity that brings me to where I'm at right now. An amazing emotional place of comprehension, reflection and enlightenment. At this moment I'm feeling the same freedom I usually feel only on stage, without a doubt, I need to share.

Many people told me: "Ricky it's not important", "it's not worth it", "all the years you've worked and everything you've built will collapse", "many people in the world are not ready to accept your truth, your reality, your nature". Because all this advice came from people who I love dearly, I decided to move on with my life not sharing with the world my entire truth. Allowing myself to be seduced by fear and insecurity became a self-fulfilling prophecy of sabotage. Today I take full responsibility for my decisions and my actions.

If someone asked me today, "Ricky, what are you afraid of?" I would answer "the blood that runs through the streets of countries at war...child slavery, terrorism...the cynicism of some people in positions of power, the misinterpretation of faith." But fear of my truth? Not at all! On the contrary, it fills me with strength and courage. This is just what I need especially now that I am the father of two beautiful boys that are so full of light and who with their outlook teach me new things every day. To keep living as I did up until today would be to indirectly diminish the glow that my kids where born with. Enough is enough. This has to change. This was not supposed to happen 5 or 10 years ago, it is supposed to happen now. Today is my day, this is my time, and this is my moment.

These years in silence and reflection made me stronger and reminded me that acceptance has to come from within and that this kind of truth gives me the power to conquer emotions I didn't even know existed.

What will happen from now on? It doesn't matter. I can only focus on what's happening to me in this moment. The word "happiness" takes on a new meaning for me as of today. It has been a very intense process. Every word that I write in this letter is born out of love, acceptance, detachment and real contentment. Writing this is a solid step towards my inner peace and vital part of my evolution.

I am proud to say that I am a fortunate homosexual man. I am very blessed to be who I am.

Visu aizliegt !

2010-03-02T12:44:00.000-08:00

Ik reizi, kad šī ziņa atkal un atkal izskan masu medijos, mani pārņem sirsnīga neizpratne. Vai tiešām mums visiem liekas OK, ka tikai tāpēc, ka atbildīgie, kas nu viņi (katrs individuāli vai visi kolektīvi) nebūtu, nespēj izkontrolēt alkohola pārdošanu mazgadīgajiem, tāpēc nedzers neviens! Un protams, ka ar šo vienu bezalkoholisko dienu atrisināsies visas pusaudžu dzeršanas problēmas. Varbūt likumdevējiem, kas tik gādīgi sarūpējuši mums šo Zinību dienas pārsteigumu, derētu pamosties un paskatīties uz realitāti tā vietā, lai dzīvotu kaut kādā paralēlā pasaulē, kur absurdi aizliegumi kaut ko atrisina.
Katrs, kas pats ir bijis pusaudzis, ja vien viņam vai viņai ir dievs pasaudzējis kaut pusi smadzeņu, saprot, kāds farss tas viss īstenībā ir. Mēģinot pierādīt, ka rūpējas par jauniešu morālo stāju, mūsu gudrās galvas un pārējie iesaistītie ir pierādījuši tikai to, ka vienkārši nespēj tikt galā ar veikaliem un kafejnīcām, kas spļauj virsū viņu ierobežojumiem un tirgo visiem visu, tā sakot, demokrātiski. Protams, kas cits atbildīgiem valstsvīriem šajā situācijā būtu darāms, ja ne nolaist rokas un pasaudzēt jaunatnes aknas vienu dienu gadā, vienlaicīgi sodot VISUS valsts iedzīvotājus par pašu neizdarību un nespēju kontrolēt pašu pieņemto likumu un normu izpildi.
Tīņi tāpat dzers. Vai kādu pusaudzi kāds aizliegums kādreiz ir apturējis? Nu labi, radījāt viņiem nelielas neērtības, tagad aliņš būs jāpērk iepriekšējā dienā, jāslēpj mugursomās, galu galā jāatnāk pāris dienas iepriekš uz Līvu laukumu un savs mēriņš jāierok kādā puķudobē vai zālītē, tikai sev vien zināmā vietā (eh, klasika!), lai nav vecākiem vai skolotājiem jātaisnojas par grabošo somu. Jaunatne ir apķērīga. Un ar raksturu. Iespītēsies un dzers vēl vairāk. Būs sarūpējuši tik daudz, lai gadījumā nepietrūktu. Tie, kas patiešām no šī idiotisma cietīs, ir pieauguši cilvēki, kas tai dienā atnākuši vakariņās uz krogu un grib iedzert glāzi vīna. Vai kāds apjucis Ilmārs, kas no darba mājās skrienot gribēs paķert savas vārdadienas svinībām kādu graķīti, ko iedzert ar draugiem, bet attapsies pie letes, kur viņam kā tādam skolniekam stāstīs, ka dzert Zinību dienā ir slikti. Vai kāds tūrists, kam vēl ir nauda izklaidēm un uz ko mēs tik ļoti ceram mūsu ekonomikas sildīšanā, stāvēs pie izslavētā latviešu alus mucas kādā krogā un lasīs uzrakstu „Mēs nespējam tikt galā ar problēmu, tāpēc tu arī šodien nedzersi!”
Idiotismam patiešām nav robežu. Un nav jau runa tikai par manām tiesībām dzert kad un kā es gribu. Nespējam tikt galā ar kaut ko – aizliedzam! Nevaram nodrošināt kārtību – aizliedzam! Tiesa aizliegumu atceļ – uzbliežam tādu žogu, lai nevienam i prātā nenāk. Uzliekam tik daudz ierobežojumu, lai neviens pāri netiek – ne tie, kam nevajag, ne pie reizes arī tie, kam vajag. Ko mūsu valstsvīri nesaprot vai drīzāk izliekas nesaprotam , ir tas, ka ar šo viņi demonstrē ne rakstura stingrību, ne rūpes par kārtību, bet gan tikai un vienīgi savu bezspēcību.
Uz veselību !

Par eglīti

2009-12-14T06:57:00.000-08:00

Atceros Andersena pasaku par eglīti, kas ļoti gribēja tikt aiznesta mājās un izrotāta. Zvirbuļi mežā zināja stāstīt, ka redzējuši caur pilsētas māju logiem, cik glīti eglītes tiek ietērptas, cik siltas un omulīgas ir to jaunās mājas, cik priecīgi ir cilvēki tām apkārt. Pasaka beidzās dikti skumīgi. Eglīti nocirta, aiznesa mājās, ietērpa greznajās rotās. Pēc divām nedēļām eglīte bija veca un to izmeta. Eglīte domāja, kā tad tā, es nemaz neesmu veca, mežā ir daudz daudz vecākas egles par mani... Taču reiz egle ir nocirsta, tās mūžs iet uz beigām ļoti strauji. Eglīte tika izģērbta no savām krāšņajām rotām, sacirsta gabalos un sadedzināta. Viss.

Bērnībā šī pasaka mani dikti skumdināja. Es neļāvu vecākiem mest ārā krāšņo egli līdz pat februārim, kad viņi parasti pazaudēja pacietību un izmeta egli pa kluso, kamēr es neredzēju. Ap to laiku tā bija pusplika, skujas nobirušas, diezgan bēdīgs skats. Taču man tā bija mīļa, es negribēju, lai to vienkārši salauž pa zariem un iemet miskastē.

Šīs sajūtas mani nav pametušas līdz pat šai dienai. Manās mājās jau sen vairs nav egles uz Ziemassvētkiem. Doma vien, ka es nocirtīšu dzīvu, jaunu koku, lai tas nobirst un nomirst manās mājās, neliekas neko simpātiska. Es nezinu, varbūt vainīga ir tieši Andersena pasaka.

http://hca.gilead.org.il/fir_tree.html

R.I.P. Stephen Gately

2009-10-11T13:20:00.000-07:00

„Boyzone” nebija mana mīļākā puišu grupa, lasi, boyband. Mans mīļākais boyband līdz par šim laikam droši vien ir „The Beatles”. „The Monkees”. „Wham!”. Varbūt tāpēc vakar tik traģiski mūžībā aizgājušā Stīvena Geitlija (Stephen Gately) vārds man nekad tā īsti nav asociējies ar mūziku. Vairāk ar mūsu laiku vēsturi.
1999.gadā Stīvens Geitlijs, toreiz vēl viena no super-boyband „Boyzone” sejām un balsīm, iznāca no skapja. 23 gadu vecumā, savas karjeras krustcelēs, „Boyzone” pastāvēšanas pēdējos mēnešos un vienu soli pirms savas solo karjeras sākuma, viņš publiski atzina, ka ir gejs, un ka viņa dzīvesdraugs ir cita tolaik populāra boyband „Caught in the act” dalībnieks. „Boyzone”, tolaik lielākais Īrijas eksporta produkts pasaulē, beidza pastāvēt tikai dažus mēnešus vēlāk un Stīvens Geitlijs pazuda no pasaules popmūzikas redzesloka.
Lai gan popmūzika, sevišķi Eiropas un jo sevišķi Britu salu popmūzika, kur „Boyzone” arī plūca savus lielākos laurus, ir, iespējams, vismazāk homofobiskā vide pasaulē, jāatdzīst, ka maz varu nosaukt piemērus, kad mūziķi atklāj savu homoseksualitāti karjeras sākumā. Vai arī mēs par viņiem vienkārši nekad neuzzinām. Lai cik homoseksuāli-labvēlīgas un geju-draudzīgas nebūtu popmūzikas aizkulises, par mūziku maksājošā publika nav paredzama. Džordžs Maikls atklāja savu homoseksuālo orientāciju 15 gadus pēc tam, kad pirmo reizi kļuva slavens. Eltons Džons savā karjeras kāpumā bija precējies, ar sievieti. Deivids Bovijs sagaidīja seksuālās revolūcijas pašu kulmināciju, lai paziņotu, ka ir biseksuāls. Nils Tenants parādījās uz geju žurnāla Attitude vāka dekādi pēc „Pet Shop Boys” slavas uzplaukuma. Nav jāmeklē tik tālā pagātnē – jaunā „karstā” pop zvaigzne Mika iznāca no skapja pirms pāris mēnešiem, arī tikai pēc tam, kad bija jau nopelnījis savus pirmos miljonus ar „Life in cartoon motion” albumu.
Homoseksuāli izpildītāji, jau no paša karjeras sākuma, vienmēr tiek ielikti kādā citā kategorijā, nekad ne meinstrīmā. Viņi ir alternatīvi, labākajā gadījumā elitāri. Rufus Wainwright. Antony and the Johnsons. Declan Bennett. Brīnišķīgi talantīgi mūziķi, kas tomēr nez vai jebkad savā karjerā savāks stadionu koncertus. Stīvens Geitlijs pēc „Boyzone” arī nekad vairs nedziedāja tik lieliem cilvēku pūļiem kā tad, kad bija daļa no meinstrīma. Žēl, ka tik maz cilvēku zina, ka kvantitāti viņa karjerā aizvietoja kvalitāte. Viņš dziedāja, un ļoti labi dziedāja, uz Londonas WestEnd muzikālo teātru skatuvēm, kur katru viņa uzstāšanos dzirdēja vien pāris simti cilvēku.

Manuprāt, Stīvens Geitlijs ir veidojis daļu vēstures – LGBT kustības un vienlaicīgi arī popmūzikas vēsturi. Pirmais no skapja iznākušais boyband produkts. Produkts, kas ticis atlasīts, radīts un veidots, vizuāli un emocionāli, lai līdz neprātam tracinātu meitenes 11 – 15 gadu hormonu svārstību fāzē. Drosmīgi. 3 gadus vēlāk pasaulē pirmo dziedošo realitātes šovu, britu Pop Idol , kas kopš tā laika franšīzēts pa visu pasauli līdz nelabumam, pirmo reizi 2002.gadā uzvarēja Vils Jangs (Will Young). Viņš atklāja savu homoseksualitāti pēc balsošanas, kurā 4.6 miljoni britu izvēlējās viņu par šova uzvarētāju. Vēl gadu vēlāk Robijs Viljams izteicās, ka tik daudzi geji popmūzikā mēģina izlikties heteroseksuāli, ka viņš, vienmēr oriģināls, būs vienīgais heteroseksuālis, kas izliekas par geju.

P.S. Stīvens Geitlijs nomira vakar, 10.oktobrī, 33 gadu vecumā. Viņš atpūtās Spānijā kopā ar savu vīru Endrjū, ko 2003.gadā aprecēja neoficiālā ceremonijā Lasvegasā, bet vēlāk, 2006.gadā, oficiālā ceremonijā Lielbritānijā.

Stīvena Geitlija oficiālajā mājas lapā šodien var lasīt :
'We are completely devastated by the loss of our friend and brother, Stephen. We have shared such wonderful times together over the years and were all looking forward to sharing many more. Stephen was a beautiful person in both body and spirit. He lit up our lives and those of the many friends he had all over the world. Our love and sympathy go out to Andrew and Stephen's family. We love you and will miss you forever, 'Steo'.' From Ronan, Keith, Mikey & Shane

Dimiters metas cīņā par LGBT !

2009-09-25T10:21:00.000-07:00

Kaspars Dimiters ir izdomājis jaunu atšifrējumu labi pazīstamajai abreviatūrai LGBT - Laiks Glābt Bojāejošo Tēvzemi ! Tā apgalvo Dimitera kungs savā emuārā ar tādu pašu nosaukumu. No kāda, kas uzskata, ka mūsu Saeimā ir „daudz brīnišķīgu cilvēku”, šis patiešām skan diezgan ciniski. Varbūt īstenam savas tautas patriotam pirmām kārtām Tēvzeme būtu jāglābj no šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, un tikai tad būtu jāķeras klāt geju un lesbiešu kino kluba likvidācijai? Saprotams, sekas no geju un lesbiešu kino kluba pastāvēšanas varētu būt graujošas! Kāds vēl pasarg dies’ noskatīties kādu filmu, kas krasi disonēs ar Dimitera kunga bieži pieminēto garīgo skaidrību. Interesanti, vai Dimitera kungam ar visu kundzi nebūtu jāguļas arī uz Parex Plaza kāpnēm, ņemot vērā garīgās skaidrības pārpilnību, kas plūst no šī kinoteātra ekrāniem? Vai Amerikas „bojeviki” tik ļoti negrauj mūsu garīgo skaidrību kā kvalitatīvs kino par geju un lesbiešu tēmu?
Soross ir ļauns tieši kā ebrejs , nemaz nerunājot par vārdu nēģeri, kas, gan nomaskēts ar smaidiņu, tomēr slēpj sevī draudus, ko acīm redzot Dimitera kungs jūt pret visu, kas ir kaut nedaudz savādāks. Man ir Dimitera kungam labas un sliktas ziņas. Sāksim ar sliktajām. Mēs (un ar vārdu „mēs” es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, kam, starp citu, arī pieder šī valsts) esam ne tikai balti heteroseksuāli vīrieši labākajos gados. Mēs esam arī ebreji un arī čigāni. Mēs esam ne tikai kristieši – mēs esam arī krišnaīti, musulmaņi un, starp citu, arī ateisti. Mēs esam heteroseksuāli un homoseksuāli. Gaļēdāji un veģetārieši. Precēti un neprecēti. Ja Kasparam Dimiteram liekas, ka Latvija pieder tikai viņa uzskatiem un tikai viņa reliģijai, un tikai viņa ģimenes modelim, un tikai viņa tautībai, un tikai viņa rasei, un tikai viņa seksualitātei (ko , starp citu, viņš ir izrādījis un izbazūnējis pa visu Latviju daudz skaļāk kā jebkurš praida gājējs savējo!), tad viņš dziļi maldās. Mēs esam dažādi un Latvija pieder mums visiem. Labās ziņas ir tās, ka šeit vieta ir arī tādiem kā Kaspars Dimiters. Lai dibina savu kino klubu, lai nosauc to „Baidos no visa savādākā” un lai rāda savai gaumei un saprašanai atbilstošas filmas uz nebēdu! Apsolos, ka mēs neiesim protestēt, negulsimies ceļā šī klubiņa apmeklētājiem un nelaistīsim tos ar LGBT-ūdeni !

Par cietsirdību un tiem, kam nav iespējas sevi aizsargāt

2009-09-17T04:02:00.000-07:00

Šī gada 14. janvārī Ivars Godmanis teica, ka esam modušies citā Latvijā. Nu man gribas teikt tieši to pašu – no šodienas, 17. septembra, vismaz es noteikti dzīvoju citā Latvijā. No šodienas tā ir ne tikai zeme, no kuras cilvēki kā žurkas no slīkstoša kuģa bēg materiālu iemeslu dēļ un drausmīgas sociālās vides dēļ, un ne tikai zeme, kurā tēze „viens likums, viena taisnība visiem” ir anekdote. No šodienas tā ir zeme, kurā drīkstēs nežēlīgi slaktēt dzīvniekus tāpēc, ka vienam Tautas partijas atbalstītam uzņēmējam ir pasūtījums no Zviedrijas musulmaņiem. Protams, tas valsts kasē ienesīs naudu. Bet naudu tajā ienestu arī citi „ekonomikas veicināšanas pasākumi”. Vienā no plakātiem šodien pie Saeimas bija „aicinājums” steidzamības kārtā atļaut rīkot koridu. Man ir vēl dažas idejas. Varbūt mēs varētu atļaut, piemēram, rīkot publiskas suņu un gaiļu, un jebkuru citu dzīvnieku cīņas, pārdodot biļetes. Piemēram, Vērmanītī, Doma laukumā vai Mežaparkā. Nešaubos, ka sanāktu diezgan daudz „mīlīgu” cilvēku izpriecāties par šādiem pasākumiem. Un vispār jau dažādās pasaules malās ir visādi dzīvnieku slaktēšanas veidi. Kāpēc mums vajadzētu samierināties ar asins notecināšanu pie apziņas esošiem dzīvniekiem tāpēc, ka ir pasūtījums no Zviedrijas? Ja mēs piedāvātu arī citādu rituālu kaušanu, varbūt mēs dabūtu pasūtījumus no dažādām citām valstīm? Mēs varētu eksportēt uz nebēdu, ekonomika būtu atveseļota, cilvēkiem būtu darbs.

Mani nebeidz pārsteigt deputātu liekulība. Vienam puisim šorīt bija plakāts: „Geju sekss uztrauc, bet lopu kaušanas veids – nē.” Cilvēki, kuri veido savstarpējās attiecības saskaņā ar savām jūtām, ir izolējami, bet nežēlīga dzīvnieku mocīšana ir morāla? Bērniem var ar priecīgu smaidu stāstīt, cik tas ir labi? Es nespēju aptvert šo ārprātu. Es esmu pret jebkuru dzīvnieku rūpniecisku nogalināšanu. Bet, ja es nevaru ietekmēt nogalināšanu vispār, es tomēr mēģināju ietekmēt to, lai netiek pieņemts lēmums slaktēt ar cietsirdīgākām metodēm, nekā tas notiek šobrīd. Diemžēl tas ir noticis. Un kauns par šo valsti ir kļuvis vēl lielāks.

Evita

Efrems

2009-09-16T01:55:00.000-07:00

Vakar saņēmu vienu priecīgu un vienu skumju ziņu. Vienam manam labam draugam nomira tēvs. Otram piedzima dēls. Dzīves lielie notikumi, no kuriem nevienam neizbēgt. Kādu dienu arī mana drauga jaundzimušais puisītis zaudēs savu tēvu (cerēsim, jo pretējais notikums - zaudēt bērnu - ir daudzreiz briesmīgāks).
Jaunie vecāki, protams, ir ļoti lepni, un jau pirmajā dienā pēc lielā notikuma izsūtīja vēstules visiem draugiem, paziņojot, ka mazais Efrems ir 51 cm garš, sver 3,2 kg un tiks kristīts Stokholmas Doma baznīcā šī gada decembrī. Turklāt viņam dažas nedēļas pēc kristībām tiks rīkota „dzimšanas dienas ballīte” Briselē.
Mazajam Efremam ir laimējies. Viņš ir piedzimis mīlošā ģimenē, viņš bija dikti gaidīts un gribēts. Viņa vecāki ir labi situēti, strādā labos darbos, ir izskatīgi un patīkami cilvēki. Viss it kā ņemts no paraugu grāmatas par to, kādai jābūt „īstai” ģimenei, kura kopj tradīcijas un ģimenes vērtības.
Patiesībā Efremam ir laimējies divkārt, jo šim mazajam puisēnam ir divi tēvi un divas mātes. Mans draugs no Ziemeļzviedrijas ir veicis veiksmīgu diplomāta karjeru un tagad strādā ES komisijā. Viņa dzīves biedrs ir flāmu tautai piederošs beļģis. Viņi abi dzīvo kopā jau 8 gadus, un pamazām šo gadu gaitā nobrieda viņu vēlme kļūt par vecākiem. Pirms gada viņi atrada kopēju valodu ar diviem labiem draugiem, lesbiešu pāri, kas arī dzīvo Briselē. Pirms deviņiem mēnešiem mazais Efrems tika radīts – daži teiktu „mākslīgos apstākļos” – es teiktu, lielas mīlestības rezultātā.
Protams, šai ģimenei vēl priekšā stāv daudzi izaicinājumi. Beļģija skaitās viena no Eiropas visiecietīgākajām valstīm, kur ir atļauta laulība viendzimuma pāriem un kur Efrems nebūt nav pirmais bērns ar četriem vecākiem. Tomēr arī Beļģijā viņam tāpat kā viņa vecākiem noteikti nāksies sastapties ar aizspriedumiem. Arī Beļģijā nav atrisināts jautājums par to, kāds juridisks statuss pienākas tām divām personām, kuras nav Efrema bioloģiskie vecāki.
Abiem tēviem un abām mātēm būs jāspēj vienoties par ļoti daudzām lietām, sākot ar to, kuras dienas Efrems pavadīs kurās mājās un, beidzot ar to, kurā skolā viņam mācīties. Bet bērna audzināšana ir liels izaicinājums jebkuriem vecākiem, un es esmu pārliecināta, ka Efrema vecāki ir vismaz tikpat labi sagatavoti šim izaicinājumam kā jebkuri citi vecāki. Savā ziņā pat labāk – viņi tam ir gatavojušies ilgi un ļoti apzināti, un viņi ir centušies jau savlaicīgi izrunāt visus būtiskos jautājumus, lai nerastos lielas domstarpības vēlāk.
Turklāt, kad nomirs Efrema tēvs un māte, tad viņam vēl kādu laiciņu dzīvē būs otrs tēvs un otra māte. Divkārša mīlestība.
Linda

Vietējie latvieši

2009-09-05T11:53:00.000-07:00

Vasara beigusies, jāķeras pie rakstīšanas. Šodien bija interesants piedzīvojums, baudījām Rīgu tūristu acīm. Viena draudzene aicināja mūs ar Līgu doties ekskursijā pa Rīgu tūristu autobusā. Jāteic, ka tiešām gribējās zināt, kā un kas tad tiek stāstīts tūristiem par vietām un celtnēm, kurām ikdienā iets vai braukts garām daudz jo daudz reižu.

Diemžēl pirmais šoks mani pārņēma jau brīdī, kad kāpām iekšā autobusā. To rotāja cenu lapa, kurā viens no uzrakstiem vēstīja, ka "vietējiem" izdevīgākas cenas! Tūristiem biļete maksā LVL 10, bet "vietējiem" - LVL 5. Man ir tiešām kauns, ka neesam tikuši nekur tālāk par Krieviju, kur cenas Krievijas pilsoņiem un ārzemniekiem atšķiras vairākas reizes. Vēl jo vairāk, kas ir vietējais? Vai tas ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai ir uzturēšanās atļauja vai varbūt vīza? Izskatījās, ka šoferim izšķirošā šķita latviešu valodas prasme. Brrrrrrrr... Visiem vienlīdzīgas iespējas, kā tad... Nožēlojami.

Tas, ka kādā brīdī salūza ierīce, kura nodrošina stāstījuma klausīšanos, protams, var gadīties jebkur, un galu galā šī problēma tika novērsta. Bet uzkrītošs bija stāstījuma milzīgais uzsvars uz latviešiem, neatkarīgu valsti, latviešu valodu kā valsts valodu, vēlreiz latviešiem, latviskumu un atkal latviešiem... Protams, ekskursija bija pa Latvijas galvaspilsētu, tomēr neviens nevar noliegt, ka tādu Rīgu, kāda tā ir pašlaik, nav veidojuši tikai latvieši. Tas tomēr ir spēcīgs komplekss - izmisīgā vēlēšanās neredzēt realitāti un ignorēt tos, kas nav latvieši. Tik ļoti gribas sev Jesaju Berlinu, Mihailu Barišņikovu un Gidonu Krēmeru, prieks, ja Aleksandrs Ņiživijs gūst vārtus, bet citādi viss ir tik latvisks, tik latvisks, un mēs paši varoņi, mūsu valsts, un tikai latviešu valsts... Tiešām apnikusi šī liekulība.

Visbeidzot, īpatnēji šķita arī tas, ka pat šajos diždimbas laikos par autobusa šoferi strādā cilvēks, kurš ne vārda nerunā angliski.

Laikam iznāca dikti negatīvi. Bet kopumā jau bija interesanti.

Evita

arī ne visas baznīcas ir vienādas ... (Manchester)

2009-09-04T06:28:00.001-07:00

Īss komentārs par grāmatu dedzināšanu

2009-07-03T03:07:00.000-07:00

Neskatoties uz visādiem citiem notikumiem, mani joprojām neliek mierā Jāņu „kristīgais” grāmatu dedzināšanas pasākums. Savulaik Heinrihs Heine rakstīja: „Dort, wo man Bücher verbrennt, verbrennt man am Ende auch Menschen” („tur, kur dedzina grāmatas, galu galā dedzina cilvēkus”). Vēsture mums rāda, ka šis apgalvojums mēdz izrādīties ļoti patiess.
Evita

Seid ihr Berliner?

2009-06-08T23:21:00.000-07:00

Pagājusī nedēļa aizritēja Jesajas Berlina zīmē. Man bija tas gods piedalīties ne tikai viņa simtgadei veltītās konferences publiskajā daļā, bet arī būt kopā ar daudziem Austrumeiropas un Centrāleiropas jauniem, liberāliem censoņiem, kuri pulcējās arī uz atsevišķiem pasākumiem, galvenokārt, diskusijām ar redzamiem domātājiem, kuri Latviju ikdienā neapciemo. Jāteic, ka darba dēļ nevarēju pilnībā izbaudīt visu šo pasākumu burvību, jo pārsvarā ieskrēju pasākumos aizelsusies no darba un tieši tāda pati atgriezos darbā. Un tomēr es gan paspēju nedaudz iepazīt dažus agrāk nesatiktus jaukus cilvēkus no Gruzijas, Igaunijas, Krievijas, Azerbaidžānas, Slovākijas u.c. tuvākām un tālākām Austrumeiropas un Centrāleiropas zemēm, gan arī izbaudīt ļoooooti cienījamu cilvēku pārdomas. Bija burvīgi satikt arī sen neredzētus cilvēkus, kas nu jau kādu laiku Latvijā nedzīvo un bija speciāli atbraukuši uz Berlinam veltīto konferenci vai arī Latvijas apciemojuma laikā nevarēja uz kādu no tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem neatnākt.
Viena no diskusijām, kas man prātā iespiedusies visvairāk, bija tā, kuru vadīja Berlina simtgades goda patronese Vaira Vīķe-Freiberga. Jā, jā, nu, patīk man viņa ārkārtīgi... Es joprojām domāju, ka viņa ir tas labākais, kas šajā valstī ir noticis pēc neatkarības atjaunošanas, un, īpaši raugoties tieši no šodienas skatpunkta, ka viss, ko viņa Latvijas labā ir darījusi, diemžēl nav ticis novērtēts un ir izmainīts sīknaudā. Diskusijas nobeigumā Nils Muižnieks viņai lūdza, lai viņa min kādu, viņasprāt, spilgtu konkrētu notikumu, kas ir noticis, pateicoties viņai, un kas, viņasprāt, ir pacēlis Latviju. Viņa vienkārši atbildēja, ka tad, kad viņu ievēlēja par prezidenti, viņai nebija nekāda atbalsta, aprēķina, aiz viņas nestāvēja oligarhi, ka viss, kas viņai bija, bija viņas pārliecība un patiesums un ka acīmredzot tas ir palīdzējis. Un tā tas, manuprāt, ir, to nevar nospēlēt.
Kad piektdien skatījos Ginta Grūbes un Dāvja Sīmaņa filmu par Jesaju Berlinu „Born in Riga” un tai sekojošās divas senas intervijas ar viņu, atcerējos arī VVF augstāk minētos vārdus. Un, klausoties Berlina nosvērtajās pārdomās, domāju par to, ka patiesi viedi cilvēki ir tik aizkustinoši savā vienkāršībā. Tur nav nekā no bravūras, prastuma, lecīguma, rupjības un naida, kas pēdējā laikā tik uzmācīgi vīdēja no katra stūra un, kā izskatās, turpinās to darīt ar jaunu sparu.
Milzīgs paldies visiem Berlina simtgades organizatoriem. Dž.F. Kenedija „ich bin ein Berliner” nu tiešām ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi ;).
Evita

Lepnums par naidu

2009-05-27T03:01:00.000-07:00

Aizvakar pirmo reizi TV redzēju baismīgo TB/LNNK reklāmu, kurā krievi attēloti kā drauds Latvijas nākotnei, kā pilnīgi degradējušies tipi, kas tik vien spēj kā rādīt vidējo pirkstu. Nekad dzīvē neesmu balsojusi par TB/LNNK un netaisos to darīt arī nākotnē, galvenokārt tieši šīs apvienības naida pret atšķirīgo, t.sk., tiem, kas nedaino kristālskaidrā latviešu valodā un tiem, kas par savu galveno dzīves piepildījumu neuzskata vairošanos Latvijai, dēļ. Ļoti komisku gan visu šo teātri padara, piemēram, Helmī Staltes pretgeju koalīcija ar LPP/LC dīvu Ainu Krūkli, kas ir aktīva Jaunās paaudzes atbalstītāja. Kā zināms, tieši šajā sektā dominē krievu cilvēki un tās līderis, kaku metēju iedvesmotājs A. Ļedjajevs, ar latviešu valodu nu itin nemaz nav draugos.

Vienkārši domāju par to, kāpēc tik mazā valstī kā Latvija tik daudz cilvēku nespēj un nespēj pārvarēt kaut kādas iedomātas bailes no „baismīgajiem” krieviem, gejiem un imigrantiem. Tik bēdīgi ir tas, ka politiskās partijas savu pozīciju nodrošināšanai izmanto nevis lozungus, kas cilvēkus vieno, kas pārkāpj pāri aizspriedumiem, iekļauj, iedrošina un stiprina visu sabiedrību kopumā, bet gluži pretēji – augstāk minētās bailes un nedrošību tikai veicina, nostiprina stulbus stereotipus par dažādām sabiedrības grupām un līdz ar to veicina naidu pret tām. Un visriebīgākais ir tas, ka politiķi, kuri to visu dara, lepojas ar to. Lai tad šī valsts arī turpina atrasties tajā bedrē, kur tā ir patlaban.

Evita

Cilvēku aprobežotībai nav robežu.

2009-05-09T01:45:00.000-07:00

Vakar Rīgas Domē Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisijā nācās uzklausīt daudz par tikumību, morāli un ētiku... It kā manu ētiku un manu tikumību spēj izmērīt un novērtēt kāds, kas mani pirmo reizi saticis, tikai un vienīgi uz tā pamata, kādu nevalstisko organizāciju es pārstāvu. Vēl jo vairāk – izrādās, cilvēka tikumība un ētika mainās atkarībā no tā, ko, par piemēru, Staltes kundze zina par cilvēku. Jo iepriekš taču Staltes kundze nezināja, ka Linda Freimane ir lesbiete un varēja ar viņu svinēt Jāņus un dziedāt Līgo dziesmas. Taču tagad, kad viņa to zina, viss ir mainījies un, saprotams, nekāda Līgo dziesmu dziedāšanas vairs nevarētu notikt, jo pēkšņi Linda kļuvusi par šo netikumisko būtni, kas „apdraud nācijas garīgo veselību” (citāts no sēdes!). Es gan domāju, ka nācijas garīgo veselību vairāk apdraud reliģiski-fanātiskas organizācijas, kas liek cilvēkiem krist gar zemi un citādi uzvesties kā pilnīgiem plānprātiņiem. Es domāju, ka tikumību un ētiku nekādos savos argumentos nedrīkstētu izmantot cilvēki, kuru politiskais un garīgais (riebj pat šo vārdu šajā kontekstā lietot) līderis izpircis lielos reklāmas laukumus pa visu pilsētu un neskatoties ne uz kādiem Jūrmalas skandāliem ne aci nepamirkšķinot un pat nenosarkstot par visu līdz šim sadarīto turpina tukšu demagoģiju un sola visu ko, kas tikai nodrošinās viņam amatu, aizmirstot par ētiku, tikumību, spļaujot virsū savam „vīrs un vārds”, mainot lozungus atkarībā no ekonomiskās situācijas un atklāti manipulējot ar viegli iespaidojamiem cilvēkiem, kas šobrīd nokļuvuši krīzes izraisītā atkarībā no kāda, kas sola darbu un lielu algu. Vai tā ir tā izslavētā ētika un tikumība?
Vai ir ētiski un tikumīgi apšaubīt citu cilvēku spēju audzināt bērnus, ja vienīgais, ko tu par viņiem zini, ir tas, ka viņi atbalsta geju un lesbiešu tiesības? Vai ētiski un tikumīgi ir personiski uzbrukumi cilvēkiem, ja tikšanās mērķis ir saskaņot gājiena maršrutu, nevis sludināt savus politiskos uzskatus, izmantojot bezmaksas reklāmas laiku TV ziņās? Nez kāpēc tādus garus traktātus par tikumību, ētiku un nācijas garīgo veselību mēs netikām dzirdējuši iepriekšējos gados, kad šīs sēdes bija slēgtas un noritēja bez mediju klātbūtnes?
Personīgi vēlos uzrunāt Staltes kundzi un Krūkles kundzi un pavisam īsi atbildēt uz viņu izteicieniem vakardienas sēdes laikā. Jūs neko nezināt par manu ētiku, manu tikumību, manu spēju audzināt bērnus, jūs neko nezināt par manām ģimenes vērtībām un manām vērtībām vispār. Jūsu pieņēmumi par to, kas ir ētiski un tikumīgi, acīm redzot krasi atšķiras no manējiem, jo es nekad neatļautos tik personiski, neētiski un riebīgi uzbrukt citam cilvēkam, vienkārši lai lieku reizi pareklamētu savu homofobiju un uz tā rēķina sazvejotu vēl pāris nelaimīgu un izmisušu vēlētāju balsis. Jo tikai nelaimīgs un izmisis cilvēks var izvēlēties par savu idejisko platformu naidu pret citiem cilvēkiem.

Sanfrancisko

2009-04-19T02:37:00.000-07:00

Vakar ar dzīvesbiedri atgriezāmies no atvaļinājuma ASV. Kopā pabijām 7 štatos, apmeklējām brīnišķīgas vietas, un viena no iespaidīgākajām, protams, ir Sanfrancisko. Grandiozā okeāna piekraste, omulīgā pilsētas apbūve, fantastiskie skati uz pilsētu no kalniem, cilvēku dažādība un krāsainība… Un, jā, Sanfrancisko ir Hārvija Milka pilsēta ar Castro un ap to esošajām ieliņām! Droši vien, neko nezinot par Hārviju Milku, es uz Sanfrancisko skatītos ar nedaudz citām acīm. Protams, tā būtu tikpat skaista un omulīga, taču viņa aura pilsētai noteikti piešķir īpašu šarmu. Viņa netiešā klātbūtne ir jūtama ne tikai Castro ielas rajonā, kurā ir arī Hārvija Milka vārdā nosaukts laukums. Par viņu var izlasīt pat Sanfrancisko sabiedriskajā transportā. Lai arī Hārvijs Milks ir LGBT cilvēku ikona, viņa darbība nebūt neaprobežojās ar LGBT tiesību nodrošināšanu.
It kā nieks, bet nu man ir cepure ar uzrakstu „MILK”, kuru iegādājos Human Rights Campaign organizācijas (www.hrc.org) veikaliņā Castro ielā. Un jau ar to galvā braši devos iekšā Hārvija Milka kādreizējā veikaliņā, kura vienu sienu rotā viņa vēsturiskais teiciens: „If a bullet should enter my brain, let that bullet destroy every closet door.”
Sanfrancisko ir vieta, kur atgriezties. Ceru, ka tas notiks jau pavisam drīz.
Evita

Baltijas praids 2009

2009-03-18T10:33:00.001-07:00

Beidzot, beidzot, beidzot sāk darboties mūsu lapa www.balticpride.eu, kurā šobrīd atrodama Baltijas Praida 2009 programma angļu valodā un jau tuvākajā laikā informācija tajā parādīsies gan latviešu, gan lietuviešu, gan igauņu valodā.

Kā jau izskanējis iepriekš, šogad 15. – 17. maijā pirmo reizi vēsturē notiks Baltijas valstu LGBT organizāciju kopīgi rīkotas Draudzības dienas - Baltijas Praids 2009. Par to ir milzīgs prieks, īpaši tāpēc, ka kopīgā pasākuma organizēšana ir gan satuvinājusi baltiešu aktīvistus cilvēciskā ziņā, gan rosinājusi idejas turpmākai sadarbībai ne tikai saistībā ar Draudzības dienu rīkošanu.

Vēl šobrīd ar smaidu var atcerēties pagājušās nedēļas nogales baltiešu tikšanos Viļņā, kas aizritēja darbīgā, humora pilnā gaisotnē.

Esam iedvesmoti jauniem darbiem un aicinām visus piedalīties Baltijas praidā 2009! Lai uzzinātu visu par plānotajiem pasākumiem, esiet laipni aicināti apmeklēt www.balticpride.eu!

Evita

Catch 22

2009-03-17T15:00:00.000-07:00

Iz dzīves - es mazgāju traukus, klausoties Nina Simone. Ja pašpietiekamību var definēt ar mūziku, tad pilna turpat ekciklopēdiska definīcija atrodama manā iPod saturā. Es izvēlos un izbaudu komponentus, kas veido manu dzīvi tieši tādu. Es skatos uz to ar gandarījuma sajūtu un tas dzen mani izvēlēties vēl vairāk (kas šajā kontekstā laikam nozīmē mazāk, bet labāk). Pašpietiekamība rada izolācijas efektu. Taču tā dod necerētu mieru pat laikos, kad sabiedrība (valsts?) jūk prātā. Varu dienām ilgi ignorēt apkārtējo pasauli, pavadot jaukus vakarus sveču gaismā bez smagām pārdomām par ekonomisko sabrukumu un parodiju par valsti kā efektīvu un savos pamatos iecerētu kā lietderīgu sabiedrības pārvaldes mehānismu. Bet reizēm miera jaucējus var sastapt necerētākajās vietās. Man patīk apmainīties ar zināšanām un pieredzi kādā kulinārijas portālā. Laba mūzika virtuvē iedvesmo mani, un dalīties jaunatklājumos, nepametot mājas, ir viena no privilēģijām, ko mums dāvā modernās tehnoloģijas. Ja kulinārie pulciņi vēl aizvien noritētu „dzīvajā realitātē”, nevis virtuālajā telpā, neviens nekad neuzzinātu par manu veģetāro čili ar lēcām un saulē kaltētiem tomātiem. Man patīk dalīties iespaidos, ko rada eksperimenti ar eksotiskiem produktiem. Taču nesen savā iecienītajā kulinārajā portālā saņēmu šādu ziņu, „Kristīne mani sasmīdināja, gandrīz anekdotiski. Nez kāpēc iedomājas, ka tikai Rīgā dzīvo cilvēki, ka tikai šampinjoni ir sēnes, ka tikai lasis ir zivs utt. Man nav gadījies esot pat rajonu centros būt veikalā, kur tirgo tādas lietas, kur nu vēl ciematos un ciematiņos. Realitāte! Horoskopi ar tikai rīdziniekiem domāti, radio un Tv arī gandrīz tikai rīdziniekiem. Bet ēst gribas visiem!” Tā nu es ar savu labo gribu dalīties pārgudros padomos tiku apsēdināta skarbajā realitātē. Par zivīm nezinu – neēdu. Ir nojausma, ka sēnes tomēr ir tās, kas aug mežā. Savukārt ar cilvēkiem gan ir ķēpa. Cilvēki ir dažādi. Ar šādu saukli taču notika pirmās Mozaīkas rīkotās Draudzības Dienas („Cilvēki ir dažādi, mīlestība ir viena”).
Mozaīka izmisīgi vēlas būt tuvāka un pieejamāka saviem biedriem, iesaistīt savās aktivitātes pēc iespējas vairāk cilvēku, būt atvērta un demokrātiska. Taču kad mēs cenšamies veidot pasākumus, lai tuvinātos biedriem, atbalstītājiem un citiem interesentiem, mums nav citu vērtību un citu interešu, uz ko balstīties, kā tikai savējās. Mūsu jaunākā iecere – aicināt interesantus cilvēkus uz atvērtu diskusiju ne tikai par LGBT tēmām, bet par dzīvi, valsti un sabiedrību vispār, atduras klasiskā Catch 22 apburtajā lokā. Mūsuprāt interesanti cilvēki un aktuālas tēmas taču var izrādīties lasis un šampinjoni kādam, kas meklē saldūdens asarus un baravikas. Kā uzrunāt cilvēkus, kas nedzīvo mūsu pašpietiekamības zonā un nedala mūsu intereses un mūsu aktualitātes? Amerikāņu rakstnieks Džozefs Hellers Catch 22 pārvarēšanai piedāvāja visai oriģinālus risinājumus. Novedot šo apburto loku līdz absurdam, viņš parāda, uz kādām muļķībām un bezjēdzībām cilvēks ir spējīgs, neredzot savu dzīvi (situāciju, problēmu) kontekstā ar pārējo pasauli.
Varbūt mēs darām visu ačgārni? Varbūt ir vajadzīgs kaut kas pavisam atšķirīgs?

Par pistolēm

2009-03-04T12:50:00.001-08:00

It kā jau šodien vajadzētu par valdību. Bet ir kaut kas tāds, kas par mūsu brīnišķās valsts īpatnībām šodien ir liecinājis vēl spilgtāk. Šodienas ziņās izlasīju, ka mūsu „punkts viens, punkts divi” parakstījis rīkojumu par personiskā apbalvojuma - ieroča - piešķiršanu veterinārārstam, kurš pats domā, ka ir aizsardzības ministrs, Vinetam Veldrem. Tas esot piešķirts par būtisku ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā. Kā, lūdzu? Kas būtu šis būtiskais ieguldījums? Pistoles savulaik tika piešķirtas arī pašam „punkts viens, punkts divi”, kā arī runīgajam Gundaram Bērziņam. Protams, arī viņiem par „ieguldījumu”.

Vai tiešām 21. gadsimta demokrātiskā sabiedrībā nav nekā piemērotāka apbalvojumiem „par ieguldījumu” nekā ieroči? Vai par ieguldījumu, piemēram, labklājības sfērā pistoli saņems Iveta Purne? Ja ne viņa, tad, cerams, vismaz Tatjana Koķe (neskatoties uz to, ka viņa, visticamāk, būs arī „jaunajā” valdībā)?

Bet, ja nopietni, šī mačo krāmēšanās ar pistolēm neatgādina neko citu kā mērīšanos ar krāniņiem.

Evita

Buldozers

2009-02-27T00:12:00.001-08:00

Lūk, pastarā diena laikam vairs nav tālu. Nu ir pavisam skaidrs, ka LPP/LC Rīgas mēra kandidāts ir Ainārs Šlesers, cilvēks, kuram no iekšām nāk ne tikai skaistums, bet arī kristīgās ģimenes vērtības.

Protams, protams, apetīte rodas ēdot. Jāteic, ka man ir bail no šī cilvēka (?) rijības. Nez no kurienes tā nāk? Droši vien ne jau no Norvēģijas Kristīgās tautas augstskolas.

Būs jau ļoti interesanti pavērot, cik naivi joprojām spēs būt cilvēki un cik aktīvi balsos par LPP/LC pašvaldību vēlēšanās. Nav šaubu, patiesībā ir jau ļoti labi zināms, ka LPP/LC kārtējo reizi par vēlēšanu platformu izmantos homofobiju, jo ir taču skaidrs, ka LGBT cilvēki ar gājieniem un vispār savu eksistenci valsti ir noveduši tajā bedrē, kurā tā patlaban atrodas.

Cilvēki turpina pamest valsti kā žurkas pamet grimstošu kuģi. Ja buldozers kļūs par Rīgas mēru, arī es jau pamatīgāk apsvēršu šo iespēju.

Evita

Lūdzu, nesūtiet Normundu uz Eiropu!

2009-01-22T07:13:00.000-08:00

Ir ziema un krīze, tāpēc garajos pelēkajos aukstajos vakaros, kad nevaram atļauties krogus un dzīres un veselība pieklibo, nekas cits neatliek kā mājas mierā lasīt grāmatas un skatīties filmas. Adrenalīnam var mēģināt televīziju, bet vajag stiprus nervus. Nesen ne no laba prāta ieslodzīta četrās sienās un aiz slinkuma celties no dīvāna savā televizora ekrānā novēroju kādu amizantu parādību ar nosaukumu Cerību iela 21. Jā, mūsu pašmāju ražotais laika kavēklis latviešu tautai. Kamēr LTV1 visiem līdzekļiem sparīgi cīnās par finansējumu savam seriālam Neprāta Cena, Rūperts Mērdoks acīm redzot nolēmis latviešu publiku turpināt lutināt ar LNT ražojumu un Cerību ielas iemītniekus vēl aizvien varam sastapt savos tv ektrānos teju katru dienu. Protams, tās nav Hameleonu Rotaļas... Tīri aiz matemātiskas ziņkāres novēroju piecdesmit tūkstoš sēriju amerikāņu fenomenus kā šis, kur varoņi, kuriem aiz loģiska seriāla ritējuma hronoloģijas jau sen bija jābūt mirušiem, vēl aizvien atrod savus pazudušos vecākus un vecvecākus... Aizrauj - vai tiešām Amerikā neviens neprot skaitīt? Bet ne par to ir stāsts. Cerību ielā viss ir savādāk. Pensijas vecuma tantēm, pusaugu meitenēm un visu vecumu un sociālo stāvokļu geju vīriešiem ir iespēja priecēt acis pie sava elka Intara Rešetina smukumiem, dažāda ranga un pieredzes aktieriem acīm redzot lieliska iespēja pārvarēt krīzi, kad teātriem naudas nav un algas nemaksā, televīzijai iespēja aizpildīt ētera laiku, kad nopietnā ziņu tauta vēl nav atnākusi mājās, bet mājās sēdētāji – mājsaimnieki(ces) jau noguruši no tv veikalu piedāvājumiem un devušies gatavot maltītes nopietnajai ziņu tautai, kas jau brauc mājās... Visi vinnētāji, viss loģiski, viss mierīgi rit savu garlaicīgo gaitu. Un te pēkšņi Cerību ielā parādās geji! Mūsu pašmāju seriāla banālajās sižeta līnijās iemaisījusies delikātā tēma... Nu ja tā padomā, statistika ir skarba... Ja Cerību ielā ir kādi 20 varoņi, tad kādiem 2 jābūt seksuālo minoritāšu pārstāvjiem... Paldies dievam mēs vēl skaitīt mākam, atšķirībā no tiem tur Kalifornijā. Nu tad Cerību ielas Normunds ar kariķējoši stereotipiskiem Deivida Bekema un Džordža Maikla plakātiem pie sienas ir atklājies, ka ir gejs. Ne tik vien - viņam ir arī partneris. No vienas puses sanāca tā drusku neveikli un piespiesti... Nu iespējams, tā nav geja vaina, jo neveikli un piespiesti viņiem tur tai Cerību ielā sanāk gluži viss. No otras puses, esam progresīvi priekšā daudziem ārvalstīs ražotiem seriāliem un cita veida tv izklaidēm, kur Vils ir Greisas labālais draugs un radīts smīdināt tautu vai kur Geju Patruļa māca lielajam neveiklajam heteroseksuālim kā nogriezt nagus un neatraugāties dāmas klātbūtnē. Vairums šo mākslīgi veidoto tv tēlu sasūkušies sevī visus iespējamos stereotipus un katru no tiem vismaz desmitkāršo. Reālajā dzīvē nav tāda perfekta vīnu pārzinātāja ar izteiksmīgi skaisti uzkrāsotām acīm, manikīrētiem nagiem, atpazīstama dizainera drēbēm, pie kam ideāli saskaņotās krāsās, seksīgu labāko draudzeni, perfektiem matiem, kliedzoši uzkrītošiem roku žestiem, dzēlīgiem jokiem un nepārspējamu sejas mīmiku, kas tikai ienāk telpā un visiem uzreiz ir jautri. Tas ir tēls, kas gadiem ilgi veidojies televīzijā, filmās, teātrī un citos mākslas veidos, kas varbūt sākotnēji nesa kādu cēlu mērķi integrēt geja tēlu kopējā ainā, bet gala rezultātā panāca stereotipa izveidošanos, no kura izrādās ļoti grūti izrauties. Mūsu Cerību ielā Normunds nav ne klauns, ne meiteņu labākais draugs. Viņš ir vienkārši cilvēks, viens no varoņiem, ko garāmejot varētu pat nepamanīt. Turklāt viņam ir māte, partneris un lēšu, ka arī darbs. Kāda satriecoša vēsts raidlaikā starp tv veikalu un vakara ziņu izlaidumu - Normunds ir gluži tāds pats kā citi!
Godīgi sakot, kopš nejauši atklāju šādu negaidītu sižeta pavērsienu LNT pēcpusdienas ēterā, manī modusies tīri cilvēcīga interese, vai Normunda stāsts tiks turpināts un attīstīsies vai atkarībā no seriāla mērķa auditorijas reakcijas geji pazudīs no stāsta peripētijām pēc ASV seriālu analoģijas, kur, ja kādam varonim viena vai otra iemesla dēļ jāizgaist, to allaž nosūta ceļojumā pa Eiropu, kas ilgst vismaz 20 gadus.

Par izdzīvošanu, cilvēcību, naidu un izslēgšanu

2009-01-19T14:01:00.000-08:00

No 16. janvāra Jaunajā Rīgas teātrī skatāma izrāde „Vectēvs”. Tajā spēlē tikai un vienīgi Vilis Daudziņš, kurš, manuprāt, ir viens no talantīgākajiem aktieriem, kāds mums ir un droši vien jelkad ir bijis. Šī izrāde diezin vai atstātu vienaldzīgu pat cilvēku, kam neinteresē ne vēstures līkloči, ne ideoloģijas. Tā ir par cilvēkiem, kurus kara ārprātā ierauj citu cilvēku varaskāre un naids. Un it kā jau latviešu – leģionāru, latviešu – sarkanarmiešu jautājumi ir cilāti un analizēti, tomēr Vilis Daudziņš ar to cilvēku stāstiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ karojuši nacistiskās Vācijas vai komunistiskās Padomju Savienības pusē, vai galu galā liktenīgu sakritību dēļ paguvuši kalpot abām varām, uzgāž uz galvas veselu lērumu ar jautājumiem, uz kuriem nav iespējamas vienkāršas atbildes. Stāsti rāda arī to, cik dažādu iespaidu uz cilvēkiem var atstāt viņu pašu personīgā pieredze un cik reizēm grūti vai pat neiespējami ir saprast citu pieredzi vai meklēt kaut cik objektīvu notikušā analīzi.

Katrs no karā iesaistītajiem, kurš nepieņem lēmumus augstā līmenī, ir tikai maza skrūvīte, kura neredz kopējo bildi un patiesībā nezina, kas notiek. Šādā situācijā pat nav īsti iespējams pieņemt saprātīgus lēmumus. Un tomēr cilvēkiem ir jāpieņem lēmumi, kas var fundamentāli izšķirt viņu likteņus. Es tikai varu izteikt milzīgākās cieņas apliecinājumus cilvēkiem, kas visā tajā ārprātā ir spējuši saglabāt cilvēcību.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar masveida vardarbības izplatīšanos un kas nebeidz nodarbināt cilvēku prātus, šomēnes tiek uzdots arī žurnāla „GEO” latviešu valodas versijā (pārpublicējot „Der Spiegel” rakstu „No parasta cilvēka līdz masu slepkavam”): kā cilvēks kļūst par slepkavu? Jautājums ir uzdots Trešā reiha kontekstā, taču savu aktualitāti tas diemžēl nav zaudējis un vismaz pārskatāmā nākotnē to arī nezaudēs. Viena no atbildēm – naida, aizspriedumu un agresijas izpausmei ir nepieciešams radīt vidi, kura to pieļauj. Hitlera Vācijā ebreji pamazām aizvien vairāk tika izslēgti no publiskās telpas, tādējādi radot augsni viņu rūpnieciskai iznīcināšanai. Kad tika pieņemts lēmums par „Endlösung der Judenfrage”, kopējā sabiedrības attieksme pret ebrejiem jau bija degradēta tiktāl, ka tas vairs nelikās tik briesmīgs „risinājums”, kāds tas būtu licies vēl pirms dažiem gadiem. Augstāk minētajā rakstā ir atsauce uz grāmatu „Darītāji. Kā pavisam normāli cilvēki kļūst par masu slepkavām”, kurā vācu sociālpsihologs Haralds Velcers norāda sekojošo:

„Pētījumi par holokaustu un tā realizētājiem norāda – minoritātes izslēgšana no sabiedrības ir nepieciešams genocidālo procesu priekšnoteikums. Tikai pēc tam, kad vairākuma apziņā minoritāte kļuvusi par traucēkli un apdraudējumu, „sabiedrības interesēs (..) ir šo grupu padarīt nekaitīgu un iznīcināt.””

Un šeit es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kuras dažādās daļās kāda sabiedrības grupa joprojām tiek izslēgta. Un vēsture ir apliecinājums tam, ka viss var nebeigties tikai ar izslēgšanu.

Sūdu mešana uz LGBT cilvēkiem ar baznīcas atbalstu nevarētu notikt vietā, kurā nebūtu tendences LGBT cilvēkus izslēgt.

Evita

Par cilvēktiesību aizstāvjiem

2008-11-23T12:37:00.000-08:00

Oktobra sākumā Briselē un novembra sākumā Strasbūrā man bija tas gods piedalīties un uzstāties cilvēktiesību aizstāvju konferencēs. Strasbūras konferences saturu palīdzēju pat veidot, jo biju konferences gatavošanas darba grupas locekle. Ir ļoti patīkami, ka tieši Mozaīkai ir iespēja aktualizēt LGBT jautājumus un pārstāvēt Eiropas LGBT tiesību aizstāvjus Eiropas mērogā kopā ar citu sabiedrības grupu tiesību aizstāvjiem. Jāteic arī, ka tikai kopš nesena laika LGBT tiesību aizstāvju problēmām tiek pievērsta īpaša uzmanība Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un nu jau arī ANO mērogā.

Ar jēdziena “cilvēktiesību aizstāvis” juridisko nozīmi iepazinos pagājušā gada novembrī Dublinā, kad piedalījos starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Frontline” reizi divos gados organizētajā Dublinas platformā, uz kuru sabrauc cilvēktiesību aizstāvji no visām pasaules malām.

Abas augstākminētās konferences rīkoja attiecīgi Eiropas Savienība un Eiropas Padome par godu Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienai. Tiesa, tas nebija vienīgais iemesls. Mazāk zināms ir fakts, ka šogad aprit 10 gadi, kopš ANO tika pieņemta deklarācija par indivīdu, grupu un sabiedrības organizāciju tiesībām un atbildību veicināt un aizsargāt vispārēji atzītās cilvēktiesības un pamatbrīvības (Declaration on the Right and Responsibility of Individuals, Groups and Organs of Society to Promote and Protect Universally Recognized Human Rights and Fundamental Freedoms). Savukārt 2008. gada februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma deklarāciju par Eiropas Padomes darbībām, lai uzlabotu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un veicinātu to darbību (Declaration of the Committee of Ministers on Council of Europe action to improve the protection of human rights defenders and promote their activities).

Jāatzīst, ka meklētājos neatradu abu minēto dokumentu tulkojumus latviešu valodā. Šo trūkumu noteikti vajadzētu novērst, jo Latvijā valda īpaša neizpratne par cilvēktiesību jautājumiem vispār, kur nu vēl par to, kas tie cilvēktiesību aizstāvji tādi ir. Atmosfērā, kurā Mozaīkas cilvēki tiek dēvēti par „perversijas sludinātājiem”, „ekstrēmistiem” un kā tik vēl ne, būtu ļoti svarīgi turpināt atkārtot, kāda tad ir patiesība. Vēl jo vairāk, ja daudzi „zinātāji” ir varas pārstāvji. Tieši tāpēc ir vērts īpaši izcelt valsts pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju darbības nodrošināšanu. Lūk, daži no tiem, kas minēti ANO cilvēktiesību aizstāvju deklarācijā:

Art. 2 1. Each State has a prime responsibility and duty to protect, promote and implement all human rights and fundamental freedoms, inter alia, by adopting such steps as may be necessary to create all conditions necessary in the social, economic, political and other fields, as well as the legal guarantees required to ensure that all persons under its jurisdiction, individually and in association with others, are able to enjoy all those rights and freedoms in practice.

2. Each State shall adopt such legislative, administrative and other steps as may be necessary to ensure that the rights and freedoms referred to in the present Declaration are effectively guaranteed.

Art. 8 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to have effective access, on a non-discriminatory basis, to participation in the government of his or her country and in the conduct of public affairs.

2. This includes, inter alia, the right, individually and in association with others, to submit to governmental bodies and agencies and organizations concerned with public affairs criticism and proposals for improving their functioning and to draw attention to any aspect of their work that may hinder or impede the promotion, protection and realization of human rights and fundamental freedoms.

Art. 9 1. In the exercise of human rights and fundamental freedoms, including the promotion and protection of human rights as referred to in the present Declaration, everyone has the right, individually and in association with others, to benefit from an effective remedy and to be protected in the event of the violation of those rights.

2. To this end, everyone whose rights or freedoms are allegedly violated has the right, either in person or through legally authorized representation, to complain to and have that complaint promptly reviewed in a public hearing before an independent, impartial and competent judicial or other authority established by law and to obtain from such an authority a decision, in accordance with law, providing redress, including any compensation due, where there has been a violation of that person's rights or freedoms, as well as enforcement of the eventual decision and award, all without undue delay.

3. To the same end, everyone has the right, individually and in association with others, inter alia:

(a) To complain about the policies and actions of individual officials and governmental bodies with regard to violations of human rights and fundamental freedoms, by petition or other appropriate means, to competent domestic judicial, administrative or legislative authorities or any other competent authority provided for by the legal system of the State, which should render their decision on the complaint without undue delay;

(b) To attend public hearings, proceedings and trials so as to form an opinion on their compliance with national law and applicable international obligations and commitments;

(c) To offer and provide professionally qualified legal assistance or other relevant advice and assistance in defending human rights and fundamental freedoms.

4. To the same end, and in accordance with applicable international instruments and procedures, everyone has the right, individually and in association with others, to unhindered access to and communication with international bodies with general or special competence to receive and consider communications on matters of human rights and fundamental freedoms.

5. The State shall conduct a prompt and impartial investigation or ensure that an inquiry takes place whenever there is reasonable ground to believe that a violation of human rights and fundamental freedoms has occurred in any territory under its jurisdiction.

Art. 12 1. Everyone has the right, individually and in association with others, to participate in peaceful activities against violations of human rights and fundamental freedoms.

2. The State shall take all necessary measures to ensure the protection by the competent authorities of everyone, individually and in association with others, against any violence, threats, retaliation, de facto or de jure adverse discrimination, pressure or any other arbitrary action as a consequence of his or her legitimate exercise of the rights referred to in the present Declaration.

3. In this connection, everyone is entitled, individually and in association with others, to be protected effectively under national law in reacting against or opposing, through peaceful means, activities and acts, including those by omission, attributable to States that result in violations of human rights and fundamental freedoms, as well as acts of violence perpetrated by groups or individuals that affect the enjoyment of human rights and fundamental freedoms.

Īpaši interesants man šķiet deklarācijas 14. un 15. pants:

Art. 14 1. The State has the responsibility to take legislative, judicial, administrative or other appropriate measures to promote the understanding by all persons under its jurisdiction of their civil, political, economic, social and cultural rights.

2. Such measures shall include, inter alia:

(a) The publication and widespread availability of national laws and regulations and of applicable basic international human rights instruments;

(b) Full and equal access to international documents in the field of human rights, including the periodic reports by the State to the bodies established by the international human rights treaties to which it is a party, as well as the summary records of discussions and the official reports of these bodies.

3. The State shall ensure and support, where appropriate, the creation and development of further independent national institutions for the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms in all territory under its jurisdiction, whether they be ombudsmen, human rights commissions or any other form of national institution.

Art. 15 The State has the responsibility to promote and facilitate the teaching of human rights and fundamental freedoms at all levels of education and to ensure that all those responsible for training lawyers, law enforcement officers, the personnel of the armed forces and public officials include appropriate elements of human rights teaching in their training programme.

Par to, cik čakli mūsu valsts cenšas sekot deklarācijā minētajam, katrs varam izdarīt secinājumus paši…

Evita

Par pilsonību un pilsonību

2008-09-27T11:26:00.000-07:00

Trešdienas vēlā pēcpusdienā Mozaīkas valdes loceklis Andrejs Visockis piedzīvoja to, no kā baidās katrs homoseksuāls cilvēks - četri lieli vīrieši viņam uzbruka, spēra ar bototām pa seju, pa ribām, pa katru Andreja ķermeņa daļu, kas pagadījās. Tas notika Sarājevā, kurp Andrejs bija devies Bosnijas Hercegovinas LGBT organizācijas "Q" aicināts lai palīdzētu izveidot labu LGBT filmu programmu. Andrejs pa šiem gadiem organizējot Rīgas kino dienas kļuvis par Eiropā atzītu LGBT filmu pārzinēju, kas regulāri tiek aicināts uz līdzīgiem pasākumiem. Šoreiz uzbrucēji bija radikāli noskaņoti musulmaņi, kas uzskata, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav tiesību slēgtās telpās organizēt kultūras un mākslas pasākumus un, kas šo savu viedokli izpauž ar varu - sperot, apsaukājot, draudot.
Ir gadījies tā, ka Latvijā dzimušais un augušais Andrejs pēc daudzu gadu nodzīvošanas Dānijā kļuvis par Dānijas pilsoni. Tāpēc uzreiz pēc notikušā, kad izskanēja ziņa par to, ka kāds Dānijas pilsonis ticis ievainots Sarājevā, Dānijas mediji šim notikumam pievērsa milzu uzmanību - zvanīja Dānijas LGBT organizācijai, zvanīja Amnesty International lai noskaidrotu, kas ir šī persona. Uzzinājuši viņa vārdu šie mediji ar Andreju kontaktējās, piedāvāja viņam mājās braucot lidot caur Kopenhāgenu lai satiktos ar presi - un šodien Dānijas radio, TV un presē ir gan intervijas ar Andreju, gan analizējoši raksti par notikušo. Jāpiebilst, ka uzbrukumi queer festivāla dalībniekiem tiek skatīti tajā kontekstā, ka Bosnija Hercegovina ir ES kandidātvalsts, kurai saviem pilsoņim un viesiem jānodrošina pamatbrīvības un cilvēktiesības. Dānijas ārlietu ministrija ir informēta par notikušo.
Andrejs ir Dānijas pilsonis, bet viņš ir latvietis pēc tautības, viņš dzīvo Rīgā un viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks. Kādas ir bijušas reakcijas šeit? Mēs, uzzinājuši par notikušo, uzrakstījām preses relīzi un izplatījām to Latvijas ziņu aģentūrām, kā rezultātā šī ziņa nokļuva vairākos ziņu portālos. Līdz šim vienīgā reakciju kādu esam pamanījuši ir rinda riebīgu, ļaunu, aizvainojošu komentāru šajos pašos portālos. Arī Dienā, kuras lasītājus gribēju uzskatīt par mazliet atvērtākiem par citiem... Neviens žurnālists nav zvanījis, neviens nav interesējies par to, kā Andrejam klājas vai kā viņš tiks mājās.
Kāds ir secinājums? Acīm redzot dāņiem ir svarīgāks katra viņu valsts pilsoņa liktenis nekā latviešiem katra sava tautieša liktenis. Acīm redzot viena pilsonība gejam ir drošāka nekā cita pilsonība - pat ja abas ir ES dalībvalsts pilsonības. Acīm redzot tas, ka kaut kur Eiropā tiek piekauts latvietis mūsu mediju telpā pārsvarā tiek uztverts ar sajūsmu.
Varu tik nopriecāties par to, ka man blakus Latvijas pasei vēl ir zviedru pase kabatā.... Bet kas ar visiem pārējiem Latvijas homoseksuāļiem un transpersonām, kas uzdrīkstas kādreiz izkāpt no sava skapja un kaut kur kaut kā piedalīties kāda LGBT kopienai veltītā pasākumā? Cik aizsargāti ir viņi?
Un vēl, domājot par tēzi "pats vainīgs, zināja taču kur brauc". Paldies Dievam, ka pasaulē ir cilvēki, kas pēc šāda principa nedzīvo! Jo tad mums nebūtu bijis neviens ārvalstu žurnālists Latvijā 1989. vai 1991. gadā, tāpat nebūtu neviena ārsta dažādu karu skartās teritorijās, nebūtu arī neviena Amnesty International vai citas ārvalstu organizācijas pārstāvju Latvijā Draudzības dienu laikā. Jo arī šeit, neaizmirsīsim, cilvēks var tikt saspārdīts par to, ka viņš kaut kādā veidā atsķiras no pieņemtās normas - piemēram, ka viņš ir musulmanis.
Linda

Par tiem, kas tic

2008-09-08T13:16:00.000-07:00

Laikā no 3. līdz 7. septembrim kinoteātrī K.Suns norisinājās Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Jāatzīst, ka abas filmas par Baltkrieviju („Mūzikas partizāni” un „Žurnālisti”) un „Vēstule Annai”, kas kārtējo reizi spilgti izgaismoja Baltkrievijas un Krievijas varas smaili tās baisumā, atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu.

Pirmkārt, tāpēc, ka abas minētās valstis mums tomēr ir tepat, tepat blakus. Lai arī daļa sabiedrības jau sākusi dzīvot līdzi jaunajam – vecajam hokeja klubam „Dinamo” un lai arī Baltkrievijā cits pēc cita tiek atvērts Baltijas valstīs esošu advokātu biroju „Baltkrievijas birojs”, šādas filmas neļauj iekrist apātijā un ļauties ilūzijai, ka Krievijā un Baltkrievijā taču „viss iet uz augšu”, un „kaut kāda tur Čečenija” un „saujiņa Baltkrievijas opozicionāru” (pret ko viņi vispār protestē?) jau nu galīgi nav nekas tāds, kā dēļ vajadzētu apdomāt, ciktāl un kādā veidā tad īsti sadarboties ar šīm „brīvības citadelēm”.

Otrkārt, visās filmās tika rādītas ļoti, ļoti drosmīgas sievietes. Anna Poļitkovska ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neļauj ar varu apsēstajiem apslāpēt cilvēcību un veselo saprātu vēl lielākā pasaules daļā. Tādi cilvēki kā viņa iedvesmo tūkstošiem citu cilvēku nepadoties netaisnībai, vardarbībai, cinismam, stereotipiem un ierastajai, diskriminējošajai kārtībai, jo „tā bija pirms simt gadiem, un tā tam jābūt arī tagad”.

Pagājušā gada novembrī man bija tas gods piedalīties cilvēktiesību aizstāvju konferencē – 4. Dublinas platformā, kuru reizi divos gados rīko starptautiskais fonds cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai Front Line. Konferencē piedalījās 120 cilvēktiesību aizstāvju vairāk nekā no 80 valstīm. Konferences ietvaros vairākas sesijas tika veltītas tam, ka cilvēktiesību aizstāvji stāstīja savu stāstu par situāciju valstī, kurā viņi strādā. Sieviete Ugandā, kuras meitu un viņu pašu vairākkārt izvarojuši policisti tāpēc, ka viņa cīnās par sieviešu tiesībām, puisis no Mjanmas, kurš vairs nevar tur atgriezties, jo vēlas dzīvot un arī runāt, puisis no Salvadoras, kurš pēdējos 8 gadus pārvietojas tikai miesassargu pavadībā, jo iestājas par LGBT cilvēku tiesībām, un kura pārstāvētās organizācijas birojs ir policijas pārstāvju vairākkārt izdemolēts utt. utjpr.... Pasaule noteikti būtu daudz nelāgāka, ja nebūtu visu šo cilvēku, kas neuzskata, ka nauda ir visa mērs.

Visbeidzot, visas augstāk minētās filmas man ļoti atgādināja situāciju Latvijā. Protams, Krievija un Baltkrievija vārda brīvības ierobežojumu ziņā ir ekstrēma. Taču ne par ierobežojumu pakāpēm/apjomu ir stāsts. Tas ir par būtību. Kamēr vien būs cilvēki, kas iedomājas, ka var liegt kādam paust savu viedokli, pulcēties un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nedarot pāri nevienam citam, tikmēr būs ko darīt visiem tiem, par kuriem man šodien gribējās uzrakstīt. Viņi ir mani varoņi.

Jauku vakaru!

Evita

HIV/AIDS profilakse

2008-09-02T14:19:00.000-07:00

Pasaulē statistikas dati par inficēšanos ar HIV vīrusu liecina par to, ka šo cilvēku skaits neiet mazumā bet, tieši otrādi, pieaug. Arī Latvijā, diemžēl, medicīnas dati liecina par līdzīgu ainu. Viena no lielākajām riska grupā arvien ir vīrieši, kuriem ir sekss ar citiem vīriešiem. Mēs to zinām. Mūsu valsts arī to zin, un to zin tās iestādes, kuras atbild par tautas veselību un labklājību. Kā tad ir izskaidrojams fakts, ka Latvijā pēdējo 10 gadus nav veikts NEVIENS PĒTĪJUMS par to, kāda ir šīs riska grupas seksuālā uzvedība, tās veselības stāvoklis un zināšanas par drošu seksu un sevis aizsargāšanu? Nekā savādāk jau to nevar izskaidrot kā ar intereses trūkumu -sak',vai tad nav svarīgākas lietas mūsu valstī par geju "čubināšanu"? Un vispār - vai tad mūsu valstī ir geji? Vai tad tie nav tikai saujiņa no rietumiem importētu jandāliņu cēlāji, kas reizi gadā izālējas Rīgas ielās? Bet, ja tomēr ir - vai tad nav paši vainīgi, ka saslimst???
Piedodiet manu ironiju, bet šādi viedokļi tik tiešām izskan ne tikai no "radikālajiem grupējumiem" bet arī no mūsu politiķu mutēm.
Tāpēc mēs ar lielu prieku piedalījāmies Sabiedrības Veselības Aģentūras konkursā par pētījuma "HIV prevalence un riska faktoru izplatība vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem" veikšanu, un ar gandarījumu uztvērām to, ka Mozaīka šo konkursu uzvarēja. Aktivitātes jau ir sākušās, septembrī katrs, kas vēlas varēs piedalīties pētījumā. Piedāvāsim tikties ar mediķi, nodot asins analīzi un aizpildīt anketu gan Rīgas klubos (piektdienas un sestdienas vakaros), gan arī Mozaīkas birojā un AIDS konsultāciju kabinetā (1. slimnīcā). Katram ir iespēja atrast kādu brīdi un sev piemērotu vietu lai piedalītos pētījumā. Anonimitāte tiek garantēta, netiks izpausta nedz informācija par testa rezultātiem, nedz pats fakts, ka pētījuma dalībnieks ir vīrietis, kuram ir sekss ar vīriešiem. Sīkāka informācija ir lasāma gay.lv un mozaika.lv lapās.
No savas puses gribētu izteikt tādu lielu lūgumu katram, kas sastopas ar šo informāciju arī pieņemt lēmumu par piedalīšanos pētījumā. Pat tādā gadījumā, ja esi pavisam nesen veicis veselības pārbaudi. Pat tādā gadījumā, ja esi HIV pozitīvs. Pat tādā gadījumā, ja tavi tuvākie cilvēki nezin, ka tev ir sekss ar vīriešiem. Jo lielāks būs pētījuma respondentu skaits, jo kvalitatīvāks būs pētījums, jo labāki būs argumenti tam, ka valstij ir nepieciešams iesaistīties VISU iedzīvotāju veselības jautājumu risināšanā (neizslēdzot homoseksuāļus) un jo mazāks pamats būs dažādiem sektantiem un ekstrēmistiem aurot par AIDS izplatību starp gejiem. Un, galu galā, būs sperts viens solis uz biedējošās statistikas līknes pagriešanu uz leju.
Linda

Par datumiem

2008-08-22T13:56:00.000-07:00

Arī nākamgad notiks Draudzības dienas - 2009.gadā plānojam rīkot pirmo trīs Baltijas valstu praidu. Ārzemēs, arī Igaunijā un Lietuvā, par šo pasākumu daudzi jau priecājas, un grib uzzināt tieši kuros datumos tas notiks lai jau laicīgi uzrunātu politiķus, rezervētu biļetes un saplānotu atvaļinājumu. Un te sākas problēma. Gribējām kā līdz šim - rīkot Draudzības dienas jūnija pirmajā nedēļas nogalē. Izrādās, tieši šajā nedēļas nogalē notiks Eiropas parlamenta un Latvijas pašvaldību vēlēšanas. Tātad šis laiks neder, visi būs aizņemti citur. Arī iepriekšējās nedēļas tākā neder, jo risināsies vēlēšanu kampaņas un nevienam politiķim neinteresēs mūsu vēstījumi. Savukārt rīkot Draudzības dienas pēc Jāņiem arī ir slikti, jo tad Latvija un arī daudzas citas Eiropas valstis dodas atvaļinājumā, un būs grūti pieaicināt kādu pašmāju un ārvalstu politiķi kaut vai uz gadskārtējo politisko diskusiju. Nu tad, rīkojam ātrāk - kā ļoti piemērotu datumu atrodot 17. maiju vai starptautisko dienu pret homofobiju. Drošības pēc nolēmām pārbaudīt vai šajā dienā (no 15.-17. maijam, jo 17. maijs ir svētdiena) nav plānoti kādi valstiska mēroga svētki kā tas notika šogad - dabujām mainīt Draudzības dienu datumus jo Rīga gatavojās NATO valstsvīru uzņemšanai un policija teica, ka nepietikšot resursu.
Izsūtījām jautājumu par datuma piemērotību uz visām pusēm. Saņēmām vairākas atbildes kas apliecināja, ka vismaz pagaidām nekas liels un nozīmīgs netiek plānots. Tomēr viena atbilde krasi atšķīrās no pārējām, proti tā no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas. Šī atbilde ir tik fantastiska, ka nevaru to necitēt:
Katru gadu maija mēnesī tiek plānota virkne pasākumu, kas ir veltīti ģimenisko vērtību popularizēšanai, piemēram, pagājušajā gadā visas Latvijas pašvaldības maija mēnesī (jo īpaši nedēļas nogalēs) organizēja ģimenes stiprināšanai un popularizēšanai veltītus pasākumus – talkas, koncertus, izstādes un citus aktīvus ģimenes atpūtas pasākumus. Piemēram, ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas atbalstu un piedalīšanos šogad 24. maijā notika Ģimenes svētki Rīgā, no 23. – 25.maijam Ķīpsalā - izstāde „Bērnu pasaule 2008”, kurus atspoguļoja plašsaziņas līdzekļos.
Ministrija ik gadu aicina pašvaldības, kā arī komersantus aktīvi atbalstīt un atzīmēt ģimenes mēnesi, visus pasākumus iedzīvotāju ērtībai apkopojot ministrijas mājas lapā un popularizējot medijos – gan TV, gan laikrakstos u.c. Tādejādi Ģimenes mēnesis būtu uzskatāms par valstiski svarīgu pasākumu kopumu.
Līdz ar to uzskatām, ka maijs kopumā nav piemērots mēnesis Draudzības dienu/Baltijas praida rīkošanai, tādēļ iesakāms izvēlēties šim pasākumam citu laiku, piemēram, jūlijā vai augustā.
Ar citiem vārdiem valsts iestāde atļaujās pateikt, ka daļa valsts iedzīvotāju netiek pieskaitīti pie tiem cilvēkiem, kuriem ģimene ir vērtība, ka daļai ģimeņu šajā valstī, un daļai bērnu, vajadzētu klusi noiet malā un noskatīties kā citi svin svētkus. Acīm redzot BĢL ministrijai pilnībā ir pagājis secen mūsu šīgada Draudzības dienu sauklis - ka ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena. BĢL ministrijai neinteresē un nerūp tie bērni, kas aug viendzimuma ģimenēs, un kuriem pienāktos tādas pašas tiesības uz juridiski drošu vidi kā citiem bērniem. BĢL ministrijai neinteresē tās ģimenes, kuras Latvijā netiek atzītas par ģimenēm, kuras nebauda nekādu valsts aizsardzību, kuras ir juridiski nepasargātas. BĢL ministrijai arī neinteresē tas, ka pēc visiem statistikas datiem Latvija ierindojas absalūtā Eiropas topā kad iet runa par neiecietību un homofobiju - un neuzskata par vajadzīgu pievērst jebkādu uzmanību 17. maijam kā starptautiskajai dienai pret homofobiju.
Ir nožēlojami, ka cilvēkiem, kas vada ministriju, kuras uzdevums ir rūpēties par visām ģimenēm, un visiem bērniem, ir šādi uzskati. Ir nepieļaujami, ka viņi šos uzskatus tik krasi pauž, paši pat nenojaušot kāds efekts ir viņu vārdiem.
Un ko darīt mums? Rīkot Draudzības dienas augustā? Bet tad taču kliegs Pujāts, jo 15. augusts ir katoļu svētki, un kliegs Visu Latvijai un NSS, jo 23. augusts ir nacionāli svētki un piemiņas diena. Ko darīt mums, kuri (tā taču sanāk?) neesam nedz kādas ģimenes locekļi, nedz ģimenes vērtību cienītāji, nedz ticīgi, nedz patrioti, nedz.... cilvēki? Mums tad laikam vajadzētu meklēt kādu "piemērotu datumu", kādu tautas aizmirstu nedēļas nogali kad mēs klusi un nevienam nemanot varētu pastaigāt pārsimts metrus pa slēgtu pilsētas teritoriju. Ka tik kāds mūs neierauga, un neiedomājas, ka redz - otru cilvēku. Sev pavisam līdzīgu.
Linda

Vienaldzība

2008-08-16T10:51:00.000-07:00

Pēdējās nedēļās un dienās mani skumdina vienaldzība... Vienaldzība spēj sagraut un iznīcināt daudz vairāk par naidu un karu. Par visu, par pilnīgi visu mūsu valstī (ar ļoti retiem izņēmumiem) viena saujiņa cilvēku ir „par” un vēl viena cita saujiņa cilvēku ir „pret”, vai kāda maza saujiņa cilvēku par kaut ko cīnās un pārējiem nav ne jausmas, ko viņi te plosās... Tas nav tikai praids un LGBT jautājumi, kuriem tik daudzi cilvēki vienkārši pagriež muguru, jo tas taču it kā nemaz uz viņiem neattiecas... Tas ir daudz kas vairāk. Būdama viena no tās saujiņas, kas lielajam vairumam nesaprotamu iemeslu dēļ velta savu brīvo laiku un enerģiju kaut kam, ko mēs dīvainie saucam par ideju un pārliecību, es allaž esmu aicinājusi cilvēkus iesaistīties. Ej un balso, ej un paraksties, izskati savu viedokli, ja visi ir par un tu esi pret, arī tas nav iemesls palikt mājās, piedalieties taču šīs valsts dzīvē, dariet taču kaut ko, lai padarītu šo valsti labāku... ja ne labāku, tad vismaz dariet kaut ko, lai attīstītu demokrātiskus procesus, lai veidotu sabiedrību, kurai rūp... Diemžēl visbiežāk es dzirdu atbildi, ka nav jau jēgas, ko tad es viens vai viena varu mainīt? Laikam neviens nekad nav aizdomājies par to, ka vairums izmaiņu pasaulē panākuši cilvēki vieni paši, konkrēti cilvēki – nekad ne abstrakta tūkstošu masa bez vārda un sejas. Vārds un seja ir visām lielajām lietām pasaulē – revolūcijām, varas maiņām, uzvarām, visiem cilvēces lielākajiem sasniegumiem. Tikai nez kāpēc mums vienmēr liekas, ka tiem ir jābūt kādiem citiem cilvēkiem, nevis mums.
Kad aicināju draugus doties gājienā Gruzijas atbalstam, saņēmu visdīvainākās atbildes. Populārākā bija „es jau tikko biju uz refendenumu”! It kā tas attaisno vienaldzību visu atlikušo gadu? Vai arī - „man ir savas problēmas”. Mums visiem ir savas problēmas, mēs visi dzīvojam grūstošā ekonomikā un visi cīnāmies pirmām kārtām par sevi – taču, ja nevaram vai negribam veltīt stundu sava laika, lai parādītu, ka atbalstam neatkarīgu valsti, kas nav tik ļoti atšķirīga no mūsējās, kura saskārusies ar Krievijas agresiju savas valsts teritorijā, mēs patiešām neesam pelnījuši ne labāku valsti, ne labāku valdību. Jo mums acīm redzot viss ir vienalga... Pagatavosim vakariņas un sēdēsim pie televizora – lai tā Gruzija kaut deg zilās liesmās. Tā taču ir tālu.
Kad mēs kļuvām pa r vienaldzīgu sabiedrību? Vai mūsu pašu vilšanās mūsu politiķos un mūsu demokrātijā ir padarījusi mūs neatgriezeniski ciniskus un neiejūtīgus? Vien viens tūkstotis cilvēku šajā valstī uzskatīja par pietiekami svarīgu atnākt pie Brīvības pieminekļa ar baltām rozēm, lai izteiktu savu viedokli par Krievijas iebrukumu Gruzijā. Citi saka, ka tas ir daudz. Es domāju, ka tas ir apkaunojoši maz. Es gaidīju, ka mēs vairāk kā jebkura cita valsts un nācija sapratīsim, cik tas ir svarīgi.
Mēs neuzskatām, ka ir iemesls nākt praidā, kamēr mēs paši vai kāds mūsu radinieks vai draugs nedabūs pa galvu uz seksuālās orientācijas pamata. Mēs neiesim gājienā par mieru, kamēr tanki nebrauks iekšā Rīgā. Mēs domājam, ka mums nav rasisma, kamēr citas rases cilvēku fiziski nesitīs mūsu mājas pagalmā mūsu acu priekšā. Mums viss ir vienalga, kamēr tas neskar mūs personīgi . Bet vai tad, kad tas skar mūs personīgi, vai tad jau nav par vēlu? Varbūt to varēja novērst, ja mēs būtu bijuši mazāk vienaldzīgi ?
Kristīne

Kopenhāgena!

2008-08-16T03:16:00.000-07:00

Arī Dānijas galvas pilsēta rīko savu praidu, jau kuro gadu no kārtas. Tas nav tik grandiozs kā Stokholmā, un man paliek tā silti ap sirdi. Iedomājos, ka tieši šada izmēra draudzības dienas varētu notikt pie mums Rīgā pēc nedaudziem gadiem. Rātslaukums uz nedēļu pārvērsts par "praida laukumu"- tur vienu nedēļu saslietas teltis kurās darbojas dažādu organizāciju, politisku partiju un uzņēmumu pārstāvji - katrs, kas nāk garām var saņemt dažnedažādu informāciju, aprunāties par kādu sev interesējošu tēmu vai pierakstīties dažādiem pasākumiem. Turpat blakus ir maza skatuvīte, uz kuras vakaros notiek koncerti, bet pa dienu ik pa brīdim risinās kāda diskusija, bet pa starpām "dīdžeis" spēlē mūziku. Kam sagribās, tas padejo, daži to dara basām kājām. Kas vēlas var piesēst praida laukuma kafejnīcā, baudīt dāņu alu vai Kolombijas kafiju un vērot ko dara citi. Patīk, ka šajā laukumā iegriežas dažnedažādi cilvēki - garāmejošs pensionāru pāris, sieviete ar riteni un bērnu, kas ielikts riteņa vagoniņā, jauns panks, biznesa ļaudis. Visi šķiet ļoti relaksēti, saulīte mūs silda. Piektdienā novērojām skaļu demonstrācijas gājienu, kas lēni nogāja gar praida laukumu. Gājienā piedalās pārsvarā melnā tērpti, jauni cilvēki kas izsauc visādus grūti uztveramus saukļus. Man paskaidro, ka tā esot anarhistu grupa, kura protestē pret to, ka praids kļuvis pārāk komerciāls. Arī tāds viedoklis šeit pastāv - un nevienu tas īpaši nesatrauc. Policiju nekur neredzu, tikai kārtības sargus, kas palūdz aiziet tālāk kādam vīram, kas uz "dejas grīdas" grib kaisīt graudus Rātslaukuma baložiem.
Šodien būs gājiens caur Kopenhāgenas ielām, esot pieteicies rekorda liels skaits dalībnieku - pāri tūkstotim. Pirmo reizi piedalīsies armijas pārstāvji, un mūsu saimnieki šajā ceļojumā, Amnesty International. Esam saposušās, varavīksnes atribūtika ir pa rokai - iesim gājienā, iesim svinēt cilvēku dažādību un krāšņumu. Jo, kā rakstīts uz Amnesty krekliņiem - Love is a human right.
Linda

Stokholmā...

2008-08-01T07:21:00.000-07:00

... ir ļoti karsts, cilvēki staigā pa ielām mazos krekliņos un īsos svārciņos vai šortos, atkailinot savas skaisti iedegušās, brūnās miesas. Kā parasti, laika dievi ir žēlīgi kad sākas praids vai draudzības dienas. Visus Stokholmas satiksmes autobusus rotā varavīksnes karodziņi, pie informācijas stendiem un dēļiem var lasīt kāda ir šīs nedēļas Eiropraida programma. Laikraksti apraksta iepriekšējās dienas pasākumus, radio un TV raidījumos piedalās grupas, kuras vakaros mūs visus izklaidē "praida parkā". Pašā Stokholmas sirdī pie centrālās metro stacijas atrodas stiklotais kultūras nams, kas šonedēļ pārvērties par "pride house". Šeit 5 dienu laikā tiek rīkoti vairāki simti lielāki un mazāki pasākumi - semināri, diskusijas, apaļie galdi, lasījumi un referāti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu - par mākslu un mūziku, par situāciju Āfrikas valstīs, par seksu un mīlestību, par vēsturi un socioloģiju. Šodien notika divi paneļi veltīti situācijai Baltijas valstīs un Polijā. Centāmies izskaidrot kāda ir dzīve tikai dažus simtus kilometrus no Zviedrijas galvas pilsētas - valstīs, kurās policija nožogo veselu pilsētas daļu lai mēs varētu iet savā gājienā, kur politiķi atļaujās saukt cilvēkus ar atšķirīgu seksuālo orientāciju par slimiem un izrvirtušiem, kur vairums LGBT cilvēku dzīvo dubultdzīves un katru dienu izjūt bailes vai diskomfortu. Reizēs kā šajā ir grūti prātam aptvert kā šīs atšķirības var būt tik lielas. Bet tad es atceros savus jaunības gadus Zviedrijā, kad neviena slavenība vēl nebija "iznākusi no skapja", un nekad nedzirdēja politiķus runājam par LGBT tiesībām. Zviedrija ir ceļojusi garus gabalus kopš 70-tajiem gadiem uz to atvērto sabiedrību kāda tā ir šodien. Kā tas varēja notikt? Ne jau pateicoties politiķiem. Ne jau pateicoties medijiem. Pateicoties LGBT kopienai, kura nebija ar mieru dzīvot slepenu pagrīdes dzīvi, kas pieprasīja sev vienādas tiesības uz ģimenes dzīvi, cieņu un laimes meklējumiem.
1979. gadā liels bars Zviedrijas LGBT personas apsēdās uz Zviedrijas veselības aģentūras kāpnēm un teica, ka viņi tur sēdēs jo pēc toreizējās slimību klasifikācijas viņi taču skaitās slimi - tātad, nevar iet uz darbu. Divus mēnešus vēlāk homoseksualitāte pazuda no Zviedrijas slimību klasifikatora. To sauc par civīlo drosmi un civīlo sabiedrību. Tā ir tā, kas veido ilgspējīgas un atvērtas demokrātijas. Kāda Lietuvas parlamenta deputāte šodien debatēs teica, ka katram cilvēkam visu mūžu, katru dienu jācīnās pret tumsonību un cilvēku ierobežotību.
Un es pie sevis nodomāju - Cik Latvijas homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām pietiktu drosmes un apņēmības šodien apsēsties uz Saeimas kāpnēm un palikt tur sēžam līdz saņemam solījumu par partnerattiecību likuma ieviešanu?
Linda

Labojums

2008-07-28T05:18:00.000-07:00

Savā iepriekšējā blogā aplami apgalvoju, ka "Tautvaldības" vārdā uzaicinājuma vēstuli Mozaīkai parakstīja Imants Parādnieks. Pareizais vārds ir Kaspars Apinis. Atvainojos par šo kļūdu, kas radās tikai tāpēc, ka man bloga rakstīšanas brīdī nebija vēstule pie rokas.
Protams, šī kļūda nemaina pārējo bloga saturu vai domu!
Linda

Dzīve laukos

2008-07-24T13:42:00.000-07:00

Man ir tā privilēģija šo vasaru pavadīt Latvijas laukos - tikai vienu vai divas dienas nedēļā nākas aizšaut līdz Rīgai un kaut ko nokārtot. Esot laukos skats uz dzīvi izmainās, iestājās cits ritms un lietas, kas pilsētā šķiet ĻOTI svarīgas šeit kaut kā zaudē savu nozīmi. Svarīgāk taču ir skatīties kā bezdelīgas baro savus mazuļus un stārķis lido pāri šķūnim kārtējos varžu meklējumos. Šogad laukos ieradies tāds brīnums kā interneta pieslēgums. Tas ir gan labi, gan mazāk labi. Starp mazāk labajiem efektiem ir tas, ka pie manis atnāk dažādas ziņas. Piemēram par t.s. politiskās partijas "Visu Latvijai" satraukumu par to, ka viņi, lūk, nonākuši vienā komandā ar Mozaīku. Ārprāts, ārprāts, ko tagad domas viņu atbalstītāji?
Pirms pāris dienām lasīju skaļos lozungus, ka VL pieprasa Mozaīkas izslēgšanu no biedrības "Par tautas tiesībām", bet šodien VL jau paspējusi paziņot, ka tomēr palikšot biedrības biedri. Jautājums par referendumu esot svarīgāks, bet "homoseksuālisma propagandu VL aizliegšot tad, kad būs nonākusi pie varas". (Tas tā forši, vai ne, principā pieteikt karu organizācijai, ar kuru esi iesēdies vienā laivā!)
Varu pastāstīt, ka Mozaīkas valde nolēma piebiedroties biedrībai (PTT), kuras mērķis ir panākt pozitīvu rezultātu 2. augusta referendumā par tautas tiesībām atlaist nekompententu Saeimu, pēc tam, kad bijām saņēmuši laipnu uzaicinājuma vēstuli. Apspriedām šo jautājumu valdes sēdē, konstatējām, ka mūsu mērķis redzēt Latviju patiesi demokrātisku un tās politiķus godprātīgus sakrīt ar PTT mērķiem un nopriecājāmies par to, ka acīm redzot Latvijā eksistē politiski spēki, kas nebaidās ar mums sadarboties un mūsos pat saskata sabiedrotos.
Lai gan mēs zinājām, ka PTT līdzdarbojās homofobiski un rasistiski noskaņotā VL tas mums nelika šaubīties par to, ka biedrība ir pietiekoši leģitīma un tās mērķis gana svarīgs lai to atbalstītu.
Es ceru, ka VL histērija bija vētra ūdensglāzē, kas aprimsies tikpat ātri cik tā sacēlās. Šāda rīcība vienīgi varētu kalpot tiem ciniķiem, kas cer, ka referendums izgāzīsies un, ka viņi varēs turpināt tikpat nodevīgi un nekompetenti vadīt valsti kā līdz šim, bez mazākā riska zaudēt savas siltās vietiņas pie siles.
Tajā pat reizē Raiva Dzintara, Imanta Parādnieka un co. skaļie paziņojumu liecina par to, cik tomēr grūti ir šajā valstī dzīvot ar atšķirīgu seksuālo orientāciju un to neslēpt - šis faktors tiek celts gaismā un izmantots kā ierocis pret cilvēku visabsurdākajā situācijā kurai nudien nav sakara ar to, kurā cilvēkā es iemīlos un ar ko dzīvoju kopā. Protams, Mozaīkas iesaistīšanās politiskas dabas jautājumā apgāž populāro priekšstatu par gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem, kas par to vien domā kā seksu, bet kuru pārliecība nekādā ziņā nevarētu sakrist ar "patriotiski" un "tiesiski" domājošajiem heteroseksuāliem latviešiem. Sorry. Var. Atkal nāksies pārvērtēt savus aizspriedumus - ja tas ir pa spēkam.
Pa to laiku kaķis laiski izstiepas uz lieveņa, stārķis aizlido ar pilnu kuņģi un vēl dzīvas palikušās vardes kurkst saulītē pie dīķa. Ir vasara, Latvija zaļo un zied un patiesībā - ja paskatās mazliet tālākā nākotnē - vai nav pavisam vienalga ko kādi pajoliņi sludina un pieprasa? Pasaule tamdēļ neapstāsies, cilvēku tieksme pēc taisnības un labākas dzīves nerimsies un visi ļaudis, homo vai hetero vai kaut kur pa vidu, tikpat lielā mērā var pagriezt savus degungalus pret sauli un izbaudīt šo mirkli.
Linda

Ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs

2008-07-15T22:25:00.000-07:00

Jā gan, kopš Draudzības dienām milzu ātrumā aizritējis jau vairāk nekā mēnesis. Esmu piedalījusies gan visās trijās Mozaīkas organizētajās Draudzības dienās, gan gājusi 2005. gada gājienā, bet tieši šogad man personīgi ir tāda kā tukšuma sajūta. Protams, 2005. un 2006. gadā bija milzīgs šoks, nevarēju atgūties pēc notikušā ļoti ilgi, bet tas iedvesmoja, tā teikt, „celties cīņai”, un tas ir lielā mērā mainījis manu dzīvi.
Ir pagājuši vairāki gadi, un, bieži saskaroties ar naidu, stulbumu un liekulību, neapšaubāmi uznāk noguruma brīži. Kā šobrīd. Reizēm nolaižas rokas. Taču tad es domāju par vēsturi un atgādinu sev, ka lielākoties katras neatzītās sabiedrības daļas tiesības ir IZCĪNĪTAS pašas spēkiem, nevis tai augstsirdīgi piešķirtas. Un es paklausos Martina Lutera Kinga „I have a dream”. Un „Gaismas pili”. Un atceros, ka vēl tik ļoti nesen pat Rietumu pasaulē sievietēm nebija balsstiesību vai ka ASV nevarēja iedomāties, ka par prezidentu varētu kļūt tumšādains cilvēks. Un domāju par saviem paziņām, LGBT aktīvistiem Zimbabvē, Ganā un Hondurasā. Viņi iedvesmo. Lietas mainās, ja ir, kas tās maina. Un šī doma ļauj doties tālāk. Tā teikt, ja neviens neko nedarīs, tad nekā arī nebūs.
Evita

Dzīve pēc draudzības dienām

2008-07-09T08:20:00.001-07:00

Ir pagājis mēnesis, mēs visi esam vairāk vai mazāk atkopušies, atpūtušies un atslēgušies no jūnija pirmās nedēļas nogales... ko tālāk? Ideju ir daudz, iespēju arī - bet visam (gandrīz visam) vajadzīgi arī finansiāli līdzekļi un cilvēkresursi. Kur to visu atrast? Un kā izvairīties no valdes un citu aktīvistu "izdegšanas", nonākšanai līdz situācijai, kad neko vairs negribas darīt un nekam lāga nesaskata jēgu? Šīs nav jaunas problēmas, mēs neesam unikāla nevalstiskā organizācija - bet mums pašiem jāatrod ceļš kā mūsu problēmas risināt. Viens veids - labāka, tiešāka komunikācija ar biedriem. Šis emuārs (kas izdomāja šādu vārdu? Knapi biju pieradusi pie bloga) tātad ir pārtapis par visas Mozaīkas valdes emuāru, kurā rakstīsim par sev būtiskām un interesantām lietām. Cerot uz mūsu biedru atsaucību! Diskusiju, piedalīšanos. Lai tuvotos atbildei uz jautājumu par ko tad mēs īsti un tieši cīnamies?
Linda

Vēlreiz par ģimenes vērtībām

2008-06-19T14:30:00.000-07:00

Šobrīd klausos „Dienas” audio interviju ar, kā raksta Kārlis Streips savā blogā, „pusministru Kastēnu”[1] un nevaru pat īsti pateikt, kā es jūtos. Nāk smiekli, bet reizē ir tā sajūta, kad ir tik ļoti neērti par otru cilvēku, ka aiz kauna gribas ielīst zemē. Īpaši par to neizsakāmi trulo attaisnošanos, ka „nezinu, vai to var nosaukt par pieskaršanos” un ka tā esot tikai spēle. Nez vai viņa sieva domā tāpat? Un, jā, par visām emocijām stiprākais ir pretīgums par to liekulību. Atceros tās reizes, kad O. Kastēns kaislīgi stāstīja par ģimenes vērtībām. Parasti tas noticis LGBT jautājumu kontekstā. Te nu mēs redzam, kas ar tām tiek saprasts. Acīmredzot galvenais, lai (potenciālie) seksa partneri nebūtu sava dzimuma. Iespējams, ja O. Kastēns būtu izteicis komplimentu par skaistām krūtīm un mēģinājis pieskarties kāda vīrieša intīmajām zonām, viņš atkāptos no amata. Bet tagad var atvainoties „ģimenei un partijai” (atvainošanās „partijai” vispār atgādina tos visādu svarīgu vērtību piesātinātos laikus, kurus kā bērns vēl paspēju piedzīvot), un lieta darīta. Un vēl es ļoti brīnos par to, kā ministrs ir varējis darboties sabiedrisko attiecību jomā. Neveiksmīgāku komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, kāda O. Kastēnam izdevusies pēdējo mēnešu laikā, ir ļoti grūti iedomāties.

Stāsts nav par to, ka O. Kastēnam nevajadzētu krāpt sievu. Viņš ir pieaudzis cilvēks, kuram ir tiesības rīkoties, kā viņam tīk. Stāsts ir par to, ka nevajag ar putām uz lūpām propagandēt to, kam viņš pats netic. „Klausieties manos vārdos, nevis skatieties uz maniem darbiem” princips nav efektīvs. Vismaz tā gribētos cerēt.

Evita

[1] http://www.diena.lv/lat/politics/politika/kastens-skaidro-ka-tikai-spelejies

Pārdomas

2008-06-02T08:05:00.000-07:00

Te nu mēs esam, dienu pēc Draudzības dienām. Daudzi vaicā kā jūtos. Jūtos nekā. Ja pirms diviem gadiem sajūta bija gan šoks, gan arī kaifs par to, ka visi esam dzīvi, un pagājušajā gadā bija milzīgs prieks, ka vispār notika gājiens, tad šogad... nezinu. Nogurums, prieks, ka viss ir pagājis, pateicība, ka nevienam nekas slikts nenotika. Tajā pat laikā, milzīgas, bezspēcīgas dusmas par to, ka kāds atlauza mūsu it kā drošo mājas lapu, nozaga biedru sarakstu un to publicēja. Kāpēc? Man ir liels kauns to mūsu biedru priekšā, kas uzticējās mums. Saprotu, ka tā nebija mūsu vaina, bet tomēr... varu tikai cerēt, ka nekas ļauns no tā visa nebūs.
Vēl man ir visādas pārdomas par to, kas notika gājiena laikā. Kāpēc, piemēram, policisti lika cilvēkiem uzrādīt Mozaīkas aproces un atbildēt uz jautājumu vai viņi ir homoseksuāli? Kāpēc tika aizslēgti vārti tikko sākās gājiens, tādejādi daudzus atstājot aiz žoga? Un kā tas var būt, ka vairāki simti Jaunās paaudzes un citi protestētāji varēja vairākas stundas virināt savus plakātus un bļaustīties lai gan viņi nekādu sapulci vai demonstrāciju nebija Rīgas Domei pieteikuši? Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs tā darītu!
Šie visi ir jautājumi, kurus mēs noteikti uzdosim policijai. Pie viena ar viņiem runāsim par veidiem kā padarīt gājienu redzamāku un mazāk norobežotu nākamgad. Gājiena jēga ir būt redzamiem un pieejamiem. Lai tie, kuriem nav īpaši stingrs viedoklis, un tie, kas grib priecāties ar mums varētu mierīgi mūsu gājienu apskatīt no malas, bez tā, ka jāiet cauri "lidostas kontrolei", jāuzrāda somas, jāatbild uz jautājumiem un jāieņem kaut kāda pozīcija.
Bet visvairāk es jūtu pateicību pret visiem, kas palīdzēja un strādāja, un pret visiem, kas tomēr atnāca - gan uz gājienu, gan uz politisko diskusiju, uz kino, uz varavīksnes balli. Paldies jums visiem! Jūs esat vienkārši burvīgi!
Linda

Uzbrukums mājas lapai

2008-05-30T14:11:00.001-07:00

Šodien kādam izdevās uzlauzt Mozaīkas mājas lapu, dzēst daļu datu un lapā ievietot savas fotografijas. Tāpēc šobrīd lapa ir balta - kamēr izdosies to atjaunot. Tas gan ir inteliģenti, brutāli aizbāzt otram muti. Laikam tas liecina par šīs personas vai grupas augsto izglītību, asajiem prātiem un dziļo izpratni par demokrātiju. Kāpēc es nebūšu pārsteigta, ja uzzināšu, ka viņi arī sevi dēvē par kristiešiem un "tradicionālo ģimenes vērtību" aizstāvjiem?
Linda

Mozaīkas uzruna 11. novembra krastmalā

2008-05-30T14:08:00.001-07:00

Esat sveicināti visi, kas esat šodien atnākuši uz 11. novembra krastmalu. Kā mums pirms dažām dienām atgādināja Rīgas vice mērs Almers Ludviks, šai vietai ir liela simboliska nozīme Latvijas valstiskajā, t.sk. latviešu tautas apziņā un vēsturē – tieši šeit 1991.g. notika lielākā manifestācija pret padomju okupāciju, kurā piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku.
Es vēlētos atgādināt Almeram Ludvikam un citiem Latvijas politiķiem, kas uzskata, ka mums šeit šodien nevajadzētu stāvēt, ka arī mēs piedalījāmies 11. novembra krastmalas manifestācijā. Mēs stāvējām rokās sadevušies Baltijas ceļā, mēs bijām ārpus Saeimas, kad notika balsojums par neatkarības deklarāciju. Cilvēkus, kas gāja ielās un prasīja savas valsts neatkarību, toreiz vienoja sapnis par brīvu un demokrātisku Latviju. Un te nu mēs esam – it kā brīvā, it kā demokrātiskā Latvijā.
Diemžēl, šodien žogs sargā mūs no daudziem, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām pirms 17. gadiem. Toreiz iegūto brīvību ierobežo žogs ap teritoriju kurā nupat notika gājiens, un aiz šī žoga simtiem policistu aizsargā mūs no cilvēkiem, kas vēlas mūs apklusināt, ievainot, pat iznīcināt. Vai nav nožēlojami – pirms 17 gadiem mēs visi šeit stāvējām vienoti, bet šodien mums, kas esam atnākuši, jābaidās no tiem, kas stāv aiz žoga.
Kāpēc cilvēkiem, kas ir izcīnījuši savas valsts neatkarību ir tik milzīgas bailes no tā, kas ir mazliet atšķirīgs? Šādas bailes nepiepilda mūsu toreizējās cerības, bet gan tās iznīcina, jo tās ir bailes, kas kurina naidu, bailes, kas liek ģimenes tēviem gatavot dažāda veida metamus priekšmetus un pavadīt siltu sestdienas dienu nevis Jūrmalā vai mežā ar savu ģimeni bet aiz žoga, aurojot neķītrus un rupjus lozungus.
Mēs esam par stiprām ģimenēm. Mēs esam par tām vērtībām, kuras vieno mūsu eiropeisko piederību un uz kuras mūsu demokrātija ir celta. Mēs esam par katra indivīdi tiesībām attīstīt un parādīt savu unikālo es. Mēs esam par daudzveidību un par atvērtu sabiedrību. Mēs nebaidāmies šīs dažādības, jo mēs zinām, ka cilvēkam, kas ir drošs savā pārliecībā, kas ir savas valsts patriots un kas ciena un mīl savu ģimeni nav no kā baidīties.
Mēs pieprasām lai Latvijā tiktu pieņemti divi jauni likumi – viens likums par kopdzīvi, kas attiektos uz jebkuriem diviem pieaugušajiem cilvēkiem, kas dzīvo kopā ar mērķi veidot ģimeni bet, kas savas attiecības nav reģistrējuši caur laulību vai savādāk. Šāds likums ir tikpat nepieciešams heteroseksuāliem kā homoseksuāliem pāriem Latvijā. Daudzi jo daudzi tūkstoši dzīvo likuma neaizsargāti tikai tāpēc, ka viņiem nav šis zelta gredzens uz pirksta.
Mēs arī pieprasām partnerattiecību likumu, kas ļautu divām pieaugušām personām, neatkarīgi no viņu dzimuma, reģistrēt savas attiecības. Šāds likums ir gan formalitāte, kas nodrošina līdzīgas juridiskās sekas, kādas izriet no laulības – gan arī skaidra valsts pozīcija tam, ka ikkatram indivīdam mūsu valstī ir vienādas tiesības veidot savu ģimeni pēc savas sirdsbalss un pārliecības. Šāds likums ļauj rīkot svētkus par godu mīlestībai un divu cilvēku laimei.
Ja Latvijā būtu šādi likumi, tie neko nevienam neatņemtu. Sievietes un vīrieši turpinātu iemīlēties, laulāties un, ja viņi vēlas, ģimenē audzināt bērnus. Tikai – ja mums būtu šādi likumi, tad Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas justos droši un aizsargāti savās attiecībās, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par bērnu audzināšanu un, kas veidotu stabilas ģimenes. Ir taču tā, ka stabilas ģimenes veido tās kvalitatīvais saturs, nevis formālais ietvars pēc kaut kādiem t.s. tradicionāliem modeļiem.
Mūsu valstij šādi likumi būtu tikai ieguvums, jo valsts attīstības plāna centrā jābūt gan cilvēkam, šim unikālam indivīdam, gan stiprām ģimenēm – cilvēku kopām, kuras mīl un respektē viena otru, un kas jūtas piederīgi šai valstij. Kamēr viena daļa Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju nejutīs šo piederību, kamēr daudzi tūkstoši jutīsies spiesti slēpt savu patieso identitāti, kamēr tūkstoši stāsies butaforiskās laulībās tikai lai pakļautos kaut kādai pieņemtai normai, kamēr simtiem sievietes un vīriešu tiks pazemoti savās darba vietās savas seksuālās orientācijas dēļ – tikmēr mūsu izredzes uzcelt plaukstošu labklājības valsti būs gaužam niecīgas. Tajā vietā labi izglītoti, inteliģenti un radoši cilvēki aizbrauc prom uz valstīm, kur viņi var justies brīvi. To pašu var teikt par tiem, kas izjūt pret sevi vērstu naidu un diskriminējošu attieksmi kādas citas pazīmes dēļ – ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma, dzimuma vai invaliditātes.
Mēs iedomājāmies, ka visi, kas mēs šeit stāvējām pirms 17 gadiem bijām vienoti savos sapņos un cerībās. Toreiz mēs neaizdomājāmies līdz tam, ka mēs katrs arī esam atšķirīgs, ka mums katram ir kaut kādas pazīmes, ka mūsu sapņi ir daudzveidīgi, krāšņi un dažādi.
Es mums visiem novēlu būt pieaugušiem. Būsim nobrieduši un gudri, un ļausim šai dažādībai izpausties – lai tai brīvībai un demokrātijai, par kuru mēs toreiz vienoti iestājāmies, šodienas realitātē būtu patiesas nozīmes un jēgas. Lai tie nebūtu tukši lozungi, kas attiecas uz dažiem, priviliģētiem cilvēkiem, bet uz visiem. Uz mums, kas esam šodien šeit, uz tiem, kuriem nepietika drosmes šodien atnākt, uz tiem, kas uzskata, ka viņus neskar jautājumi, par kuriem mēs runājam un, jā, arī uz tiem, kas vēlas mūs apklusināt. Jo mēs visi esam dažādi, bet valsts mums ir tikai viena.

Rīga - Berlīne

2008-05-28T00:52:00.000-07:00

Otrdien Berlīnes sirdī, pretī holokaustā noslepkavoto ebreju piemineklim un pāris simt metru no Brandenburga vārtiem tika atklāt piemineklis nacionālsociālisma vajātajiem homoseksuāļiem. Viņu bija daudz, pēc oficiālajiem datiem ap 50,000. Septiņi tūkstoši zaudēja savas dzīvības savas seksuālās orientācijas dēļ (un kādam vēl šķiet, ka seksuālā orientācija ir "izvēle"?). Pieminekļa atklāšanā piedalījās Vācijas kultūras un mediju lietu ministrs, Bernd Neumann kā arī Berlīnes mērs, Klaus Wowereit. Abi savās runās pieminēja to, ka diemžēl tieši šai cilvēku grupai vajāšanas nebeidzās arī tad, kad Vācijā bija kritis nacionālsociālisms. Bija jāpaiet vēl vairāk nekā 20 gadiem pirms Rietumvācija atcēla pantu par homoseksuālu darbību kriminalizāciju (DDR to neatcēla vispār). Bija jāpaiet 63 gadiem pirms apvienotajā Vācijā tapa šis piemineklis. Diemžēl pēdējais koncentrācijas nometni pārdzīvojošais gejs mira 2005. gadā, nesagaidījis šo dienu. Viņa atmiņas tika citētas atklāšanas laikā - atmiņas par to, kā viņa acu priekšā nometnes sargi sarīdīja savus suņus, kas visu acu priekšā saplosīja cilvēku. Cilvēku, kas bija gejs, un acu liecinieka pirmā mīlestība.
Visi, kas teica runas piemiekļa atklāšanas ceremonijā pieminēja to, ka diemžēl vēl šodien homoseksuāļi tiek diskriminēti un vajāti savas seksuālās orientācijas dēļ. 86. pasaules valstīs homoseksualitāte ir krimināli sodāma. 7 valstīs tiek izmantots nāvessods. Vēl daudzās citās valstīs homoseksuāļiem tiek liegta vai apšaubīta pulcēšanās un vārda brīvība, tiek apšaubītas viņu tiesības būt tādiem, kādi viņi ir. Daudzās valstīs homoseksuāliem cilvēkiem nav iespējas veidot juridiski atzītas ģimenes.
Rīgas vicemērs Andris Ārgalis sestdien notiekošo gājienu par vienlīdzību dēvē par "izvirtības propagandu". Savukārt RD deputāts Almers Ludvigs ir izteicies, ka gājiens "mestu izaicinājumu 11. novembra krastmalas "dziļi simboliskajai nozīmei un radītu morālu kaitējumu rīdziniekiem"" (tieši kuriem rīdziniekiem? Visi Mozaīkas valdes locekļi ir rīdzinieki...).
Esot Berlīnē, klausoties vakardienas uzrunas un lasot par šo pasākumu šodienas Vācijas presē, ziņas no Latvijas šķiet gan groteskas, gan smieklīgas un nožēlojamas. Kas ir tādi Ārgalis un Ludvigs, ar kādām tiesībām viņi atļaujās tā runāt par saviem līdzpilsoņiem, par savas pilsētas iedzīvotājiem, par savu algu maksātājiem? Vai viņi šos vārdus spētu atkārtot acīs skatīdamies Berlīnes mēram, kurš ne tikai ar skaistiem vārdiem atklāja pieminekli, bet arī pats pirms dažiem gadiem publiski pateica, ka ir gejs - "un tā ir labi"? Un vai viņi tiešām iedomājās, ka Latvijas galvas pilsētas izaugsmi un attīstību nodrošinās tikai heteroseksuāli, fanātiski kristīgi, baltai rasei piederoši ārieši ar zilām acīm un atņirgtiem zobiem?
Ir sāpīgi saprast, ka mums laikam vēl ilgi būs jādzīvo provinicālisma pīļu dīķī kamēr atvērtas un daudzveidīgas pilsētas kā Berlīne attīstās par pasaules metropolēm.
Linda

Imagine all the people...

2008-05-26T01:39:00.000-07:00

Pagājušajā gadā, rīkojot Draudzības Dienas, Mozaīkas birojā varēja vērot apbrīnojamu ainu. Trīs heteroseksuālas sievietes strādāja vaiga sviedros, lai 2007.gada gājiens noritētu gludi. Viņas būrās pa dažādu iestāžu birokrātiskajiem koridoriem, koordinēja brīvprātīgos, pārzināja Draudzības Dienu 2007 smalkākās nianses un ne vienu vien vēlu vakaru un agru rītu pavadīja plānojot, organizējot, ceļot un nesot. Nekas nebija neizdarāms. Viss tika paveikts. Vēl pāris dienas pirms gājiena, kad likās, ka jūk un brūk viss, kas vien varēja jukt un brukt, Mozaīkas biroja vadītāja Anna teica man - „mēs visu paspēsim!” Un visu paspēja!
Varbūt šķiet, ka ir muļķīgi cīnīties kāda cita karā. Cīnīties par kāda cita tiesībām, nevis vienmēr tikai aizstāvēt sevi pašu. Taču īstenībā mēs vienmēr cīnāmies par to, kam ticam. Ticam gaišai nākotnei. (Kāpēc ne?) Ticam, ka paši varam veidot tādu valsti, kādā gribam dzīvot. Ticam, ka tad, kad mums pašiem būs vajadzīga aizstāvība, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarēsim celties un cīnīties paši, kāds cits, kam rūp tas, kas notiek šajā sabiedrībā un šajā valstī, nostāsies mūsu aizstāvībā.
Es domāju, ka mēs nedalāmies tajos, kas ir „par” praidu un tajos, kas ir „pret” un iet uz Ļeģajeva koncertiem. Mēs dalāmies tajos, kuriem rūp, un tajos, kuriem ir vienalga. Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs. Cīnoties par to, lai šodien nevarētu tikt aizskarta un diskriminēta viena cilvēku grupa, mēs īstenībā visi cīnāmies par to, lai nebūtu iespējami tādi apstākļi, ka rīt uz kādas citas politiskas varas un citas ideoloģijas fona tas vēršas pret kādu citu cilvēku grupu. Cilvēktiesības piemīt visiem vai nepiemīt nevienam. Tāpēc gājienā katru gadu iet daudzi heteroseksuāli cilvēki, kuriem gluži vienkārši rūp tā pasaule, kurā viņi dzīvo.
Ja nu kāds jūs – heteroseksuālu cilvēku – tur ieraudzīs un nejauši padomās, ka varbūt arī jūs piederat kādam no abreviatūras LGBT burtam, jums būs lieliska iespēja vismaz uz mirkli sajusties tā, kā šie cilvēki Latvijā jūtas katru dienu. Pamēģiniet!
Pamēģiniet iedomāties, ka vienu rītu pamostaties pasaulē, kur heteroseksualitātes vietā norma ir homoseksualitāte. Par to rakstīts romānā „Vējiem līdzi”, ko visi iemīlējušies allaž aizgūtnēm lasa, to apspēlē 99% pasaules izcilāko filmu, par to visiem pieņemts sapņot tīņa gados, džeki džekiem skolā raksta mīlestības zīmītes un meitenes izrāda simpātijas, raustot viena otru aiz bizēm. Bet Jums ir kāds noslēpums – jums gribas rakstīt zīmītes pretējā dzimuma pārstāvim. Jūs to zināt. Jūs nevarat par to runāt, jo šādu lietu neesat redzējis ne reklāmas plakātos, kur visi pāri sadalījušies pa dzimumiem, ne esat to redzējuši televīzijā (pat diktori taču sadalās pa pāriem tā, kā pieņemts!), ne redzat pretēja dzimuma pārus sadodamies rokās uz ielas vai izrādot kādu citu publisku maiguma izpausmi, par tādu iespējamību neko nestāsta mācību grāmatas... par to nav rakstīts nevienā jūsu lasītā romānā... tāds modelis liekas vienkārši neiespējams! Jūs dzīvojat ar šo noslēpumu visu savu dzīvi līdz tam brīdim, kad tomēr atklājat to kādam tuviniekam vai draugam un sākas nemitīgais „coming out” process. To nevar ielikt sludinājumā Latvijas Vēstnesī – visi izlasīs, zinās un miers. Jūs ar vien no jauna satiksiet cilvēkus, kas jūs nepazīst un automātiski allaž pieņem, ka esat kā jau visi. Katru reizi un biežāk kā spējat iedomāties tas būs jāatkārto no jauna – iepazīstinot ar dzīvesdraugu, stāstot kolēģiem par nedēļas nogales plāniem vai apspriežot kādas tīri sadzīviskas situācijas. Tas, protams, prasa drosmi – neslēpties. Būs citi cilvēki, kuriem arī ir šis noslēpums un kuri varbūt ir mazāk drosmīgi par jums un nevienam par to nav stāstījuši – šie cilvēki bieži vien dzīvo, pakļaujoties normai un apspriežot savu būtību. Ja labi grib, tad var taču sevi piespiest raustīt aiz bizes (so to speak...) arī sava dzimuma pārstāvi... Tad arī visa dzīve var paiet izliekoties un piespiežoties. Ja jūs gribat palīdzēt šādiem cilvēkiem, ir jācenšas veidot tādu vidi, kas neliegs viņiem iespēju redzēt un saprast, ka tas attiecību modelis, ko viņi slēpj vai iespējams tikai klusiņām par to sapņo, nav neiespējams. Ka ir citi tādi cilvēki – ir arī citi romāni un citas filmas, un tās nav jālasa vai jāskatās tikai mājās zem segas, jo tās ir tieši tādas pašas kā „normas” pieņemtās filmas un grāmatas, atšķiras tikai galveno varoņu dzimums. Jūs sarīkojat gājienu, lai parādītu, ka šādu cilvēku ir daudz, viņiem nav jāslēpjas, ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem piemīt visas tās pašas tiesības, kas pārējiem – un policijai jāceļ žogs, jo ir daudz protestētāju, kas acīm redzot negrib, lai šie cilvēki par to uzzina. Vai neizklausās absurdi?

Kristīne Garina

Par ģimenes vērtībām

2008-05-24T15:34:00.000-07:00

Šodienu pēc intensīvas darba nedēļas gribējās pavadīt pavisam mierīgi, bet galu galā tā izvērtās par iespaidiem bagātu. Pēc priekšpusdienā notikušās intervijas ar „Dienas” žurnālisti mēs ar manu dzīvesbiedri Līgu pusdienojām un lasījām interviju ar ģimenes lietu ministru A. Baštiku, kurš norādīja, ka Aivitas Putniņas pētījumā „Neredzamās viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā” parādoties „dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās”. Pēc šīs „pērles” izlasīšanas atcerējāmies, ka šodien taču tiek rīkoti „Jaunās paaudzes” cilvēku rīkotie, Rīgas domes un BĢLM ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem atbalstītie Ģimenes svētki.

Tā nu devāmies turp. Vērmanītī rosījās cilvēki ar bērniem, kuri priecīgi turēja rokās balonus ar ģimenes svētku logo, skanēja mūzika, bet zālājs un celiņi bija pamatīgi piemētāti ar saldējumu ietinamajiem papīriem un citām drazām. No kādas kundzes ieguvām pasākuma programmu, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka šis pasākums tiek rīkots tradicionālo ģimenes vērtību atbalstam. Tātad cilvēkiem, kuri LPP/LC acīs vienīgie ir veiksmīgi un nav bankrotējuši savās attiecībās. Devāmies prom, bet atgriezāmies, lai paskatītos gājienu, kura dalībnieki devās no Vērmanīša uz Doma laukumu gar Brīvības pieminekli. Pa priekšu gāja pūtēju orķestris, kas spēlēja svinīgu mūziku, un aiz tā vienā rindā kaislīgie tradicionālo ģimenes vērtību „sargi” – J. Pujats, J. Vanags un A. Baštiks – visi melnās drēbēs un svinīgām sejām. Uzreiz aiz viņiem – vēl kaislīgākais A. Ļedjajevs. Šo cilvēku savienība man vienmēr likusies tik groteska. Bija tiešām baisi atrasties tik tuvu cilvēkiem, kas sapludina valsti ar baznīcu un kurina naidu, izmantojot Dieva vārdu.

Noskatījāmies arī daļu pasākuma Doma laukumā. Jau pašā sākumā tā vadītājs A. Blodons atgādināja, ka „ģimene bez bērniem nav ģimene”. Pēc pāris dziesmām pie mikrofona nāca J. Vanags un skaitīja lūgšanu par ģimenēm (protams, tikai par „pareizajām”), bet pēc tam uzrunu teica... Jā, jā, V. Zatlers... Uzkavējāmies vēl kādu mirkli pēc tam. Katrā iespējamā brīdī tika atkārtots, ka tradicionālā ģimene esot Latvijas lepnums un spēks. Gribējās uzzināt, cik radošs nedēļu pirms Draudzības dienām būs J. Pujats. Sagaidījām gan tikai brīdi, kad viņš, sveicot kādu nominēto kundzi, teica, ka dāvina viņai „Mozaīkā veidotu Dievmātes attēlu”.

Skatījos uz to visu un domāju, kas visiem tiem cilvēkiem, kuri tik ļoti nīst LGBT cilvēkus, notiks, kad gejiem un lesbietēm Latvijā būs tiesības reģistrēt savas attiecības un audzināt savus bērnus neslēpjoties? Vai šiem cilvēkiem kaut kas tiks atņemts? Vai viņi tāpēc kļūs nelaimīgāki? Nē, protams. Gluži pretēji – sabiedrība kopumā būs daudz laimīgāka, jo piepildītāku dzīvi varēs dzīvot tie cilvēki, kurus, lai arī viņi strādā šīs valsts labā tāpat kā pārējie, valsts ignorē un pat pazemo. Un, kad sabiedrība kļūs informētāka par LGBT cilvēkiem, tā kļūs pret tiem draudzīgāka, jo gaisīs LPP/LC + baznīcas apzināti kultivētās LGBT cilvēku demonizācijas un mistifikācijas pamats - nezināšana.

Interesanti ir tas, ka LPP/LC vēlas ģimenes jēdzienu monopolizēt pilnīgi nepamatoti. Gan Satversmes 110. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse apliecina, ka ģimene nebūt nav saistīta tikai ar laulības attiecībām, bet gan ietver sevī arī citas attiecības. Ģimenes dzīves interpretācijā svarīga ir bioloģiskā un sociālā realitāte. Ģimenes ir dažādas, bet mīlestība ir viena.

Evita Goša

Par cilvēkiem Latvijā

2008-05-24T13:25:00.001-07:00

5 gadus es nodzīvoju Amerikā un tikai trīs reizes es dzirdēju pieminam Latvijas vārdu savā universitātē. Pirmoreiz tas bija tad, kad Latvijas sportiste Jeļena Prokopčuka uzvarēja Bostonas maratonā, bet otro un trešo reizi tad, kad socioloģijā Latvija tika minēta to valstu skaitā, kurās dzīvo pasaulē visnelaimīgākie cilvēki. Vienmēr mēģināju šo statistiku apstrīdēt ar attaisnojumiem, ka cilvēki Latvijā nemaz nav tik nelaimīgi, kā mums tiek mācīts. Man likās, ka es taču esmu laimīga, un, cik zinu, arī mani radi un draugi jūtas laimīgi! Varbūt es neredzēju tālāk par laimīgajiem cilvēciņiem sev apkārt, bet varbūt es negribēju redzēt tālāk par savējiem. Vakar pastaigājos pa Kr. Barona un Tērbatas ielu, mēģināju ieskatīties pretimnākošajiem cilvēkiem acīs un kādam pat uzsmaidīt... Pretī saņēmu tikai nodurtas galvas, izņemot vienu puisi, kas man uzsmaidīja. Pie krustojuma viņam iezvanījās telefons, un viņš skaidrā angļu valodā saka runāties. Tad arī sapratu, ka viņš nav vietējais un laikam arī tas bija iemesls viņa smaidam.

Vienkārši man nācās savā ziņā piekrist statistikai par Latviju, cilvēki tiešām šeit izskatās nelaimīgi, jo diezin vai laimīgs cilvēks ejot visu ceļu skatās tikai un vienīgi uz asfaltu, vai tiešām laimīgs cilvēks neredz, ka ārā ir gaiši zilas debesis un saulīte spīd pilnā sparā?

Mēs paši veidojam šo vidi, kurā dzīvojam, un, ja mēs katrs kaut pāris reizes pretimnācējiem uzsmaidītu vienkārši tāpat vien vai novēlētu burvīgu dienu, gan mēs paši, gan arī kāds "svešais" justos laimīgāks tajā brīdī, jo negāciju, nodurto galvu un rupjo komentāru interneta portālos jau pietiek tāpat....

Domāju, ka tieši šī acīmredzamā neapmierinātība rada labvēlīgu augsni dažādām kustībām/ organizācijām, kas atrod „vainīgos” visās problēmās, kas izslēdz „nepareizos” un kas liek visiem pakļauties savām, „pareizajām”, vērtībām.

Nu, paskaties debesīs, pasmaidi un tici, ka viss jaukais ir tieši tev blakus, tikai jāprot to saņemt.

Burvīgu dienu un saulainas domas visiem vēlot,

Līga Kļaviņa

Par ticību

2008-05-23T14:01:00.001-07:00

Šodien saņēmu garu, ar roku rakstītu vēstuli no pensionāres, kura man gribēja pateikt, ka esmu noklīdusi no Dieva ceļa bet, ka ar lūgšanām varu to atkal atrast. Tas, ka esmu lesbiete, viņasprāt varētu būt saistīts ar manu senču grēkiem - līdz ceturtajai paaudzei.
Visu cieņu šai pensionārei. Viņai nepietrūka drosmes man rakstītajā vēstulē norādīt savu vārdu un adresi. Es pat nevaru atcerēties otru gadījumu kad kāds cilvēks, kas tik viennozīmīgi ir pret Draudzības dienu un gājiena ideju man to pasaka tik tieši, neslēpjoties aiz interneta nikiem vai anonīmām īsziņām. Paldies viņai par to. Es viņai noteikti atbildēšu.
Pateikšos par vēstuli bet pateikšu, ka nevaru viņai piekrist - aiz daudziem iemesliem. Viens varētu būt tāds, ka viņa jauc veco un jauno derību. Visi citāti, kurus viņa piesauca un kas bargi nosoda homoseksualitāti ir ņemti no vecās derības. Vecā derība, manuprāt, ir viena traka grāmata, kurā tiek gan aprakstītas, gan attaisnotas masu slepkavības, terors, izvarošanas, nodevības un bērnu nogalināšana. Ja mēs dzīvotu pēc vecās derības "morāles", tad mēs nedzīvotu tiesiskā valstī. Savukārt Jēzus, cik stāsta jaunā derība, nekad nevienu sliktu vārdu nepateica par homoseksualitāti. Par laulības pārkāpšanu gan. Par visādām citām sliktām cilvēku īpašībām arī. Bet, pats galvenais, Jēzus runāja par mīlestību un par to, ka ta ir lielāka par visu, pārvar visu. Viņš arī teica, ka katrs bērns nāk šajā pasaulē tīrs un nevainīgs. Bez četru paaudžu grēku nastas uz saviem pleciem.
Es neesmu īpaši ticīgs cilvēks. Es esmu kristīta un iesvētīta, un savienību ar manu sievu svētīja ev. lut. baznīcas mācītājs. Tomēr, arvien vairāk nonāku pie atziņas, ka baznīca (vienalga kura, katoļu, ev. lut. vai kāda cita) ir cilvēku radīts pasaules lielākais varas koncentrāts, tāda kā mega korporācija kuras uzdevums gadsimtiem ilgi ir bijis cilvēkos iedzīt bijību un paklausību, radīt cilvēkos vainas un grēka apziņu, apspiest sievietes, apspiest cilvēku seksualitāti un kaisli - vārdu sakot, valdīt pāri cilvēkiem.
Neticu cilvēku radītiem mītiem - labākajā gadījumā tie ir metaforas, kas liek mums aizdomāties par garīgākām lietām. Tomēr, Jēzus vēsts man ir gana skaidra un simpātiska. Lielākais par visu ir mīlestība. Tāpēc neviens baznīckungs, nedz Pujāts, Vanags vai Brūveris, neviena dievbijīga pensionāre un neviens divkosīgs LPP aktīvists man nevar atņemt pārliecību, ka taisnība ir mūsu pusē. Ka aizstāvēt cilvēku mīlestību un vēlmi veidot savu un savu tuvāko dzīvi labāku nevar būt "grēks". Ka palīdzēt tiem, kas ir vientuļi, izstumti, nokaunināti, nobijušies, bēdīgi ir humāns un cilvēkcienīgs uzdevums. Un tad jau ir pilnīgi vienalga vai cilvēks to dara tāpēc, ka viņš tic, ka viņam tā liek rīkoties Dievs vai tāpēc, ka viņš tā uzskata par pareizu pēc savas iekšējās vērtību skalas.
Linda

Paslēpes

2008-05-21T00:00:00.000-07:00

Vakardien satikos ar LNT žurnālisti, kura pārsteidza mani ar "ziņu", ka iekšlietu ministrs Segliņš neko nezinot par Mozaīkas plāniem organizēt gājienu un apgalvojot, ka mēs ar policiju neesam tikušies. Šorīt šie paši vārdi izskanēja LNT rīta raidījumā. Ministrs teica, ka "vispirs esot tā Mozaīka jāatrod". It kā mēs, 10 dienas pirms Draudzības dienām, būtu kaut kur paslēpušies (turklāt no policijas!). Iekšlietu ministrs atbild par valsts policijas darbu. Stipri šaubos, ka valsts policija būtu slēpusi informāciju no sava augstākā priekšnieka, nestāstot, ka tai pakļautā Kārtības policija ir tikusies ar Mozaīku nu jau 3 reizes pēdējo nedēļu laikā. Pēdējās divas reizes bija pagājušajā nedēļā, kad mēs vispirms visi tikāmies pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga (13. maijā) un vienojāmies par gājiena maršrutu 11. novembra krastmalā, bet pēc tam satikāmies atsevišķi ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieku Aleksandru Bukēviču (15. maijā) lai vienotos par maršruta detaļām, drošības pasākumiem un dažādiem tehniskiem jautājumiem.
Ja Segliņa kungam bija radušās šaubas par to, vai Mozaīka ir paslēpusies vai ne, vai viņš nebūtu varējis šo jautājumu uzdot kādam no sev pakļautajiem policistiem? Vai arī pajautāt savam kolēģim Kastēna kungam, kas arī savā laikā apgalvoja, ka mēs esot pazuduši, bet pēc tam veiksmīgi mūs atrada? Turklāt, zinu, ka vēl pirms divām dienām Segliņam kāda laipna persona, kas labi pārzin situāciju, iedeva manu vizītkarti un teica, ka varot arī mani sazvanīt un pajautāt kā iet ar plānošanu.
Tātad, varam secināt, ka ministrs ļoti labi zināja, gan kā atrast policiju, gan arī mani. Arī Mozaīkas mājas lapā ir kontakttālrunis, pa kuru var mūs sazvanīt. Nekur dziļi paslēpušies neesam, pasākumu arī plānojam ierastajā kārtībā un sadarbībā ar policiju.
Atliek jautājums - kāpēc Segliņa kungs saka šādas lietas masu saziņas līdzekļos?
Linda

Tiem, kam interesē!

2008-05-20T07:57:00.000-07:00

Ļoti daudzi cilvēki sev uzdod jautājumu, doties gājienā vai nē!? Kam tas ir vajadzīgs? Kam no tā labums? Kas mainīsies? Vai būs droši? Kādi būs laikapstākļi? Un pat - Vai pēc gājiena būs svētku uguņošana? Kā arī desmitiem citu jautājumu! Vienu varu teikt droši - atbildes ir! Tiem, kas vēlas saņems atbildes uz visiem šiem jautājumiem saistītiem ar Draudzība Dienām(DD2008) , kā arī iegūt informāciju par citiem aktuāliem notikumiem - iesaku atnākt uz DD2008 Informācijas centru, kas uzsāks savu darbību jau 29.maijā pl.12.00! (Mozaīkas birojā Ģertrūdes ielā 19/21-5).Brīvā atmosfērā ,un patīkamu cilvēku sabiedrībā Tu varēsi iepazīties ar informatīvajiem materiāliem un iegūt informāciju par veiktajiem drošības pasākumiem veiksmīgai gājiena nodrošināšanai! Uzdot sev interesējošus jautājumus pasākuma organizētājiem un organizācijas biedriem! Atceries tikai to, ka bez gājiena par vienlīdzību, Draudzības Dienu programmā ir iekļauti arī virkne citu pasākumu, kurus esat laipni aicināti apmeklēt!
Novēlot veiksmīgu dienu
Māris Veidemanis

Kas būs nākošais?

2008-05-19T06:29:00.000-07:00

Mēs dzīvojam ne pārāk lielā valstī. Pirms pāris dienām apspriedu to kādā darba intervijā. Šeit taču visi visus pazīst. Nākt praidā, piedalīties Draudzības Dienās nozīmē, ka gandrīz garantēti iekļūsi kādā televīzijas ziņu pārraidē vai ieraudzīsi sevi kāda laikraksta pirmajā lapā... Iespējams, ka ne viens vien potenciālais Draudzības Dienu dalībnieks tieši šo apsvērumu dēļ izvēlas palikt mājās. Priekš kam man zīmēties?

Bet varbūt tomēr ir kāds svarīgs iemesls.

Mēs dzīvojam heteronormativitātē. Kā saka, defoltā tiek pieņemts, ka cilvēks vienmēr un visur ir heteroseksuāls. Mēs to redzam ik dienas sev apkārt – reklāmās, filmās, ziņās un tenku žurnālos. Pasaulē, kur defolts ir heteroseksuālitāte, cilvēkam ar savādāku seksuālo orientāciju ir vai nu jācieš klusu vai „jāzīmējas”. Vidusceļa taču nav. Tiklīdz „nezīmējies” tā darbojas defolts.

Kad iegādājies datoru vai mobilo telefonu, vai tu pielāgo to savām vajadzībām un savai gaumei? Vai atstāj to defoltā? Vai vienmēr klausies sample music savā Ipod (vai kāds nu digitālās mūzikas nesējs ir tavā rīcībā) vai tomēr ieraksti tur dziesmas pēc savas gaumes? Vai tavs telefons zvana ar tādu signālu, kāds tam bija iestatīts, kad izņēmi to jaunu no kastītes?

Taču ir jomas, kurās spītīgi izvēlamies dzīvot defolta pasaulē. Vai patiešām neko negribas mainīt?

Manuprāt, ir skaidrs – jo vairāk cilvēku neslēps savu homoseksualitāti vai biseksualitāti un nebaidīsies parādīties Draudzības Dienu pasākumos un pašā gājienā, jo ātrāk mainīsies sabiedrības attieksme, jo pēkšņi izrādīsies, ka kāda rūdīta homofoba strādīgais un izpalīdzīgais kaimiņš vai vienmēr pret viņu laipnā pārdevēja pārtikas veikalā pieder šai cilvēku grupai, ko homofobs tik ļoti bija pieradis nīst, pat nedomājot, ka šis naids skar cilvēkus no viņa ikdienas dzīves. Kad aiz termina „seksuālās minoritātes” parādās šie reālie cilvēki, homofobam paliek arvien grūtāk turpināt nīst, kliegt, protestēt un kaitēt.

Varbūt tu esi kāds radinieks, ko homofobs mīl, vai kolēģis, ko homofobs ciena? Tu vari palīdzēt homofobam mainīties, neslēpjoties no viņa.

Ja esi sabiedrībā pazīstama seja, tu vari palīdzēt mainīties simtiem vai pat tūkstošiem homofobu. Sorry, mīļās slavenības un tautā mīlētās sejas, kas vēl aizvien slēpjas – Kārlis Streips nevar mūžīgi stiept šo nastu viens pats.

Kristīne Garina

Par normāliem cilvēkiem

2008-05-19T02:03:00.001-07:00

Pirms pāris dienām es saņēmu īsziņu, kuras autors rupjos vārdos man ieteica doties atpakaļ uz Zviedriju jo "Latvija ir domāta normāliem cilvēkiem nevis s...iem kā tu". Lai gan es sen esmu iemācījusies neņemt galvā šādus komentārus un sapratusi, ka ar vienu daļu cilvēkiem nav vērts ielaisties diskusijās, man tomēr gribētos pajautāt šīs īsziņas rakstītājam kā, tieši, viņš (kaut kā pieņemu, ka šādus tekstus raksta vīrieši, pardon) definē normālu cilvēku? Vai normāls cilvēks ir īgns, dusmīgs, apdraudēts, uz lamu vārdiem gatavs balts, heteroseksuāls (vēlams latviešu) vīrietis? Tādā gadījumā ļoti priecājos par to, ka neesmu "normāla"! Kā zināms, mūsu interneta portāli arī ir pilni normāliem cilvēkiem, kas ir gatavi veltīt savas darba un vakara stundas citu cilvēku apsaukāšanai, lamāšanai, izsmiešanai. Kas acīm redzot ir tik nobijušies par to, ka viņi varētu zaudēt kripatiņas savas normalitātes, ka viņiem jāuztur virtuāls karš ar katru, kas viņu acīs nav normāls. Kas nerimstas salīdzināt divu pieaugušu cilvēku mīlestību un vēlmi būt kopā ar visādām kriminālām izdarībām un slimām novirzēm.
Manuprāt šī "normalomānija" pati par sevi ir novirze, kas daudz pasaka par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Cilvēkam ir jābūt ļoti neapmierinātam ar sevi lai viņš būtu tik agresīvs pret citiem, sev nepazīstamiem, līdzcilvēkiem. Grūti iedomāties, ka laimīgs cilvēks pēc darba mājās paēd vakariņas ar savu ģimeni, palīdz bērniem ar mājas darbiem, aprunājās ar savu otro pusi, varbūt piezvana kādam draugam - un tad internetā sāk rakstīt jēlības. Vai apmierinātu ģimenes cilvēku, kas izvēlas siltā vasaras svētdienā nevis doties ar bērniem uz jūrmalu, bet labāk kopā ar savu 14 gadus veco dēlu doties uz centru mest petardes. Nemaz nerunājot par tiem, kas gatavoja jau slavenos maisiņus...
Man ir žēl šos "normālos" cilvēkus. Man šķiet, ka viņi liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav īsti vesela, ka vienai daļai šeit dzīvojošo cilvēku ir tāds izmisums, tādas bailes un tāda vientulība, ka viņi ir gatavi darīt pāri citiem - vārdos un darbos. Varbūt vajadzētu ieviest obligāto terapiju visiem valsts iedzīvotājiem? Nevis lai ļaudis pārvarētu savu homofobiju, bet lai viņi iepazītos ar savu patieso "es", samierinātos ar to, iemīļotu to, sāktu rūpēties par to? Esmu pārliecināta, ka mēs visi no tā būtu ieguvēji - tā sakot, pa dažiem tūkstošiem "normālo" mazāk, bet par daudziem tūkstošiem unikālo, vienreizējo cilvēku vairāk.
Linda Freimane

Nedaudz par drošību

2008-05-16T02:12:00.000-07:00

Mēs gribam, lai katrs, kas atnāks uz pasākumu, nepārprotami un skaidri apzinātos, ka mēs esam darījuši pilnīgi visu, lai gājiens ir drošs. Mēs labprāt klausām policiju un gribam policijai palīdzēt strādāt pēc iespējas efektīvāk. Tomēr vienlaicīgi mums arī jāatrod kāds zelta vidusceļš, lai drošības ziņā netiktu pieļauti nekādi kompromisi un pasākums arī nepārvērstos par militāru operāciju un dalībnieku ierašanās nepārtaptu par sarežģītu šķēršļu pārvarēšanas uzdevumu. Pagājušo gadu nācās dzirdēt daudz pārmetumu par pārāk striktu kontroli pie ieejas „vārtiem” un man patiešām rūp, ka galu galā izrādījās, ka bija cilvēki, kas nāca uz Vērmanes dārzu un netika ielaisti vai apņēmība piedalīties vienkārši apsīka un pazuda augstā žoga un policistu priekšā.
Mēs nevaram pateikt policijai necelt žogu, ja viņuprāt tas patiešām ir nepieciešams. Mēs varam aicināt cilvēkus nebaidīties no šiem drošības pasākumiem – gluži otrādi, to mērķis taču ir nodrošināt kārtību un izvairīties no incidentiem. Mēs varam nelikt šķēršļus nevienam, kas vēlas apmeklēt gājienu. Vai ir iespējams, ka ielaidīsim kādu nelabvēli? Protams. Taču pilnīgi droši zinu, ka policija vēros notiekošo cieši jo cieši. Tāpēc gribu aicināt visus šogad patiešām nebaidīties un nākt. Pie katra ieejas punkta atradīsies gan policija, gan kāds Mozaīkas pārstāvis, gan cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pārstāvji. Mēs lūgsim visus uzrādīt somu saturu – tas nepieciešams gadījumam, ja patiešām uz pasākumu ieradies kāds nelabvēlis. Mēs pārliecināsimies, ka nelabvēlis nav atnesis līdzi neko, kas varētu apdraudēt pasākuma un tā dalībnieku drošību. Lūdzu, esiet saprotoši un pēc iespējas neņemiet uz pasākumu lielas somas, stikla pudeles vai citus priekšmetus, ko parasti neatļauj ienest arī citos publiskos pasākumos un koncertos.
Es ticu, ka žogs ap mūsu gājienu nepaliks mūžīgi. Pirms gada Londonas praidā vēroju amizantu ainiņu – pus miljons cilvēku, kas gājienu atbalstīja un bija atnākuši sveikt gājiena dalībniekus, bija nodalīti no saujiņas protestētāju (kādi 10 vai 15 cilvēki), kas atradās ... aiz žoga!  Gājiena dalībnieki viņus sveica ar smaidiem, skaļām gavilēm un māja ar roku. Protestētāji stāvēja drūmi, nekustīgi un turēja rokās savus plakātus. Arī Rīgā protestētāji nepazudīs ne pēc gada ne pēc desmit gadiem. Taču mēs būsim vairāk – mēs smaidīsim, jo mēs esam „par” kaut ko. Mēs necīnāmies pret. Viņi būs mazāk un nesmaidīs, jo viņi ir „pret” kaut ko. Es neizprotu cilvēku vēlmi pavadīt jauku vasaras dienu, protestējot pret citiem cilvēkiem. Es saprotu vēlmi veltīt savu laiku un enerģiju, cīnoties par. Es nekad neiešu protestēt pret Pujāta „karu pret homoseksuālismu”. Es nemetīšu pašdarinātas petardes nevienā nelabvēļa rīkotajā pasākumā. Un es domāju, ka tieši tajā ir mans spēks un pārākums pār tiem, kas velta savu dzīvi, cīnoties „pret”. Viņu nemaz nav tik daudz. Mēs esam vairāk. Pēdējos pāris gadus viņi vienkārši ir bijuši skaļāki. Jūs varat to mainīt. Tikai no Jums ir atkarīgs tas, pēc cik gadiem mēs smaidot māsim ar roku mazai saujiņai protestētāju aiz žoga, kas uzcelts nevis mums, bet viņiem!
Kristīne Garina

Ceturtdienas pārdomas

2008-05-14T22:39:00.000-07:00

Mēs to darām jau trešo reizi. Sākam jau pierast pie Rīgas Domes izpilddirektora Andra Grīnberga nievājošajiem komentāriem, strupo toni un neizprotamās pie sevis purpināšanas. Neviens (balto, heteroseksuālo, latviešu vīriešu) integrācijas ministra Oskara Kastēna nepatiesais apgalvojums vairs nespēj mūs pārsteigt. Delfu komentārus izvairāmies lasīt. Tikai personīgi saņemtās īsziņas vēl sāp, mazliet. Bet arī tas ātri pāriet. Mēs to darām jau trešo reizi. Un, atzīšos, ir mirkļi kad es es sev vaicāju - kāpēc? Kāpēc sevi pakļaut riskam, draudiem un lamām? Kāpēc veltīt tik daudz sava brīvā laika un spēka pasākuma organizēšanai, kas izraisa tik asas reakcijas? Varētu taču mierīgi dzīvot, satikties ar draugiem, aiziet uz kādu labu filmu...
Un tomēr, man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu, es zinu kāpēc es to daru. Es to daru, jo es ticu, ka arī valsts kurā es dzīvoju, kurā mana ģimene ir dzīvojusi jau daudzas paaudzes, ir spējīga izaugt par atvērtu, iekļaujošu, demokrātisku valsti. Par tādu valsti, kur cilvēkam piedzimstot tiek dotas visas iespējas veidot savu dzīvi un savu karjeru pēc savām spējām un vēlmēm. Valsti, kur cilvēki veido godīgas, atklātas un draudzīgas attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Kur nevienam aiz kauna vai bailēm nav jāslēpj sava identitāte, nav jādzīvo puspatiesībās un nav jāpiekrīt citu rasistiskajiem, homofobiskajiem vai seksistiskajiem viedokļiem aiz bailēm, ka savādāk par viņu nodomās "to". Un es nerunāju par gejiem un lesbietēm vien. Es runāju par dubultmorāli, kas valda Latvijā, par to, ka tik daudzi no mums tik ļoti baidās atšķirties no "normas", atzīt savas neveiksmes vai savas īpašības un īpatnības. Daudzi teiks - tas ir padomju mantojums, jāpaiet laikam, mēs vēl neesam gatavi... Un nākamajā elpas vilcienā ierosina "neprovocēt" tautu ar "skaļiem gājieniem". It kā "tauta" vienu jauku dienu (kamēr mēs tiekamies ar draugiem un ejam uz kino) vienkārši pamodīsies un nodomās: "šodien esmu gatavs/a pieņemt ko jaunu, piemēram, homoseksualitāti". TĀ TAS NENOTIEK. Jebkuras sabiedrības izmaiņas var notikt tikai tad, ja ir cilvēki, kas apzināti vēlas lai šādas izmaiņas notiktu, un kaut ko dara lai tā būtu. Cilvēki nemainīs savu attieksmi, kamēr nebūs spiesti konfrontēt savus priekšstatus ar realitāti un līdz galam pārdomāt savu nostāju. Tikai runājot par to, kā Latvijā jūtas un dzīvo homoseksuāļi, biseksuāļi, transcilvēki - un daudzi citi, kas nejūt, ka ierakstās "pieņemtajās normās", šeit kaut kas mainīsies. Lai nebūtu tā, ka jaunietis tiek izmest no mājām jo ir gejs. Vai meitene klusībā un vienatnē uztaisa abortu, jo zina, ka vecāki viņu nosodīs. Vai sieviete apprec vīrieti tikai tāpēc, ka "tā tam jābūt" un pēc tam abi ir nelaimīgi jo viņa nav spējīga iemīlēt vīrieti un viņš to nemaz nezin. Vai bērns iemācās, ka pasaulē ir divas realitātes - viena mājās, ar abām mīlošām mammām, un otra dārziņā un skolā, kur viena mamma jānoliedz. Es negribu dzīvot tādā valstī. Bet es gribu dzīvot Latvijā. Tāpēc es rīkoju Draudzības dienas. Nāciet, esiet ar mums. Būs labi.
Linda